«MazpilSētas stāstnīca» — iespēja pie tējas tases tikties ar novadam nozīmīgām personībām

Kultūra

Talsu Galvenā bibliotēka šopavasar aizsākusi jaunu, interesantu pasākumu ciklu «MazpilSētas stāsnīca», dodot iespēju reizi mēnesī brīvā, mājīgā atmosfērā satikt Talsu novadam nozīmīgus cilvēkus — rakstniekus, dzejniekus, aktierus, kultūras un sabiedriskos darbiniekus. Visdažādāko jomu pārstāvjus, kuru vārds un personība jau ir vai vēl tikai nākotnē tiks spilgti iezīmēts Talsu pilsētas un novada vēsturē.
Pirmā tikšanās
norisinājās 27. februārī, kad «MazpilSētas stāstnīcā» ciemojās dzejniece, personība ar lielo burtu kultūrā un sabiedrībā — Maija Laukmane.
Viņa pastāstīja, ka Talsos dzīvo jau no 1973. gada. «Viss mans apzinātais mūžs ir pagājis tieši Talsos, bet visas blēņas palikušas Kandavā,» sacīja dzejniece, piebilstot, ka viņas viena sirds daļa vienmēr piederēs Talsiem, bet otra — Kandavai. «Kandavā katra vietiņa uzrāda manu tapšanas sākumu. Kandavas kapsētā atdusas mana mammīte, kas devās mūžībā laikā, kad man bija 27 gadi, un neredzēja iznākam manu pirmo grāmatu. Tikai atsevišķas publikācijas Talsu rajona laikrakstā «Padomju Karogs». Tur dus memmīte — tā mēs, trīs māsas, saucām savu vecomāti. Nevis par omīti, vecmāmiņu vai vēl kā citādāk, bet mums viņa bija memmīte,» par savām ciešajām saitēm ar Kandavu stāstīja M. Laukmane.
Atbildot uz jautājumu, kā dzejniece sevi raksturotu, viņa sacīja, ka droši vien katrs viņu varētu raksturot citādi un sasaistīt ar ko citu. «Sevi raksturot ir ļoti grūti. Varbūt esmu cilvēks, kuram nepatīk plāni un plānošana. Varu teikt, ka savulaik, strādājot Talsu tautas namā ar Jauniešu kustību teātri «Jandāls», un arī šobrīd, strādājot ar talantīgajiem rakstošajiem jauniešiem, nekad neesmu veidojusi plānojumus, ko tad mēs katrā nodarbībā darīsim. Man šķiet, tas sastindzina un iestīvina tevi, neatļauj plūst sajūtām. Man patīk ļauties mirklim,» atzina dzejniece.
Tikšanās laikā ikviens varēja uzzināt, kāpēc M. Laukmanei jau no bērnības ir bail no negaisa, kādas blēņas viņa paveikusi kopā ar savām draudzenēm bērnībā, kā arī kādēļ viņa starp Tērveti un Talsiem izvēlējusies tieši Talsus un palikusi šeit, lai uzsāktu darbu Talsu bērnu bibliotēkā. «Talsos biju valsts praksē. Mēs dzīvojām Lielajā ielā 22, maziņā istabiņā, un gulējām saliekamajās gultiņās kopā ar savu kursabiedreni Inesi, kura diemžēl jau devusies mūžībā. Talsus droši vien izvēlējos tāpēc, ka mums no mūsu istabiņas, bija jāiet cauri istabai, kurā strādāja Jānis Tāle,» pastāstīja M. Laukmane. J. Tāle bijis arī tas cilvēks, kas viņu pirmoreiz aizvedis uz redakciju, kur viņa satikusi rakstnieku Aleksandru Pelēci un literatūrzinātnieku Ilgoni Bērsonu, kas viņai bijis liels un satraucošs notikums.
«MazpilSētas stātnīcu» cikla nākamā tikšanās
noritēja 14. martā, un tās viešņa bija ilggadēja Talsu rajona kultūras nodaļas vadītāja Dzintra Eglīte.
Viņa pastāstīja amizantu notikumu no kādas koru skates. «Tas bija laiks, kad angļu valoda sāka kļūt populāra. Agrāk visu vajadzēja pieteikt latviski un krieviski, tad parādījās angļu valoda un vajadzēja angliski. Mēs jau nemākam pa vidu, mums vienmēr vajag kādā grāvī iebraukt, tad ir labi. Ir koru skate Talsu ģimnāzijā. Man iesaka ļoti jauku meiteni — ģimnāzijas skolnieci, daiļrunātāju, ka viņa vadīs skati. Es iedodu viņai visu pasākuma plānu, bet viņa saka: labāk visu pārrakstīs, jo viņai esot vieglāk savu rokrakstu saprast, un es kaut kā neiedomājos vairs viņas pārrakstīto pārlasīt. Pienāk skates diena, un žūrijā pirmoreiz ir arī kordiriģents Māris Sirmais. Nākamais dziedās kopkoris, un meitenei ir jāpiesaka Pētera Barisona «Latvijā». Bet viņa pasaka Pīters Bairons «Latvijā». Es domāju — vai man dieniņ! Paskatos uz Māri Sirmo, viņš raud no smiekliem,» smejoties stāstīja Dz. Eglīte.
