«Mēs šobrīd esam unikālā vietā, laikā un telpā»

Personības

Mana pirmā tikšanās ar jauno modes mākslinieci talsenieci Aneti Agnetu Krišjanovu notika pirms trim gadiem, kad man kā modelei bija iespēja piedalīties viņas tērpu kolekcijas «Cilvēcīgais» modes skatē, kas norisinājās Talsu luterāņu baznīcā «Baznīcu nakts 2016» ietvaros. Jau toreiz jutu, ka no Anetes staro milzīgs radošums, neordināras idejas un talants, kas lauztin laužas uz āru, lai sevi pieteiktu Latvijas modes industrijā. Tagad, pēc trim gadiem, devos pie Anetes uz Rīgu, lai uzzinātu, kas jauns noticis viņas aizņemtajā un krāsainajā ikdienā.
Anete ir piedzimusi un uzaugusi
Talsu vecpilsētā. «Būtībā ir tā, ka visu laiku esmu bijusi Talsu ķīniešu kvartāla meitene. Dauzījos pa turienes māju pagalmiem ar savu draugu un klasesbiedru armiju. Tās ir tik foršas atmiņas! Agrāk jau pašai dzīvojoties pa ķīniešu kvartāla pagalmiem, nelikās, ka tik daudz kas tur īstenībā ir noticis. Kā esam savulaik trakojuši un ārdījušies labā nozīmē, bet, kad tu paskaties uz to visu atpakaļ, tu pēkšņi saproti — tik daudz taču tur noticis un piedzīvots. Tā ka var teikt — mēs visi tur bijām tādi mazi gangsteri, īsta Talsu ķīniešu kvartāla mafija,» smej Anete, atceroties bērnību.
Par bērnību viņai ir ļoti saulainas un gaišas atmiņas. «Tā, protams, nav ideālā bērnība, jo ir bijušas visādas dzīves šķautnes, bet kopumā tā bija ļoti droša un no ārpasaules it kā izolēta vide, kurā atrados. Likās, ka mani nekas neapdraud, nav nekādu problēmu. Tāds mazliet utopisks skatījums, bet tas bija ļoti forši. To, ka tā ir tieši mana bērnības sajūta un garša, saprotu tikai tagad, un esmu priecīga, ka man tā bija. Man bērnība vienmēr asociēsies ar kastaņu gotiņām, leļļu mētāšanu pa kokiem, kāpšanu kokos un slepenu iešanu uz Ābeļu ezeru, kad mēģināju izrēķināt laiku, lai varētu paspēt atpakaļ, pirms mamma ir uzzinājusi, ka esmu bijusi ārpus pilsētas teritorijas,» viņa atzīst, piebilstot, ka iespējams tas ir «kaut kāds vecuma marasms, kas dažreiz ieslēdzas, kad šķiet, bērnībā viss bija tik baigi labi».
Kad smiedamās ieminos, ka Anete taču ir jaunāka par mani, viņa pastāsta, ka, piemēram, aizejot uz Kaņepes kultūras centru, kas atrodas Rīgas centrā, viņai liekas, ka jau ir ļoti veca. «Nu labi, varbūt šodien izskatos veca, jo esmu sagurusi no darbiem, bet parasti tā nav. Parasti Kaņepes kultūras centrā iefiltrējos kādā kompānijā, kas tur ballējas, un viņi sāk runāt un spriest par cilvēkiem, kas pēc dzirdamā šķiet jau atrodas gandrīz vai uz nāves gultas. Kad intereses dzīta, pajautāju, cik tad šiem pieminētajiem cilvēkiem ir gadu, atbilde skan: nu tā ap divdesmit pieci. Tad es sāku smieties un saku: sveiciens no aizsaules, jo man ir divdesmit astoņi!» sirsnīgi smej Anete. Viņa gan uzskata, ka tāda attieksme un sajūta jauniešos nav slikta, jo tā tomēr ir cita laika posma paaudze, kas daudzas lietas uztver pilnīgi citādāk.
