«Mana sirds vairāk pieder dramaturģijai, nevis kino»

Personības

Ar talsenieku, dramaturgu, vairāku scenāriju autoru, sirdī vēsturnieku Matīsu Gricmani tiekamies Rīgā, Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Šķiet, viņam ļoti piemērotā vidē, jo sarunas laikā izjūtu, ka viņa prāts tik piesātināts, bagāts un bezgalīgi daudzām idejām piepildīts kā bibliotēkas krātuves. Viņa ģenialitāte un radošā daba tik spēcīga, ka grūti pašam izsekot līdzi un realizēt visu, ko vēlētos. Tajā skaitā — par Talsiem. Intervijas laikā vairākkārt pie sevis nodomāju: nē, viņam nevar būt 27 gadi! Kāpēc? Jo tādi sasniegumi un skatījums uz dzīvi citiem nav pat krietni lielākā vecumā.
— Tava dzimtā puse ir Talsi. Pastāsti, lūdzu, kur ieguvi pirmo izglītību.
— Jā, esmu dzimis un audzis Talsos, Lidlauka ielā. Līdz 9. klasei mācījos Talsu Kristīgajā vidusskolā, pēc tam Rīgā. Pieņēmu šādu lēmumu, jo gribēju kaut ko nopietnāku. Kristīgajā vidusskolā bija ļoti mazas klases, šaura vide, un es sataisīju dažas nepatikšanas. Bija izjūta, ka man tur iet pārāk viegli. Rīgā mācījos Franču licejā. Tur iepazinos arī ar savu tagadējo brīnišķīgo sievu Elizabeti.
— Kur esi studējis?
— Turpināju mācības Latvijas Universitātes Vēstures fakultātē. Vēsture ir liela manas dzīves aizraušanās, tāpēc šķita loģiski turpināt šo ceļu. Tajā laikā sāku arī strādāt Saeimā. Vēstures studijas es gan nepabeidzu, jo darba un brauciena uz Austrāliju dēļ bija iekrājušies pārāk daudz parādu. Sāku pārdomāt savas izvēles, vai man tiešām vajag turpināt vēstures studijas. Kādudien ar sievu aizgājām uz Jaunā Rīgas teātra izrādi «Klāvs» (par dzejnieku Klāvu Elsbergu), kur satikām manu bijušo skolas biedru, kurš teica, ka nolēmis studēt dramaturģiju. Tajā brīdī manī notika epifānija (uzsit knipi) un nolēmu, ka arī man tas jādara.
Lai arī centos vēl otrajā gadā, esot vēsturniekos, to apvienot ar mācībām Kultūras akadēmijā teātra, kino un televīzijas dramaturģijā, pēc trešā semestra pārtraucu mācības LU. Dramaturģijā esmu ieguvis bakalaura grādu, tagad turpinu studijas maģistrantūrā.
— Minēji, ka ar topošo sievu mācījies kopā Franču licejā. Sanāk, ka agri apprecējāties, kas mūsdienās nav ļoti populāri.
— Jā, mēs ar Elizabeti bijām klasesbiedri. Apprecējāmies 2012. gadā Domāju, ka agri precas ļoti reliģiski cilvēki, tas gan nebija mūsu stāsts. Mēs vienkārši bijām ļoti romantiski.
Šajā brīdī sarunu papildina Matīsa sieva, kura uz brīdi pievienojās.
Elizabete: — Apprecējāmies, jo to gribējām. Vienkārši gājām garām zaksam un izdomājām, ka to darīsim.
Matīss: — Tajā pašā dienā gan ne, bet nedaudz vēlāk, turklāt baznīcā, Rīgā, luterāņu draudzē. Tagad mums ģimenē aug dēliņš Eliass, kuram ir pieci gadi. Viņš man ļoti palīdz ar to, kā skatīties uz lietām, kas šķiet tik ierastas.
— Runājot par tavu profesionālo darbību: kā nokļuvi līdz scenārija rakstīšanai filmai «Tēvs Nakts»?
