Stāsts par to, kā cilvēki dzīvojuši esības vējos

Ziņas

Tradicionāli Laidzē ik gadu 25. martā vienkopus pulcējas cilvēki, kurus skarbais vējš ar visām saknēm izrāvis no Latvijas. Šoreiz, pieminot komunistiskā genocīda upurus, tā vietā, lai kavētos atmiņās, sanākušie palūkojās uz notikušo no cita skatu punkta — ar cerību, ka vējš mazu sēkliņu var atnest atpakaļ un izaudzēt koku no jauna.
25. martu Laidzē iezīmēja īpašs notikums — dokumentālās filmas «100 gadi esības vējos» pirmizrāde, kā arī tikšanās ar filmas radošo grupu un vienu no filmas varoņiem. «100 gadi esības vējos» ir stāsts par simtgadniekiem, kuri apbur ar savu šarmu, aktīvo sabiedrisko dzīvi, neizsīkstošo dzīvesprieku, ticību Latvijai un tās nākotnei. Latvijas vēsturi nav iespējams izstāstīt ar dažu cilvēku starpniecību, taču tā ir iespēja atrast atbildi uz jautājumu: «Kā dzīvot?» Tas ir stāsts par to, kā cilvēki dzīvojuši esības vējos un kādu ceļu izvēlējušies, norāda filmas veidotāji.
«Pasaulē vējš apglāsta visu. Ja mēs zinātu, kādi vēji apglāstīs mūsu mūžu, mums būtu vieglāk. Vai tas būtu dominējošais rudens un pavasara dzestrais vējš, vasarīgi siltais vai tomēr ziemas saltais? Vējš pēc būtības jau tāds negantnieks — viņš šūpoles var uzdzīt augstu gaisā un apstāties. Mēs krītam, iestājas klusums, lietus un asaras, vējš pierimst. Kā dzīvot tālāk? Ir nepieciešama gaisma — gaisma, kas palīdz dzīvot kaut uz brīdi. Latviešu tauta šādu brīdi piedzīvoja deportācijas laikā. Tie, kas bija līdzās un to piedzīvoja, ir pierādījuši, ka mēs esam stipra, ticīga un ņipra tauta. Mēs varam ļoti, ļoti daudz,» uzsvēra Laidzes pagasta pārvaldes vadītāja pienākumu izpildītāja Jana Robalde.
Laidzes brīvā laika pavadīšanas centra vadītāja Marika Laursone aicināja klātesošos lūkoties nākotnē ar cerību, bet Talsu novada domes priekšsēdētājs Dainis Karols dalījās pārdomās par to, kas mums ļauj būt tik stipriem. «Šodien ir īpaša diena, jo aprit 70 gadi, kopš Latvijā notika visplašākā Latvijas iedzīvotāju izsūtīšana uz Sibīriju un citiem attāliem Padomju Savienības reģioniem. Varam būt priecīgi, ka mums nebija jāpiedzīvo tās šausmas un tie vēstures pagriezieni, ko pirms 70 gadiem piedzīvoja bērni, kas devās uz Sibīriju, bērni, kas piedzima lopu vagonos, svešumā atrada spēku mācīties un atgriezties. Kas dod spēku šādos brīžos? Mēs varam apzināties savu spēku tikai tad, ja esam grūtībās, ja mums sevi jāpierāda. Šajos brīžos mums palīdz cerība. Jūs šo dienu esat lieliski savijuši kopā ar nākotni. Daži no likteņiem, ko jūs redzēsiet, ir aprāvušies, bet šis materiāls palīdz sadzirdēt dzīves gudrības — vai mēs tās pielietosim dzīvē, tas ir atkarīgs no mums pašiem,» atzina D. Karols.
Pēc filmas noskatīšanās sekoja diskusija, bet ieskatīties nākotnē palīdzēja pirmsskolas izglītības iestādes «Papardīte» audzēkņi — Alise un Alans (skolotāja Solveiga Dāvidsone).