Par laiku, plānotāju lappusēm un to, kā padarīt laiku laimīgu

Viedokļi

Laika trūkums. Cik gan bieži ikdienā nav nācies arvien biežāk dzirdēt apkārtējos cilvēkus sakām: «Man nekam nepietiek laika! Man laika ir par maz. Esmu aizņemta, man nav laika.»
Agrāk es, tāpat kā daudzi, kas šobrīd šo viedokli lasa, pieļāvu domu, ka varbūt tās ir atrunas. Varbūt dažreiz dažiem cilvēkiem ir vieglāk otram pateikt, ka viņš ir aizņemts savos darbos, ikdienas rūpēs un viņam nepietiek laika, nekā godīgi atklāt iemeslu, kāpēc tieši viņš nevēlas kaut kur doties, kaut ko izdarīt, ar kādu tikties vai aprunāties. Zināt, tādi kā baltie meli, kurus sakām tad, kad negribam kādu aizvainot vai sadusmot. Izrādās, ka mans domu gājiens bija aplams.
Tikai nesen pati sevi pieķēru pie tā, ka bieži esmu sākusi lietot frāzi: «Piedod, man nav laika.» Un tas nav kā iegansts, kā agrāk biju uzskatījusi. Man tiešām pietrūkst laika — pašai sev, saviem mīļajiem un lietām, ko agrāk esmu darījusi ar milzīgu prieku. Daudzas reizes, vakarā apguļoties gultā, esmu nodomājusi: cik gan labi būtu, ja varētu pieskaitīt pāris stundas klāt diennaktij vai kādu lieku dienu nedēļai!
Bet problēma jau nav pat tajā, ka kalendārs ar divpadsmit mēnešiem ne no kā būtu sarāvies par kādu mēnesi īsāks vai pulksteņi pēkšņi sāktu sekundes, minūtes un stundas skaitīt lēnāk, ja uz ciparnīcas parādītos vēl kāda stundas iedaļa. Visa pamatā problēma un arī tās atrisinājums slēpjas mūsos un tajā, kā mēs plānojam savu laiku.
Jā, varu atzīties, ka jau pāris pēdējos gadus plānotājs ir kļuvis par manu labāko draugu un pavadoni. Katra nedēļas diena ir saplānota tā, ka dažreiz pat grūti saprast, kur beidzas vienas dienas notikumi un kur sākas nākamās. Jūs teiksiet: lieliski, tas taču ir labi, ja viss saplānots. Neko nevar aizmirst, viss zināms, kur, kad, cikos un kāpēc. Tikai apskatot rūpīgāk šīs raibi jo raibi pierakstītās lappuses, atklājas viens ne tik iepriecinošs fakts — laiks ir ieplānots visam, tikai ne svarīgām un sev mīļām lietām. Jūs tur neatradīsiet ierakstu, kas vēstītu «no desmitiem līdz divpadsmitiem pastaigāties pa parku un priecāties par pavasara saulītes siltumu» vai «atvēlēt stundiņu laika, lai pieķertos tikko iegūtas grāmatas lasīšanai». Tur nav ierakstu, kas atgādinātu «nedēļas nogalē sastādīt puķes uz balkona» vai «piektdienas vakaru atvelti saviem tuvajiem un mīļajiem!». Tur ir pārpārēm visa kā, bet tajā pašā brīdī tu saproti, ka tas viss ir tikai neliela daļa no tā, ko patiesībā gribi un no visas sirds vēlies.
Un vai gan tā nav mums visiem? Darbs, ikdienas rūpes un pienākumi, ko uzņemamies un paši sev uzliekam uz pleciem kā rūpīgi sapakotu mugursomu, mūs velk pie zemes vairāk, nekā mēs vēlētos. Un mazo ikdienas laimes un prieka mirkļu, kad varam atļauties darīt to, ko patiesībā ļoti vēlamies un kas mūs paceļ kaut piecus centimetrus no zemes, paliek tik maz, ka mēs paši jau drīz aizmirsīsim par to eksistenci pavisam.
Te nu nonākam pie pirmavota — ko darīt un kā atrast laiku tam visam? Un, kā par brīnumu pašai, nejauši (bet varbūt pat savā zemapziņā tīri apzināti) interneta plašumos izlasīju astroloģes Lindas Kurmis citātu, kas ir kā punktiņš uz «i» maniem jautājumiem. «Kā varu paspēt? Režīms, disciplīna, nehaoss. Pirmkārt, disciplinēju sevi. Otrkārt, daru tikai to, kas man patīk. (..) Esmu sapratusi, kā savu dienu veidot tā, lai man būtu viegli. Dzīvot ar prieku. Jo kāda jēga dzīvot citādi!? Jo tu vairāk dari tīkamo, jo dienai ir vairāk stundu. Atliek laiks ģimenei, draugiem, hobijiem, atpūtai, jūrai — visam, ko sirds kāro, un vēl paliek pāri. Esmu atpūtusies, esmu vesela, priecīga un laimīga. Atslēga ir dienas režīms un tīkama nodarbe. Nav nemaz viegli darīt to, kas patīk. Sociumam tas nepatīk,» atzīst L. Kurmis.
Galvenais, darīt to, ko mēs katrs patiesi vēlamies un kas sagādā prieku. Plānot savu laiku tā, lai tas mums sagādā prieku, ne raizes. Nenokraut sevi ar pienākumiem un darbiem tikai tāpēc, ka tā vajag un tā taču dara lielākā daļa. Mēs neesam daļa. Mēs katrs esam viens pilnīgs veselums, kas veidojas no prieka, laimes, emocijām un mirkļiem, kas mums ir svarīgi. No brīžiem, kad darām darbu, kas mums patīk, no brīžiem, kad kopā ar saviem tuviniekiem gatavojam brokastis brīvdienu rītos, no laimīgām stundām, kas pavadītas divvientulībā kopā ar labu grāmatu vai filmu, no pastaigām pa mežu vai jūru un vienkāršas kopā būšanas ar tiem, kas mums ir svarīgi un tuvi.
Laika trūkuma nav. Mums tikai katram jāiemācās laiku aizpildīt ar lietām, kas mūsu pašu un tuvo, mīļo cilvēku sirdī saglabāsies mūžīgi un pārvērtīsies par bezgalību. Un bezgalībai, kā zināms, nav robežu ne laikā, ne telpā.