«Piederības izjūta joprojām ir ļoti svarīga»

Pašvaldības

Apritējis gads, kopš Kurzemes plānošanas reģionā darbu uzsāka reģionālā remigrācijas koordinatore Kristīne Smilga. Informācija par iniciatīvu remigrācijas veicināšanai reģionos atrodama vietnē www.paps.lv, un vārds «paps», ko pazīstam kā vārda «tēvs» mīļāku formu, šajā gadījumā ietver saīsinātu moto: palīdzam atgriezties pašu sētā. Pērn Kurzemē atgriezās 185 cilvēki jeb 64 ģimenes, un viņu skaits šogad turpina pieaugt.
— Vai gada laikā mainījies priekšstats par remigrācijas aktualitāti?
— Uzsākot darbu, kas sākotnēji Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai bija kā pilotprojekts, neviens īsti nezināja, kā tas būs: vai koordinatoriem izdosies cilvēkus sasniegt, vai viņi gribēs ar mums sazināties, lai saņemtu informāciju un palīdzību praktisku jautājumu risināšanā. Jāatzīst, ka pirmajā pusgadā publicitātes vilnis par remigrācijas koordinatoru atbalstu bija ļoti negatīvs. Liela daļa no tā bija izteiktas plašsaziņas līdzekļu spekulācijas, jo temats ir aktuāls, sāpīgs un emocionāls lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju, un to var atspoguļot dažādi. Ir interesanti redzēt, cik ļoti tas ir mainījies, jo gada laikā ir izdevies parādīt, ka darām jēgpilnu darbu, un ir cilvēki, kam tieši šāda veida atbalsts ir nepieciešams un noderīgs.
— Kurzemē vien 2018. gadā 535 personas izmantojušas iespēju sazināties ar reģionālo koordinatoru.
— Jā, un tas bija līdz 2018. gada beigām. Tagad viņu kļuvis vēl vairāk. Pirms divām nedēļām biju Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas sēdē, lai kopā ar ministrijas pārstāvi dalītos atziņās pēc pirmā darba gada. Arī deputāti bija pārsteigti par to, cik daudz cilvēku pie mums vēršas, un par to, kā mēs strādājam, neprasot iesniegumus un formalitātes, bet cenšoties palīdzēt pēc būtības, cilvēcīgi komunicējot un ieviešot neraksturīgu formātu, kā runāt par valsts atbalsta pakalpojumiem. Komisijas pārstāvji komentēja, ka ilgtermiņā, iespējams, viens darbinieks katrā reģionā nespēs tikt galā ar tik lielu cilvēku apjomu. Arī Kurzemes plānošanas reģionā mana vadītāja to apzinās, un kopš 1. marta uz pusslodzi darbu ir uzsākusi arī remigrācijas konsultante.
— Biežāk tevi uzrunā cilvēki, kuri jau ir nolēmuši atgriezties?
— Vairumā gadījumu koordinatorus uzmeklē, kad lēmums par atgriešanos jau ir pieņemts vai par to ļoti daudz tiek domāts. Ir arī tādi, kuri iecerējuši atgriezties, piemēram, 2020. gadā, bet jau pērn sākuši apzināt situāciju, lai zinātu, ar ko rēķināties. Pat, ja apņēmība ir liela, netrūkst arī uztraukuma par to, vai atgriešanās būs tāda, kā iecerēts. Daudziem atmiņas par Latviju kļuvušas nedaudz idealizētas. Ir cilvēki, kuri dzīvi Latvijā atceras tādu, kāda tā bija 2007. gadā, kaut arī daudz kas ir mainījies. Arī plašsaziņas līdzekļi rūpējas par to, lai cilvēki ārvalstīs saņemtu negatīvas ziņas par Latvijā notiekošo. Tas nedrošību tikai vairo, jo ir priekšstats, ka visi tikai brauc prom. Stāstu par tiem, kas atgriežas, proporcionāli ir krietni mazāk. Tam gan ir vēl kāds izskaidrojums: cilvēki nevēlas afišēt atgriešanās stāstus, jo rēķinās ar nosodījumu no tiem, kuri palikuši ārzemēs un kuri netic, ka atbraucējiem tiešām klājas labi.
Šī tēma raisa ļoti daudz emociju, tāpēc gadās, ka ārzemēs mītošie latvieši jūtīgi uztver jebkuru saskarsmi ar valsts un pašvadību iestādēm. Ja tu, tāds emocionāls būdams, piezvani uz kādu pašvaldību, lai uzzinātu, kas jādara, lai bērnu pieteiktu bērnudārzā, bet tev strupi paziņo, ka to var paveikt tikai klātienē, tad bažas par to, vai atgriešanās ir iespējama, tikai stiprinās un aug plašumā! Šādus stāstus uzklausot, pēc tam mēdzam paši pārliecināties, vai tiešām viss ir tik kategoriski, un bieži vien izrādās, ka jautājumus gan ir vēlams kārtot klātienē, tomēr daudz ko ir iespējams nokārtot arī attālināti. Lai tos, kuri grib atgriezties Latvijā, pasargātu no nelaipnas attieksmes, dažkārt vispirms pati piezvanu uz tām vietām, kur viņiem iesaku vērsties, un pabrīdinu, ka zvanīs tāds un tāds cilvēks un ka viņš, iespējams, būs uztraucies un nepārzinās normatīvos aktus.