Stāstot par bērnību, Anete bilst, ka apģērbs un mode nekad bērnu dienās nebija tāds kā nosprausts mērķis, uz kuru viņa gājusi, bet ir bijušas lietas, kas tomēr sasaukušās ar to, ko viņa dara šobrīd. «Bērnībā necietu lellēm drēbes, kas bija iegādātas veikalā. Ja citiem tās bija tādas kā super īpašas drēbes, kuras tu savai lellei varēji atļauties uzvilkt tikai kādos īpašos gadījumos, tad man tas bija pilnīgi pretēji. Es tās parasti atdevu prom kādam citam. Kad saņēmu jaunu lelli, es to izpakoju, uzreiz automātiski izģērbu un ieģērbu jau speciāli viņai sagatavotās drēbēs. Tajā laikā gan man tas nešķita tā, ka es varētu ar apģērbu un drēbēm saistīt savu nākotni. Tik pēc gadiem domājot, pie manis atnāca apziņa, ka varbūt tie bija tie pirmie aizmetņi tam visam. Laikam jau tad man nepatika masveida produkcija un biju traka uz latviešu dizainu,» jokojot teic Anete.
«Biju mūsu kvartāla mazo gangsteru bandā ar puišiem, gan meiteņu bariņā ģērbjot lelles. Es vienkārši mainīju lomas. Tad, kad man palika garlaicīgi spēlēties ar lellēm, gāju ar puišu bariņu ēst nelegālus ābolus un darīt citas trakulības un otrādi — kad puišu izdarības sāka šķist pārāk trakas, devos atpakaļ pie meiteņu bariņa un savām lellēm, sakot: džeki, šis jau ir kaut kas ārpus likuma, tieciet paši galā!» Anete atceras.
Anete mācījusies Talsu 2. vidusskolā,
jo tā bija skola, kas atradās vistuvāk mājām un tajā strādāja viņas mamma. «Mēs bijām vistrakākā klase, un šo titulu nezaudējām, kamēr vien neabsolvējām skolu. Pabeidzu devīto klasi un devos uz Rīgu, tā ka nezinu, kā maniem klasesbiedriem veicās ar trakuma līmeņa uzturēšanu pēc manas prombūtnes, bet, kamēr bijām kopā, mēs šo titulu nesām godam,» skolas gadus Talsos smaidot atceras Anete, gan piebilstot, ka pati skolā un klases kolektīvā bijusi mierīgākais bērns. «Es laikam vairāk plosījos ārpus skolas telpām. Man īsti negribējās lauzt sistēmu un apzinājos arī to, ka mamma ir skolā, tāpēc ir jābūt atbildīgai un jāuzvedas labi.
Viņa arī piemetina, ka skolas laikā bijis tāds kā izredzētais bērns, kam skolotāja stundās dažreiz atļāvusi zīmēt savos pierakstos. Protams, tie bijuši tikai brīži, un pēc tiem skolotāja Anetei sacījusi, ka nu gan arī viņai jākoncentrējas uz to, kas notiek klasē un uz tāfeles. Interesants ir fakts, ka meitene šādos īpašajos brīžos lielākoties izvēlējusies zīmēt peles. Arī vēl tagad Anetes skolotāja Elita, ar kuru viņai joprojām saglabājies labs kontakts, atsūtot pa kādam vecam un sen aizmirstam peļu zīmējumam, kas Anetei šķiet ļoti mīļi.
«Biju tas bērns, kas arī apģērba un izskata ziņā nedaudz atšķīrās no ierastā. Ir bijuši gadījumi, kad mani skolā noturējuši par puiku, jo man bija nogriezti īsi mati. Tāds kā podiņš uz galvas. Tad bija periods, kad staigāju hipiju stila drēbēs. Neizprotams apģērbs — tas skolas laikā bija mans lauciņš,» savu ģērbšanās stilu skolas laikā raksturo Anete.
