Nespriedelēt pie ēzelīša dibena

Viedokļi

Kamēr Nils Ušakovs atstādināts no Rīgas mēra amata (sajūta, ka noticis kāds pasaules brīnums, apokalipse!), ļaužu bari priecājas par jaunatklāto tirdzniecības centru «Akropole». Tiešām žēl, ka cilvēki tā nesarosās un neaktivizējas, kad tas patiesi svarīgi, piemēram, piketos un citās sabiedriski būtiskās sanākšanās, notikumos, kas varētu uzlabot procesus mūsu valstī. Bet, ko nu daudz… Katram ir brīva izvēle darīt to, ko vēlas. Domāju, ka rīdzinieki varētu tikpat aktīvi sapulcēties, lai aicinātu atbrīvot visu Rīgas domi, jo pašlaik N. Ušakovs nav tajā sliktākajā situācijā, proti, viņš varēs sevi pataisīt par «mocekli», tādējādi dabūjot vēl lielāku atbalstu nonākšanai Eiropas Parlamentā. Bet viņa vietā iesēdīsies cits saimniekotājs no «Saskaņas», un koalīcija paliks tā pati vecā. Tātad būtiski jau nekas nemainīsies.
Vakar ziņu lentes pāršalca informācija, ka jaunieceltā Latvijas Televīzijas valdes locekle digitālās attīstības un satura jautājumos Eva Juhņēviča un valdes priekšsēdētājs Einārs Giels atteikušies no amatiem. Bravo! Šo personu iecelšana amatos aizvadītajā nedēļā patiesi sabiedrībai, jo sevišķi medijos strādājošajiem, «uzdeva pa nerviem». Domāju, ja drosmīgie žurnālisti, kā arī Jaunā konservatīvā partija un «Jaunā vienotība» nebūtu publiski pauduši savu nostāju pret NEPLP lēmumu, nekas nemainītos. Prieks, ka tomēr ierunājusies kāda saprāta balss vai arī kāds plānotājs sapratis, ka attiecīgais plāns nenostrādās.
Laikā, kad pasaulē izteikts hibrīdkarš, kvalitatīva žurnālistika ir ārkārtīgi būtiska. Diemžēl jaunais Latvijas Televīzijas vadītājs pat nezināja par galveno mediju funkciju — būt sabiedrības demokrātijas sargsunim. Kad viņam par to jautāja intervijā «Rīga TV24», viņš nesaprata, par ko ir runa… Turklāt tikšanās reizē ar Latvijas Televīzijas darbiniekiem atklājās, ka izpratne par mediju, televīzijas darbu viņam ir zema. Vai tiešām šāds cilvēks varētu pildīt sabiedriskā medija vadīšanas pienākumus?
Žurnālistiem vienmēr nācies cīnīties, lai varētu strādāt ar nesaistītām rokām, sekojot žurnālistikas profesijas pamatvērtībām. Aizvadītajā nedēļā noskatījos lielisku filmu «The Post» (2017.) ar spožu aktieru plejādi un aktuālu, patiesos notikumos balstītu stāstu. Tas risinās 1971. gadā, kad ASV laikrakstu «The New York Times» un «The Washington Post» rīcībā nonāca Pentagona dokumenti, kas atklāja ilgstoši piesegtas nelikumības valdības izpildījumā saistībā ar karu Vjetnamā. «The Washington Post» īpašniece Katrina Greiema un galvenais redaktors Bens Bredlijs pieņēma drosmīgu lēmumu publicēt valdību atmaskojošos slepenos dokumentus par spīti toreizējā prezidenta Ričarda Niksona administrācijas draudiem izrēķināties un centieniem ierobežot preses brīvību. Augstākā tiesa pieņēma lēmumu par labu presei, uzsverot, ka tās galvenais uzdevums ir aizsargāt un kalpot sabiedrībai, nevis valdībai. Lai to noturētu un paveiktu arī turpmāk, medijiem bijis un joprojām ir jāpārvar daudz cīņu. Gan ar valsts varas pārstāvjiem, gan nereti ar iedzīvotāju pārmetumiem.
Pirms dažām dienām internetā mani piesaistīja kāda bilde, kurā attēlots ēzelis, tam aizmugurē stāv divi «gudrie» no malas (sabiedrība) un pie ēzelīša vīrs un sieva. Variantā, kur ēzelītim uzsēdušies abi virsū, cilvēki no malas saka: «Nabaga dzīvnieks!» Variantā, kur uz ēzelīša sēž vīrs un sieva iet blakus, «gudrie» pārmet: «Cik nežēlīgi ļaut sievai iet ar kājām!» Variantā, kur sieva sēž uz dzīvnieka, bet vīrs iet blakus, teic: «Galīgi stulbs, ka ļauj sievai jāt vienai!» Un pēdējā variantā, kad ne viens, ne otrs nesēž uz ēzelīša, bet iet blakus, «gudrie» spriež: «Muļķi, pat nezina, kā izmantot ēzeli!» Tātad katrs, jūsuprāt, labākais lēmums, ko esat pieņēmis, kādam vienmēr šķitīs stulbs vai tas nepatiks. Kāds ēzelītim aiz muguras vienmēr kaut ko komentēs, galvenais ir tajā neklausīties, bet darīt visu pēc labākās sirdsapziņas un pašam nenonākt pie ēzelīša dibena, lai kaut ko «gudri» spriestu. Jo nekļūdās, protams, tikai tas, kurš neko nedara (ak, cik ērta pozīcija!). Bet tiem, kuri cenšas un dara, nereti virsū klūp klijānu bari.