Viņa arī pastāstīja par savu ilggadējo draudzību ar komponistu Raimondu Paulu, ar kuru vēl joprojām saglabājušās ļoti pozitīvas un jaukas attiecības. «Pauls ir savdabīga personība. Ja tu viņam centīsies glaimot, tas ir pilnīgi garām. Viņam ir savdabīgs humors, ja tu neuzdosi pretī, tad tu nekas neesi, bet, ja tu trāpi, tad tu esi savējais,» atzina Dz. Eglīte.
Kad viņa sākusi strādāt par kultūras nodaļas vadītāju Talsu novadā, kas tobrīd vēl bijis Talsu rajons, bijušas tikai divas mūzikas skolas — Talsos un Rojā. «Par mākslas skolām tajā laikā pat nerunāja. Cītīgi strādājām un sadarbībā ar pašvaldībām un Kultūras ministriju atvērām vienpa­dsmit mūzikas un mākslas skolas — Talsos, Rojā, Valdemārpilī, Sabilē, Dundagā un Kolkā. Lai gan Kultūras ministrija sacīja, ka vairāk nevar atļauties, mēs to tomēr paveicām, par ko man ir liels prieks,» Dz. Eglīte bilda un atklāja, ka lielākais gandarījums viņai bijis un joprojām ir par Kolkas mūzikas skolu. «Kolkā atvērt mūzikas skolu — tas toreiz likās neiespējams un nereāls sapnis, kaut zināju, ka Kolkā bija un ir muzikāli bērni un jaunieši,» viņa sacīja.
Dz. Eglīte bija tā, kas ieviesa Kultūras darbinieku dienu, kuras ideju pārņēma no Talsu muzeja direktores Annas Rasas. «Viņa katru gadu rīkoja brīnišķīgas mākslinieku, mūsu novadnieku, izstādes. Toreiz nodomāju: bet kāpēc tikai gleznotāji? Mums taču ir brīnišķīgi kultūras darbinieki, dažāda veida mākslinieki, mūziķi, sportisti. Tā arī iedibināju tradīciju — Talsu rajona novadnieku diena, kur sanāca kopā valsts mērogā atzīti mūsu rajona radošo jomu pārstāvji,» viņa stāstīja.
Kādā no šīm dienām visi kopā devušies uz Lauktehnikas muzeju. «Tur, kad ieejam iekšā, pa labi stāv ģipša figūra «Koklētājs». Kārlis Zemdega bija to jau izveidojis 1938. gadā, lai Talsiem būtu tāds piemineklis. Kas notika? Varas maiņa, karš, un viņa veidotais ģipša «Koklētājs» palika viņa darbnīcā. Tēlnieka meita, aktrise Māra Zemdega pēc Kārļa Zemdegas nāves zvanīja Annai Rasai, vai mēs šo ģipša figūru nevēlamies Talsos, jo Zemdega tā to bija vēlējies. Anniņa, protams, pateica «jā» un, tā nu «Koklētājs» nokļuva Lauktehnikā.
Toreiz visi novadnieku dienu dalībnieki sanācām ap ģipša «Koklētāju» un izlēmām: kur vēl brīnišķīgāks un latviskāks simbols un piemineklis Talsiem!» stāstīja Dz. Eglīte un piebilda, ka viņai uzlikts pienākums realizēt plānoto ieceri — pieminekļa uzstādīšanu Talsos. Tikusi izveidota darba grupa. «Man daudzi neizpratnē vaicāja: «Dzintra, mums pat nav desas, ko uz maizes likt, bet mēs tagad ņemsim un celsim pieminekli?» Bija jāizvēlas starp desu un «Koklētāju». Es izvēlējos «Koklētāju» un ne mirkli to neesmu nožēlojusi,» atzina Dzintra Eglīte.
Kultūras fonds atvēlējis pieminekļa tapšanai nedaudz naudas un atļāvis vākt ziedojumus. Akmens, no kura piemineklis izveidots, ticis ar tā laika armijas palīdzību izcelts no Ģipkas purva un ar speciālu tehniku nogādāts Talsos. «Koklētāja» tapšanā iesaistījās un palīdzēja ļoti daudz cilvēku. «Jaunekļa tēlu izkala tēlnieks Vilnis Titāns. Ar Viļņa sievu Vizbulīti mēs bijām kolēģes, kad vēl strādāju par pedagoģi Elejas skolā,» sacīja Dz. Eglīte. Kad vajadzējis atrast tēlnieku, kas pieminekli izkals akmenī, viņai prātā ienācis tieši V. Titāns. Savukārt Vizbulītei, kas bijusi latviešu valodas skolotāja, bijusi ļoti labi pazīstama saules dainu pētniece Vaira Vīķe-Freiberga. Tā nu V. Titāne uzrakstījusi vēstuli V. Vīķei-Freibergai, un viņa atsūtījusi vēstuli ar runu, kas nolasīta pieminekļa «Koklētājs» svinīgajā atklāšanā.
Tikšanās noslēgumā Dzintra Eglīte bilda, ka «gribētu godīgus un gudrus priekšstāvjus savai zemei. Vairāk neko, tas būtu vērtīgi. Domāju, ka tādi ir, bet, šķiet, laiks viņus samaitā.»
Nākamā cikla «MazpilSētas stāstnīca»
tikšanās pardzēta Talsu Galvenās bibliotēkas telpās jau rīt, 3. aprīlī, 13.00, kad ikvienam būs iespēja tikties un savus jautājumus uzdot novadpētniecei, grāmatu «Talsu namu stāsti» un «Talsu patērētāju kooperatīvi, 1920—1945» autorei Dacei Alsbergai.