«Pēc devītās klases sapratu, ka noteikti vēlos mācīties Rīgā. Tas bija tāds neapzināts lēmums, vienkārši jutu, ka ir vajadzīgs doties ceļā. Tas arī nebija ļoti atbalstīts lēmums, jo vecāki sākumā īsti negribēja, ka dodos prom. Rīga tomēr liela, viss var notikt, bet spītīgi iecirtu kāju grīdā un braucu. Tagad uz to visu skatoties kopumā, jāatzīst — tas bija ļoti labs lēmums, jo ļāva saprast, kas īsti esmu kā personība un kas ir mans aicinājums. Ceru, ka arī šobrīd pieņemu tikpat labus lēmumus,» spriež Anete.
Savu aicinājumu,
kas ir apģērbu un modes radīšana, Anete atklāja, iestājoties Rīgas dizaina un mākslas vidusskolā (RDMV), lai mācītos par apģērbu dizaina speciālisti. «Visu laiku esmu neapzināti gājusi un izdarījusi izvēli par to, kas man ir šķitis labākais, ko varētu darīt, un beigās tas izrādījās pats labākais un īstais man. Protams, tas, ko daru, ne vienmēr ir viegli, bet ir sajūta, ka tas, ko daru, nav vienkārši mācības vai darbs, jo tā ir daļa no tā, kas patiesībā esmu. To sapratu, pabeidzot RDMV. Tur man iemācīja, kas īsti ir šūšana, kad tu vari pamēģināt, vai tas ir tas, kas der tev un vai gribi to darīt,» teic Anete. Viņa uz RDMV gājusi ar domu, ka tā ir sava veida pieredze, jo tad Anetei vēl nepatika šūt. «Tā noteikti nav mana mīļākā lieta pasaulē, jo man joprojām nepatīk šūt. Man patīk tieši pats radīšanas process, jo šūšanas daļa ir procesa noslēgums. Pirms tam ir miljoniem lietu, kas jāveic. Sākot no idejas, skicēm, audumu meklēšanas, maketa veidošanas un piegrieztnēm. Šūšana notiek tad, kad esmu izsmelta un no manis paņemts viss. Dažreiz tas ir grūtākais no procesiem, jo tu jau esi tik ilgi dzīvojis ar tērpu un tā ideju, ka vienkārši vairs neredzi, kas tad patiesībā ir labākais šim tērpam. Tāpēc ir ļoti forši, ka tu kā dizaineris esi redzējis vīziju tērpam un vari pilnībā pieturēties pie savas izsapņotās un izlolotās vīzijas, kamēr citi ar savām zināšanām un bagāžu tehniskajā pieredzē palīdz tavai vīzijai tapt. Ja tu pats esi tajā visā līdz ausīm iekšā, tu nedaudz to visu pazaudē. Tāpēc man nepatīk pats šūšanas process, jo cilvēki, kas to dara profesionāli, to paveic daudz ātrāk. Tas viss tomēr ir treniņa un prakses jautājums,» stāsta jaunā dizainere. «Ideālais modelis ir tas, ko esmu atradusi un pie kā pieturos tagad. Man ir mana komandiņa. Pirmkārt, jau ir labi, ka tu kā dizaineris dod darbu cilvēkiem. Otrkārt, man ir sava personīgā komanda, treškārt, katrs cilvēks, kas no malas pienāk klāt šai komandai, izdara savu pienesumu — kaut vai tikai tehniskā ziņā, un arī tas jau ir nenormāli daudz,» par radošo procesu un saviem komandas cilvēkiem stāsta Anete.
Pēc RDMV absolvēšanas
jauniete iestājās Latvijas Mākslas akadēmijā, kur ieguva maģistra grādu Dizaina nodaļas Modes dizaina apakšnozarē. Pēc tam Anete sākusi strādāt frizieru salonā «Misha the Barber» par administratori un vēlāk «Erasmus» programmas ietvaros devās uz Maltu. «Tas bija tāds atpūtas laiks man pašai, jo pirms tam sešus gadus nomācījos bez adekvātas atpūtas, vienā elpas vilcienā. Vajadzēja uz visu paskatīties no malas, sakārtot daudzas lietas dzīvē,» bilst Anete. Viņa turpina studijas Latvijas Mākslas akadēmijas doktorantūrā, bet Anetes dzīvi neaizņem tikai viņas studijas un dizaineres darbs.
