Pavasara sezonas plikums un posts

Ļaujiet man runāt

Beidzot ir pienācis pavasaris! Smaržīgs un jauks. Varbūt vēl ne tik ļoti smaržīgs, bet nu jauks jau pavisam noteikti. Man katrs pavasaris ir kā otrais Jaunais gads, jo tad dzimst lielās idejas un sapņi par to, ko labu varētu sadarīt vasarā, kas sekos skaistajiem ābeļu ziedu brunčiem, kuros rotājas saules stari un viegli žūžo vējš. Tas ir skaisti!
Bet kaut kas pavasarī ir arī neskaists. Kas? Nu brunči, ko uzvelk līdz ar pirmajiem saules stariem daiļā dzimuma pārstāves un kuru garums nepārsniedz labajā rokā glauni turētās tikko aizdedzinātās cigaretes garumu, un kuros aizķērušās nelaimīgi apjukušu jaunāku un vecāku kungu acis. Tā vien liekas, ka ir dāmas, kas aukstajā sezonā to vien gaidījušas, kad tik varēs savas ciskas un dekoltē izpeldināt vēja vannās, jo, piemēram, es kā normāls cilvēks, kam iet jau sestā gadu desmita sezona, eju pa ielu un nevaru saprast, kurā kabatā ielikt acis, jo priekšā iet plika miesa. Kauns un neērti par otra cilvēka muļķību. Un tad nu domā par to, kur īsti ir tā cilvēka problēma. Kāpēc tik ļoti gribas visu demonstrēt pasaulei? Vai tad brīžos, kad sēdi, piemēram, uz poda, vēlies skatītājus? Laikam jau ne, bet ar piecu centimetru zemāku klājumu pāri dibengalam kādai patīk brīvi peldēt kā nārai pa pilsētas ielām. Jā, es saprotu, ka trūkst uzmanības, — tad visādiem veidiem šis deficīts ir jākompensē, un tad nu iet uz pilnu banku. Mums Talsos tas varbūt nav tik izteikti, bet pietiek ieslēgt televīziju, kad nesaproti, kur īsti esi nonācis.
Reiz braucu uz Rīgu kārtot medību atļaujas lietas, kad sanāca iet garām zināmai briļļu bodei — optikas salonam. Un tur pie durvīm bija reklāma — kaut kāds teksts un plika jaunkundze ar ozollapas lieluma vīnogķekaru, kas daļēji piesedzis viņas miesas kailumu. Samulsu un uzdevu sev retorisku jautājumu: «Kas notiek ar šo pasauli? Kāpēc visam fonā jābūt plikumam?» Kāpēc, reklamējot brilles, piemēram, neizmanto acu tematiku, bet vajag klāt pielikt sievieti bez apğērba? It kā reklamē brilles, bet jumprava aizmirsusi brunčus un blūzi uzvilkt. Vai tad tas ir normāli? Man tas šķiet ļoti vulgāri. Apmēram tāpat kā letiņa izteikts teikums, kurā ir trīs lamuvārdi krievu valodā, kas kalpo jau kā artikuli. Zema intelekta un vērtības līmenis — es tā sauktu šo parādību. Un līdz tādam līmenim mūs aizved reklāmas un modes industrija.
Jā, mūsdienās ir izteikts miesas kults. Izlīmētas un aplīmētas jaunkundzes un kundzes — lūpas botoksā kā treknas Ķekavas vistiņas reklāma, skropstas citreiz tādas kā no operas «Karmena». Savreiz atnāk doma: «Ak, mūžs, kā tā nabaga daiļava muti mazgā un kā ar tādiem nagiem var degunu pakasīt, neizdurot sev acis?» Varbūt jaunām un ziedošām dārza puķēm vēl smuki un pieklājīgi, bet vai zināt to seriālu «Smalkais stils»? Elegantajai Hiacintei ir māsa Roza — ne pirmā svaiguma, bet nošpaktelēta un ieveidota kā cukurvate, kam kā punkts uz «i» tik īsi svārki, ka, tai pieliecoties, kāds varētu redzēt to vietu, kur saule nekad neiespīd. Un tagad kaut kā sanāk redzēt tik daudz Rozu! Man kā kungam gribas jautāt: «Kam jums tie piekabināmie visi vajadzīgi!?» Modes upuri, kas paši nesaprot, ko dara, un kādam taisa lielu naudu. Un bieži vien izskatās pēc spoka, ja jāsaka atklāti un bez izpušķojumiem.
Reiz kādā labdarības pasākumā dzirdēju sarunu: kāda jauna dāma ar manāmi «uzpumpētām» lūpām un uz sejas salikto un salīmēto visu iespējamo savam sarunas biedram teica, ka viņa grib pierādīt — arī normāli cilvēki var nodarboties ar sirdslietām un arī iet, piemēram, baznīcā. Nav obligāti jābūt bijušajam alkoholiķim vai pašnāvniekam, jo arī laimīgi cilvēki var apmeklēt šādas vietas. Tad nu knapi turējos, lai nepajautātu tai laimīgi normālajai, cik daudz laimes viņai bija, kad izdomāja sevi izķēmot un uzlikt masku, lai no vecākiem mantotās sejas vispār neko nesaskatītu? Nu tas viss šķita tik falši un neīsti. Tā ir katra paša lieta, protams, bet jāatceras, ka pa ielu iet arī citi cilvēki, un bieži vien tā, kas tiek saukta par katra paša privātu lietu, traucē citiem cilvēkiem, kas ar operas spoku vēl nav iepazinušies. Būsim upuri sirsnībai, līdzjūtībai un draudzībai, bet nekam nederīgam un modes diktētam nevajag veltīt ne savu laiku, ne naudu. Labāk aizej nopērc eklērus!

Egons Ķirsis