«Priecājos, ka sapnis piepildījies»

Personības

Ceļu uz Dundagu, kas aizvijas līdz Kolkasragam, zina daudzi. Turp braucot, ikvienam ir iespējams apskatīt arī Evitas Laukšteines ģimenes veidoto eksotisko dzīvnieku parku pašā Dundagas centrā. Jā, arī nostāties blakus izmēra ziņā lielākajiem dzīvniekiem — kamieļiem, alpakām, lamām —, paglaudīt un pabarot gan tos, gan citus iemītniekus. Sarunā Evita atklāj, ka jau bērnībā viņai bijis sapnis par šādu dzīvnieku dārzu. Un tagad ir, kas priecē arī citus.
Vietējā dundadzniece
Evita ir vietējā — dzimusi un augusi Dundagā, un joprojām tur ir viņas ģimenes mājvieta. «Nepaliku mātes mājās, bet atnācām uz šejieni. Agrāk par privatizācijas sertifikātiem iegādājos mežu un vēlāk to pārdevu, lai nopirktu māju. Atminos, ka, maza būdama, mammai teicu, ka man būs pašai sava vieta, kur dzīvot un saimniekot,» smejoties teic Evita.
Mamma strādājusi fermā, un arī bērnu pienākumos bijis sniegt palīdzīgu roku darbos. «Ģimenē bijām trīs bērni, bez manis vēl māsa un brālis. Esmu vecākā. Mammai nebija viegli, jo viņa mūs audzināja viena. Ko tik nedarījām! Lai gan uzticētie darbi bija jāpadara, nekad nav bijis tā, ka tas darīts ar nepatiku. Ja vajadzēja kūtī tīrīt buļļu mēslus, palīdzēju mammai. Dzīvnieki man vienmēr ir patikuši. Mazotnē vācu kaķus. Tiem piedzima bērni, protams, bija jādabū arī tie rokā. No šprikām sataisītajos būros turēju vardes. Tas viss patika un arī aizrāva. Mamma mācīja — ja paņemu mazu kaķēnu un vēlos to audzināt, par to ir jārūpējas un jāgādā. Lai gan mamma strādāja fermā pie buļļiem, slaukt govis viņa nemācēja. No vecmāmiņas biju to iemācījusies darīt, un, kad omes vairs nebija, mācīju mammai, kā tas jādara. Agrāk televīzijā rādīja filmu, kur ģimene nopirka sev zooloģisko dārzu. Pusaudžu gados sapņoju, ka man pašai reiz būs tāds dārzs, kur brīvā vaļā staigās dzīvnieki. Tagad man tas ir, lai gan ideju, ko un kā vajadzētu darīt, vēl ir ļoti daudz,» stāsta Evita. Darba tikums arī viņas bērniem nav svešs. Tomass, Alise un mazākais — Emīls tūristiem par parku un tur mītošajām radībām spēj pastāstīt daudz interesanta. Dažs labs atbraucējs brīnoties, kā bērni visu zinot. «Es domāju, ka viņi šeit ļoti daudz iegūst un kādreiz nebūs jākrīt kaunā, nodēvējot mazo pundurcūciņu par pundurnīlzirgu, apgalvojot, ka strauss var aizlidot, vai āzi sajaucot ar kamieli, jo tādus un līdzīgus sakāmos bieži nākas dzirdēt no atbraucējiem,» saka mana sarunas biedre.
Pēc skolas beigšanas Dundagā
Evita toreizējā Laidzes tehnikumā apguva mājsaimniecības programmu, mācoties dārzkopības, lopkopības, šūšanas, pavāra prasmes. Pēc tam sekoja grāmatvedības, kases aparātu izmantošanas, pārdevēja un gida kursi. Ar to arī nebija gana, un Evita izmācījās par pavāri. 20 gadus šajā profesijā viņa nostrādāja valsts aprūpes centrā, pansijā «Jaundundaga». Lai gan pēc skolas beigšanas jaunietei bija domas par jurisprudences studijām Rīgā un vēlme kļūt par prokurori, mamma tolaik meiteni vēlējusies paturēt tuvāk mājām. Tie bija tādi laiki, kad vecāki uz daudzām lietām skatījās citādi, atminas Evita.
Pienācis brīdis, kad vīrs teicis, ka pietiek un jāmēģina kaut ko darīt pašiem. «Atvērām savu veikaliņu, kur tirgojām dažādas saimniecībā noderīgas lietas. Pēc trešā bērniņa piedzimšanas vairs neatgriezos darbā «Jaundundagā». Pašu priekam turēti arī dzīvnieki, un tā, soli pa solim, idejai par dzīvnieka parka izveidi arī pievērsušies. «Dzīvnieki ir mūs pārņēmuši. Dzīvojam visam līdzi un dažreiz pat vairāk nekā paši dzīvnieki,» saka Evita.