— Mans pasniedzējs, režisors Dāvis Sīmanis acīmredzot kaut ko saskatīja manās rakstīšanas spējās un uzaicināja būt scenārija līdzautoram.
— Tu esi arī viens no vēsturiskā seriāla «Sarkanais mežs», ko pašlaik katru sestdienu rāda LTV1, scenārija autoriem.
— Jā, tā bija nejaušību ķēde, kamēr līdz tam nonācām, jo patiesībā ar filmu studiju «Mistrus Media» un kinoproducentu, režisoru Gintu Grūbi konkursam iesniedzām arī citu projektu, komēdiju, bet uzvarēja šis seriāls. Mēs neviens vēl nebijām taisījuši tāda apmēra projektu. Katra sērija ir gandrīz kā pilnmetrāžas filma. Tā bija liela slodze. Bijām spiesti strādāt zem milzu spiediena, jo pārējie departamenti visu laiku gaidīja scenāriju, lai katrs tālāk var veikt savu darbu. Laiks bija nenormāli ierobežots. Domāju, ja tas būtu jāpaveic kādam citam producentam, tad jau sen atmestu ar roku. Arta (Ģiga) un Armands (Zvirbulis) izdarīja, manuprāt, absolūti neiespējamu darbu.
— Ko tu pašlaik dari, pie kā strādā?
— Strādāju pie vairākiem scenārijiem, kas potenciāli varētu kļūt par filmām. Piemēram, ar režisoru Kārli Lesiņu taisām dokumentālo filmu par Latvijas neatkarības karu, precīzāk, Lielbritānijas lomu šajā karā. Ir arī vairākas idejas, kam gribu pieķerties, bet «Sarkanā meža» dēļ mani šobrīd ir pārņēmis diezgan liels tukšums. Tas bija masīvs darbs gada garumā. Tas liek iekšēji gatavoties kaut kam tikpat lielam, bet ir skaidrs, ka ne viss, kam turpmāk ķeršos klāt, tāds būs. Varbūt pēc simts gadiem. (Smejas.)
— Pieļauju, pēc tik smaga darba perioda nepieciešams atvilkt elpu.
— Jā, tagad ir iekšēja tukšuma izjūta. Tajā pašā laikā mēģinu vēl un vēlreiz atgriezties šajā stāstā, klusībā, piemēram, cerot, ka varētu būt otrā sezona. Katrā tēlā ieliku daļu no sevis, un negribas no viņiem līdz galam atteikties, gribas pabūt vēl kopā.
— Pats skaties seriālu?
— Jā. Esmu redzējis pirmās deviņas sērijas, un tagad nevaru sagaidīt pārējās. Viens ir tas, ko iztēlojies, kad raksti, bet vēl daļu pieliek citi scenārija autori, mākslinieki, aktieri, operators un režisors, notiek montāža, līdz rezultātā vizuālā ziņā tas ir citādāk, nekā biji iztēlojies.
— Vai pēc scenāriju rakstīšanas «Tēvs Nakts» un «Sarkanais mežs» ir mainījies tavs skatījums uz vēsturi?
— Man noteikti nebūtu bijusi iespēja tik daudz laika veltīt tam, lai iedziļinātos konkrētos vēstures periodos. Un tas savukārt ļauj saprast, cik daudz mums nav zināms, cik daudz ir, ko pētīt. Tas nebija viegli, jo ļoti daudz no tā mūsdienās ir grūti iztēloties. Kā cilvēku dzīve bija atkarīga no politikas veidotājiem. Piemēram, 40. gadu vidū un beigās ļoti maz, kas bija atkarīgs no tevis paša, cilvēks bija tā laika notikumu, politikas ķīlnieks. Bija atsevišķas personas, kuras mēģināja atbrīvoties no šiem likteņa žņaugiem, un tur veidojās ļoti traģiski stāsti.
— Lai arī pameti vēstures studijas, acīmredzot vēstures tēmai lemts būt tavā dzīvē.