— Kāds tev radies priekšstats — vai aizbraucēji Latvijā ir gaidīti?
— Ticu, ka jā, un tāpēc arī daru šo darbu. Tomēr brīžiem šķiet, ka mums, latviešiem kopumā, ir problēmas ar mīlestības izrādīšanu, un tas izpaužas arī šajā jautājumā. Tāpat ir virkne nesakārtotu lietu, kas atgriešanās procesu ļoti apgrūtina un liek cilvēkiem justies tā, it kā viņi nebūtu gaidīti. Un vēl jau ir situācija, ka atbraucējiem fiziski nav, kur palikt, jo trūkst dzīvokļu! Ar to, protams, saskaramies arī mēs, kas dzīvojam Latvijā, bet pēc ilgstošas prombūtnes šīs problēmas iezīmējas krietni izteiktāk.
Ļoti cenšos mainīt arī sabiedrības kopējo attieksmi pret atbraucējiem. Tā mēdz būt ļoti noraidoša, īpaši ārpus lielākajām pilsētām, vietās, kur cits citu pazīst. Tomēr pieredze ir ļoti dažāda, un es, ja vien ir iespēja, cenšos parādīt to, ko mēs vistiešākajā mērā kā tauta, kā Latvijas iedzīvotāji iegūstam no tā, ka cilvēki atgriežas ar ārvalstīs gūtu pieredzi un zināšanām. Arī pašvaldībām jaunu iedzīvotāju piesaiste ir būtiska. Bet nereti cilvēks, kurš ir aizbraucis un pēc tam atgriežas, tiek uzlūkots kā vaininieks, kurš pametis dzimto vietu brīdī, kad bijis grūti.
— Bet nu atgriežas un vēl saņem atbalstu!
— Jā, arī to pārmet, lai gan mēs taču sniedzam vien informatīvu atbalstu. Daudzi no tiem, kuri tagad vēlas atgriezties, devušies prom no Latvijas vēl kā bērni vai pusaudži, tāpēc par daudzām lietām Latvijā viņiem vispār nav priekšstata. Vienīgā joma, kur remigranti var saņemt citādāku palīdzību, ir uzņēmējdarbības atbalsta grantu konkurss, kas Kurzemē pērn deva iespēju atbalstīt piecas atbraucēju biznesa idejas, un viena no tām tiek īstenota Talsu novadā.
— Kādas šajās ģimenēs ir latviešu valodas zināšanas? Paši, protams, nav valodu aizmirsuši, bet bērni?
— Ja vien kādam no vecākiem nav izteikts patriotisms un pārliecība par to, ka ģimene atgriezīsies Latvijā, vai arī ar pedagoģiju saistīta izglītība, tad latviešu valodas zināšanas bērniem ir diezgan vājas, vairumā gadījumu primitīvā sarunvalodas līmenī, tomēr ir virkne ģimeņu, kur bērni latviešu valodā nerunā vispār. Vēl šodien saņēmu elektronisku vēstuli, kurā mamma raksta, ka vēlas atgriezties, ir divi bērniņi, bet vecākais jau ir krietnā skolas vecumā un latviski nerunā vispār… Bieži runa ir par gadījumiem, kad aizbraukšana no Latvijas bijusi ļoti sāpīga un ar domu, ka nekad vairs šeit neatgriezīsies, tāpēc latviešu valoda nebūs vajadzīga. Bērni kļūst par situācijas ķīlniekiem, un viņu dzīve pirmajā gadā pēc atgriešanās ir satraukuma pilna, cenšoties apgūt valodu un pierast pie Latvijas izglītības sistēmas. Tāpēc stāstu ģimenēm par latviešu valodas apguves materiāliem, lai cilvēki maksimāli sagatavojas jau pirms atgriešanās.
— Kādi mēdz būt atgriešanās iemesli?
— Galvenais iemesls ir piederības izjūta Latvijai. Tā joprojām ir ļoti svarīga. Arī tad, ja kādā brīdī licies citādi, pienāk laiks, kad cilvēki saka: «Mēs aizbraucām, mēģinājām iejusties, sadzīvi izdevās nokārtot, bijām ļoti labi nodrošināti, bet ir pagājis vairāk nekā 15 gadu, un esam sapratuši: ja aizvien neesam sajutušies tur piederīgi, tad visdrīzāk tas nenotiks nekad.» Un tad ģimenes atgriežas Latvijā. Ir patīkami ar šādiem cilvēkiem strādāt, redzot, ka lēmums ir ļoti pārdomāts. Viņiem ir vīzija par to, ko Latvijā darīt un kāda varētu būt viņu «pievienotā vērtība» darba tirgū pēc ārvalstīs pavadītajiem gadiem — kas ir viņu unikālās prasmes, zināšanas un pieredze. Vēl ir tādi, kuri, redzot mītnes valsts izglītības sistēmu, saka: «Mēs braucam atpakaļ, jo negribam, lai bērni izaug tādā vidē!» Viena lieta ir, kad aizbraucam prom kā pieaugušie ar savām vērtībām, bet cita — kad esi tur kā bērns un dari tā, kā dara visi. Tad vecākiem ir jāpieņem lēmums.