«Man vienmēr ir paticis mācīties un pašai par pārsteigumu daru to joprojām. Lai gan mazotnē paliku tuvāk mājām, tagad esmu iestājusies juristos un studēju. Tam ir arī dažādi iemesli. Var teikt, ka dzīve piespieda to darīt. Ikdienā saskaroties ar dažādu formalitāšu kārtošanu un dažreiz arī nemitīgām cīņām, lai kaut ko ļautu kāds darīt, jutu, ka šādas zināšanas ir vajadzīgas. Mūsdienās tu nevari akli paļauties uz to, ko tev saka. Ir jāseko līdzi, jāizzina daudz lietu, jo taisnība bieži vien jāizcīna pašam, pat līdz ministriju līmenim, ja nepieciešams,» viņa nopietni saka. Ar to visvairāk sieviete saskārusies, veidojot eksotisko dzīvnieku parku. «Ja bija tādi, kas nāca pretī un atbalstīja, citi lika sprunguļus riteņos. Gāju ar ideju, ka mums būs pašiem savs eksotisko dzīvnieku parks, kas piesaistīs tūristus, jo Dundagā ir maz iespēju, kā piesaistīt atbraucējus, bet idejas ne vienmēr tika uzklausītas,» atminas Evita, piebilzdama, ka bija nepieciešama liela uzdrīkstēšanās un apņemšanās, lai ko tādu īstenotu.
Sen lolotais sapnis
Pirms trīs gadiem piepildījies Evitas agrāk lolotais sapnis — viņi atvēruši eksotisko dzīvnieku parku, kurā iespējams apskatīt, pačubināt un arī pabarot dažādus dzīvniekus. Arī tādus, ko mūsu klimatiskajos apstākļos neaudzē un kas nav bieži sastopami. Lai gan sākumā dzīvniekus turējuši pašu priekam, radi un draugi teikuši, ka jāsper solis tālāk un sēta jāatver arī citiem interesentiem. Saimnieki bija piesardzīgi, radās daudz jautājumu, ko un kā darīt, bet nolēmuši riskēt. Latvijā darbojas dažādi mini zoo, bet ne tādi kā Laukšteinu ģimenei, kur dzīvnieki brīvi pastaigājas un cilvēki var tos glaudīt, mīļot, barot. Šis parkam būs trešais darbības gads, un saimniece teic, ka agrāk pieņemtais lēmums attaisnojies. To rāda arī apmeklētāju skaits. Pirmajā gadā pie Evitas viesojušies ap 13 tūkstošiem cilvēku, pagājušajā gadā jau divarpus reižu vairāk, un interese joprojām nav zudusi. Ikreiz ir prieks dzirdēt no atbraucējiem, ka viņi uz Dundagu nemaz nebūtu braukuši, ja šāda parka nebūtu! Arī vietējie novērtējot, ka šāda iespēja Dundagā esot.
Sanāktu stāsts grāmatai
Vērojot dzīvnieku savstarpējās attiecības, redzams, ka viņu vidū valda mierīga līdzāspastāvēšana. Arī pret jauno ienācēju — viengadīgo zebru —, kas pagājušā gada izskaņā atvesta uz Dundagu, pārējie izturas draudzīgi un pieņēmuši savā pulkā. No sarunas ar saimnieci uzzinu, ka, esot ar dzīvniekiem ikdienā kopā, redzēts daudz interesanta un par to varētu grāmatu sarakstīt. Lai gan viņi ir tik dažādi, tie jūt cits citu, un, ja kādam arī jāaiziet no kuplās un draudzīgās ģimenes, pārējiem nobirstot arī pa kādai asarai. «Jā, dzīvnieki raud,» Evita saka. Un tās ir patiesas asaras!
Arī todien, kad dzīvnieku parkā runājam, mums garām rāmi aizslīd četrkājainie draugi, mūs vēro daudzu acu pāri, cits, intereses vadīts, pienāk un ar ožu iepazīst atnācējus. Nemierīgi gar saimnieci trinas arī divgadīgais kamielis, un, kad saimniece lūdz iedot buču, nekautrējoties no svešinieku klātbūtnes, to arī izdara.
Lai gan katram dzīvniekam ir savs stāsts, kā viņš nokļuvis Dundagas pusē, saimniece smejoties teic, ka pārsvarā visi ir ārzemnieki, kas veiksmīgi adaptējušies Latvijas apstākļos. Ir atbraucēji no Holandes, Lietuvas, Polijas, Nīderlandes, Anglijas, Igaunijas un citām valstīm. Ir arī pa kādam vietējam, Latvijā dzimušam dzīvniekam, piemēram, zilā govs, kas Latvijā jau skaitās retums. Piena lopkopji izvēlas turēt ražīgas piena devējas, un Latvijas zilā govs izejot no modes. To apliecina arī Evitas stāstītais, ka tik viegli šādu mazu dzīvnieku iegādāties vairs nav iespējams.