— Manās acīs vēsture nav nekas cits kā stāsti. Mums vajag kaut ko, kas mūs vieno, izpratni par to, kas ir šī valsts, nācija, kurā dzīvojam, kādu politiku vajadzētu īstenot. Bez stāstiem to īsti nevar izdarīt. Vēstures studijas man palīdzējušas scenārista darbā, jo īpaši tās devušas rūpību, uzmanību, ar ko attiekties pret avotiem. Ir būtiski, kā tos izmanto, interpretē, cik tālu to drīkst darīt. Jūtu, ka tie, kuri nav studējuši vēsturi, pret to izturas brīvāk.
— Vai tev, dzimušam un augušam brīvā valstī, darbs pie vēsturiskām filmām ļāvis saprast un novērtēt kaut ko vairāk savā dzīvē?
— Dzīve un nāve nav tik vienkārša, kā mēs gribētu iztēloties, jo esam izlutināti un varbūt pārāk bieži pakļaujamies savām iegribām un komfortam. Šie stāsti atgādina, ka viss manā dzīvē esošais nav mans nopelns, to visu ir izkarojuši citi. Ir vērts atcerēties, ka esam šeit tāpēc, lai nodotu nākamajai paaudzei kaut ko nedaudz vairāk, nekā mums ir pašlaik.
— Kas, tavuprāt, ir labākais veids, kā cilvēkiem apgūt vēsturi?
— Nepiekrītu tam, ka kino ir labākais veids, kā to darīt, jo tajā ir ārkārtīgi liela deformācija. Vislabākais veids ir skatīties caur personisko prizmu, piemēram, caur dzimtas vēsturi, ģimenes stāstiem, kas salāgoti ar faktiem. Vēsturē ir ārkārtīgi svarīgi daudzi atsevišķi skatījumi, jo, tikai saliekot vairākas perspektīvas kopā, vari iegūt kaut cik objektīvu skatījumu. Kino šādā ziņā ir absolūta propaganda, jo tiek atspoguļots viens konkrēts skatījums. Jebkurš vēstures kino runā par to, kā mēs attiecīgajā laikā saprotam attiecīgo vēstures periodu.
— Runājam daudz par kino, vēl nepievērsušies dramaturģijai. Cik daudz tev tā nozīmē?
— Patiesībā mana sirds vairāk pieder dramaturģijai, nevis kino, vienkārši tā ir sanācis, ka pēdējā laikā vairāk strādāju pēdējā. Starp citu, šobrīd strādāju arī kā vieslektors Kultūras akadēmijā, kur pasniedzu teātra dramaturģiju. Manuprāt, teātris ir daudz interesantāks medijs nekā kino. Vienīgā problēma, ka tas nevar sasniegt tikpat lielu auditoriju. Kino skaties uz plakanas virsmas, kur kaut kas tiek projicēts. Bet teātrī ir nemitīga klātbūtnes sajūta, tas sniedz iespēju iepazīt svešinieku, ieraudzīt un līdzpārdzīvot citam cilvēkam.
Ļoti mīlu teātri arī tāpēc, ka tā ir sava veida bēgšana no savas vientulības, jo tur ir jāmāk visu laiku pieskaņoties citiem cilvēkiem.
— Tev ir daudz ieceru, ko vēlies realizēt?
— Problēma, ka to ir ļoti daudz. Galvā ir idejas aptuveni astoņām lugām, bet cenšos nofokusēties vienai. Starp citu, divas idejas ir saistītas ar Talsiem. Mani interesē dažādi arhīvu materiāli, kas attiecas uz 90. gadiem (vairāk — otro pusi) Talsos. VHS formāta videokasešu ieraksti ar to, kā izskatījās Talsi, tieši pilsētvide. Meklēju, vai kādam nav saglabājušies materiāli no tā laika, lai varētu izveidot dokumentālu filmu, kas būtu kā vizuāls ceļojums laikā.
Savukārt otra ideja, kas attiecas uz Talsiem: bijusī Gricmaņa iela Talsos nosaukta par godu Jēkabam Gricmanim. Viņš gan nav mans radinieks, mums vienkārši ir vienādi uzvārdi. Grūti īsi raksturot, bet viņš bija revolucionārs, Stučkas valdības ierēdnis, vienu brīdi arī sarkanais partizāns, darbojās arī Kretuļa bandā, turklāt kādu laiku bija spiegs. Ar vienu vārdu sakot — ne pārāk pozitīva persona. Viņam ir arī interesanta dzimtas vēsture. Gribētu par viņu uzvest lugu.
