Viss pasaules laiks mūsu kabatā

Viedokļi

Pēdējās dienās esmu sapratusi, ka mums pieder nepiedodami daudz — laiks, kurā strādājam, laiks, kurā gatavojamies jaunam dienas cēlienam, un laiks, kurā nedarām neko. Viss pasaules laiks mūsu kabatā. Jo vairāk laika mums pieder, jo nelietderīgāk to izmantojam. Mūsdienu laikmetā, kad ikdienas rūpes ir pārņēmušas sabiedrību, pasaules vērtīgākā valūta tiek nonivelēta līdz minimumam. Mūžs tiek pārvērsts konkrētā gadu skaitā, bet mirklis — piedēvēts neapturamajam sekunžu skrējienam. Kur paliek mūsu personīgais redzējums un laika izjūta? Citreiz nāk par labu uzdot sev jautājumu, kas cilvēkiem jau izsenis nedod mieru — vai bez pelēkās ikdienas ir kaut kā vairāk? Vai bez steidzīgā rīta cēliena, ikdienas pienākumu veikšanas un došanās pie miera pastāv cita realitāte?
Šorīt, mērojot ceļa posmu līdz darbavietai, uz mirkli apstājos un ieklausījos pavasarī. Šķita, ka esmu nokļuvusi citā realitātē — tādā, kur visas raizes un problēmas apklāj putnu balsis un dzestrais pavasara vējš. Ieraudzīju to, kam iepriekš biju vienaldzīgi slājusi garām — pašu pavasari. Šādi mirkļi nav mērāmi sekundēs, tie saglabājas kaut kur dziļi mūsos un reizi pa reizei ataust atmiņā, tādējādi atgādinot par savu esamību un nozīmību. Šādi mirkļi palīdz no jauna sataustīt zudušo laika izjūtu. Vai nav brīnišķīgi? Dievs mums devis ne vien maņas, ar kuru palīdzību varam uztvert apkārtējās vides kairinājumus, bet arī laika izjūtu un spēju apjaust skaistumu, kas ir mums visapkārt. Lai vai kā, dažkārt mēs par tā esamību piemirstam. Mēs piemirstam baudīt, ļauties sajūtām un klausīt sirdij. Cilvēku radītā kārtība spēj radīt apjukumu — mēs pagriežam muguru savai būtībai, cenšoties sekot plūsmai, kas šķietami ved uz labāku rītdienu. Diemžēl tajā ir vairāk sāpju nekā skaistuma.
Kāpēc cilvēki cenšas līdzināties citiem? Kāpēc sabiedrībā esošās normas mums šķiet tik visaptverošas un neapšaubāmas? Kāpēc noniecinām skaistās lietas, kas mūsos mājo? Iespējams, šie jautājumi vairāk raksturo latviešu mentalitāti, bet pavisam iespējams, ka ar šiem pašiem jautājumiem cilvēki cīnās visapkārt pasaulei. Tie ir jautājumi, kas iztukšo, padara sausus un liek slāpēs tvert pēc tuvākā atspirdzinājuma avota. Kādam tas ir alkohols, bet kādam mākslīgi uzprišināta sabiedriskā dzīve.
Aci pret aci sastopoties ar šiem jautājumiem, pavisam klusi un nemanāmi atnāk atbilde, taču katram tā ir sava. Lai līdz tai nonāktu, nepieciešams ieklausīties sevī un apturēt dzīves nebeidzamo skrējienu, lai pēc brīža to uzsāktu ar jaunu sparu un dzīvesprieku. Tā kā, gadiem ejot, mainās ne tikai cilvēka ārējais izskats, bet arī iekšējā pasaule, atbildes mēdz pazust un to meklējumos nepieciešams doties no jauna. Mani šīs atbildes aicina pārstāt cīnīties, censties un dzīties pēc lietām, ko man patiesībā nevajag. Esmu pārliecināta, ka patiess miers pie manis atnāks brīdī, kad iemācīšos pakļauties dzīves neparedzamajiem pagriezieniem un pilnībā uzticēt savu dzīvi tās Radītājam.
Mums pieder nepiedodami daudz — laiks, kurā strādājam, laiks, kurā gatavojamies jaunam dienas cēlienam, un laiks, kurā nedarām neko, bet mums jārūpējas par to, lai pasaules vērtīgākā valūta nezaudētu savu vērtību. Laiks, kurā dzīvojam, elpojam un eksistējam, nav bezgalīgs. Mūsu uzdevums ir noskaidrot, vai bez steidzīgā rīta cēliena, ikdienas pienākumu veikšanas un došanās pie miera ir kaut kas vairāk… lai, dodoties uz labāku rītdienu, neaizmirstu par labāku šodienu.