Šobrīd viņa strādā
mārketinga jomā uzņēmumā «Mobilly», kura mērķis ir izveidot norēķinu sistēmu, kas mobilo telefonu lietotājiem ļautu veikt un saņemt maksājumus ar savu telefonu visur tur, kur pieejami mobilie sakari. Viņai šķiet, ka tas ir ļoti labi, jo, strādājot mārketinga un reklāmas jomā, viņa spēj redzēt, kas tad patiesībā notiek, un tas viņai kā jaunajai dizainerei ir svarīgi. «Tev vienā mirklī ir jāpieņem atbildīgi lēmumi, kas, protams, nav viegli, un tu ar savu izvēli esi atbildīgs par to, kā reklamētais produkts rezonēs ar citiem cilvēkiem. Tas ir super liels ieguvums,» viņa atzīst.
Anete ir vēlējusies strādāt ar modi ne tikai praktiskā, bet arī pētnieciskā ziņā. «Mums ir jāsāk apkopot faktus un lietas par neseniem notikumiem modes un dizaina lauciņā. Mēs šobrīd esam unikālā vietā, laikā un telpā. Tā pieredze, kas mums ir, un arī modes industrijas veidošanās Latvijā ir kas ļoti eksotisks, kam daudzas valstis nav gājušas cauri. Mums atkal liekas, ka nesasniedzams ir līmenis, kādā atrodas citas valstis. Tāpēc man šķiet svarīgi ievākt informāciju un faktus par to, kāda ir bijusi, piemēram, Nepieradinātās modes asambleja, par kuru arī rakstu savu doktorantūras darbu,» atklāj Anete.
Jautājot, vai pati jaunā dizainere vienmēr ģērbjas tikai sevis radītos apģērbos, Anete joko, ka no saviem apģērbiem viņai sanākot nēsāt tikai to, kas no kolekcijām palicis pāri. «Ir bijis pat tik brutāli — kāds manis radīts apģērbs nopirkts un novilkts burtiski no manis,» viņa smej. «Agrāk varbūt es tam tik ļoti nepiegriezu vērību, bet šobrīd sāku iekārtot savu garderobi tā, lai tajā būtu ne tikai manis veidoti tērpi vai masveida veikalu apģērbi, bet arī Latvijas jauno dizaineru veikums. Man patīk iegādāties arī Latvijas Mākslas akadēmijas jaunāko kursu studentu veidotos tērpus. Tas jaunajiem dizaineriem ir svarīgi. Ir forši zināt, ka tavu veikumu novērtē, atbalsta, ka cilvēkiem patīk un viņi labprāt vēlas to valkāt. Zinu, cik tas bija svarīgi man tajā laikā un, protams, vēl joprojām ir svarīgi,» atzīst Anete.

Anetes atziņas par Talsiem
* Talsi man ir miera osta. Man tie asociējas ar mājām, vecākiem, pidžamu, ēšanu un pilnīgu miera sajūtu. Talsos ir manas foršās vietiņas, kur man īpaši patīk. Obligāti vienmēr abas ar mammu kopā aizejam uz «Talsu centra» kafejnīcu apēst vafeli ar karameli un aveņu ievārījumu. Mēs abas ejam pastaigāties pa Talsiem, fotografējam un fotografējamies.
* Talsi nav parasta pilsētiņa, Talsi ir vesela maza pasaulīte. Pasaulīte, kur vienmēr jutīšos droši un pasargāti, kur varu aizceļot atpakaļ laikā un atkal kļūt par to mazo meitenīti, kas biju bērnībā, kas spēlējās ar lellēm un kāpa kokos.