— Ko tu dari brīvajos brīžos, cik nu to atliek?
— Cenšos būt puslīdz adekvāts tēvs un vīrs.
— Kādas ir tavas pārdomas par Talsiem, kā tie ir mainījušies?
— Vide nav tikai ceļi, gājēju ietves un apgaismojums. Vide ir arī tas, kā tu domā. Visa pilsēta ir sava veida organisms, un, ja tajā izjauc līdzsvaru, piemēram, pašvaldībai atļaujot uzbūvēt lielo «Maximu», tiek nogalināts pārējais organisms. Bet tas nav tikai viens nepareizs lēmums, ir kaudze ar nepareiziem lēmumiem, sākot ar to, kā Talsos izturējās un izturas pret koka mājām. Atceros, ka par šiem jautājumiem domāju, vēl dzīvojot Talsos. Imants Ziedonis ir rakstījis, ka Kurzemē vajag saglabāt dakstiņu jumtus, jo, redz, kā pelēkais šīferis visu krāsu ir atņēmis.
— Tu četrus gadus nostrādāji par bijušā Saeimas deputāta Imanta Parādnieka palīgu. Vai visi galvenie secinājumi par politisko vidi ir redzami tevis veidotajā izrādē «Būt nacionālistam»?
— Jā, šajā lugā tas ir redzams. Hmm, varbūt to varētu uzvest arī Talsos, tikai tad vajadzētu atrast piemērotas telpas… (Domā.)
Politikā ir tikai viena lieta, kas jādara, — jārunā. Visa darba diena paiet, ejot pie kāda un kaut ko skaidrojot vai izspiežot. Man tas bija tik grūti! Šķita, ka es neko nedaru, jo nebija nekāda taustāma rezultāta. Skaties uz savu priekšnieku, un viņš arī neko citu nedara, kā vien staigā no vienas tikšanās uz otru. Es apbrīnoju cilvēkus, kuri strādā politikā, tajā šausmīgajā tukšumā, garīgajā vakuumā…
Ja nevari būt patiess par to, kā jūties, tad vispār nav vērts uzsvērt, ka tas ir svarīgi. Tas bija kā līmeņrādis man pašam, vai es tiešām spēju pietuvoties vērtībām, kas man ir svarīgas. Man šķiet, ka ar šo darbu es to apliecināju.

 

Pēdējo gadu lielākie sasniegumi:
>> 2014. gadā: viens no dramaturgiem bērnu izrādei «Mākoņi» («Dirty Deal Teatro»);
>> 2015. gadā: gada balva teātrī «Spēlmaņu nakts» kategorijā «Gada izrāde bērniem vai jauniešiem» par izrādi «Neglītais pīlēns» Latvijas Leļļu teātrī (M. Gricmaņa dramaturģija);
>> 2016. gadā: dramaturģija izrādei jauniešiem «Veiksmes akadēmija» («Dirty Deal Teatro»);
>> 2017. gadā: nominācija «Spēlmaņu nakts» balvai kategorijā «Gada sasniegums oriģināldramaturģijā (teksts, luga vai scenārijs)» par lugu «Būt nacionālistam» (joprojām skatāma «Dirty Deal Teatro»);
>> 2018. gadā:  nominācija nacionālajai kino balvai «Lielais Kristaps» kategorijā «Labākais scenārists» filmai «Tēvs Nakts», kur M. Gricmanis ir viens no scenārija autoriem;
>> 2018. gadā: scenārija autors dokumentālajai filmai «Apgāztā mēness zīmē»;
>> pašlaik Latvijas Nacionālajā televīzijā katru sestdienas vakaru tiek rādīts pērn uzņemtais latviešu vēsturiskais seriāls «Sarkanais mežs», kur M. Gricmanis ir viens no scenārija autoriem.