Jautāta, kā spēj no tik dažādiem dzīvniekiem sapulcēt vienu kopīgu draudzīgu saimi, saimniece atzīst, ka audzēšanai ņem tikai jaunos dzīvniekus, jo, pieaugušu paņemot, tam ir savi riski — dzīvniekiem ir ieradumi, un iespējas tos izmācīt — nekādas. Evitas lolotie dzīvnieki audzēti ar mīlestību. To jūtu arī sarunas laikā, kad laiku pa laikam kāds pienāk pie saimnieces un tiek mīļi apčubināts un tiem pateikts kāds labs vārds. Pašlaik pieradināts tiekot viengadīgais zebru puika Martijs. «Visādi iet, mācāmies komunicēt, bet esam saraduši,» viņa saka.
Dzīvnieki jūt cilvēkus
Saimniece teic, ka jaunākajam no kamieļiem īpaši tīkot pīpmaņi. Tiem viņš ir kā pielīmēts un, kamēr nedabū vajadzīgo dūmu devu, projām neiet. «Ir bijušas reizes, kad sanervozējusies par kādām ikdienas lietām ieeju pie viņiem. Dzīvnieki to jūt un stresu māk noņemt. Reiz bija atbraukusi kāda grupa, kurā viens no vīriešiem neparko negribēja nākt pie dzīvniekiem. Pierunāts tomēr iegāja dārzā un vēlāk pēdējais no tā iznāca. Šis cilvēks nomierinājās un atraisījās pie dzīvniekiem. Beigās vēl saņēmām labus vārdus, ka viņš iedrošināts parkā tomēr ieiet,» stāsta saimniece. Pa starpu priecīgiem brīžiem gadās arī pa kādam gudriniekam, kas vēlas dzīvniekus izaicināt, lai redzētu to reakciju. Tad gan saimnieki stingri piekodinot, ka tā darīt nedrīkst.
Saruna ar Evitu mums notiek pie dzīvniekiem un vēlāk arī pašu ģimenes veidotajā veikaliņā, kur iespējams iegādāties dažādas saimniecības preces. Par dzīvi Dundagā viņa neskumt un teic, ka tā ir viņas vieta. Jautāta, vai bijis kāds pārdomu mirklis, kad visam vēlējušies atmest ar roku, Evita iesaucas: «Noteikti, nē!» No dzīvniekiem ikdienā viņa gūst tādas emocijas, kas nav vārdos aprakstāmas. Arī mieru, kas mūsu steidzīgajā ikdienas ritmā bieži vien ir tik nepieciešams. Dzīvnieki ir riņķī, viņi saprot, ko no tiem vēlas. «Mums visiem ģimenē šādas izjūtas ir. Tas viss ir mūsu lolojums — sargājams, mīlējams un attīstāms,» saka Evita. «Ja man būtu papildu zeme, es ne vienu lietu vien vēl izdarītu. Sapņi man ir lieli, bet ir vajadzīga arī zeme. Es ļoti vēlētos savu dzīvnieku vidū redzēt pērtiķi un arī kādu ķenguru. Redzēsim, kā izdosies! Darbs un mājas dzīve prasa savu laiku, bet tas sniedz visliekāko gandarījumu, ka arī citiem patīk, un tas tiek novērtēts. Gada vēsākais laiks ir tāds mierīgāks, bet cilvēki pie mums brauc visu laiku.»
Bez ikdienas steidzīgā soļa Evitai svarīga ir arī apkārtne, kurā uzturas viņa un viesi. «Mēs kopā veidojam vietu, kur dzīvojam, un tās tēlu,» viņa saka un cer, ka to sapratīs arī citi.
Jautāta, vai atliek brīvs brīdis kādam vaļaspriekam, Evita atbild apstiprinoši. Laiks ir apmeklēt gan koncertus, gan citus interesējošus pasākumus. Daudzus gadus Evita dejojusi arī tautiskās dejas Dundagā. «Kad pieteicās mazais, dejot vairs nevarēju. Tā arī atpakaļ vairs neaizgāju. Dundagā nav vidējās paaudzes deju kolektīva, ja arī vēlētos atsākt dejot,» viņa saka, piebilzdama, ka vislabāk tomēr jūtas pie dzīvniekiem. No tiem var daudz mācīties, tie ir patiesi un daudz ko pasaka priekšā. Kaut vai stepes murkšķis, kas prognozē laiku. Ja tas svilpo, drīzumā gaidāms lietus, bet tagad, izlīdis no labi sapakotās ziemas migas, visiem sūta vēsti, ka pavasaris ir klāt!