«Spēkavīru sportā viens nav vilcējs»

Personības

Kamēr apkārtējie raujas uz lielākām pilsētām un tiecas pēc plašākām iespējām, spēkavīrs, Pastendes sporta centra un komandas «Talsu spēka atlēti» vadītājs Magnuss Vucāns ir nolēmis doties pretējā virzienā. Viņš dzīves laikā vēlas sasniegt ko paliekošu un ir pārliecināts, ka vislabāko rezultātu izdosies sa­sniegt dzimtajā vietā, kur viņam ir spēcīga aizmugure un atbalsta komanda. Ņemot vērā, ka spēkavīru sportā viens nav vilcējs, tieši atbalsts ir tas, kas uzvaras garšu spēj padarīt vēl saldāku.
— Pēc augstskolas absolvēšanas kādu laiku dzīvoji Rīgā. Kas tevī uzjundīja atmiņas par Talsiem un radīja vēlmi šeit atgriezties?
— Talsus es raksturotu kā vienu no skaistākajām pilsētām Latvijā, kur arī man pašam ļoti patīk strādāt, trenēties un atpūsties. Patlaban nespētu iedomāties sevi citā pilsētā. Līdz augstskolai mācījos Talsu 2. vidusskolā, pēc tam aizgāju uz Rīgas Tehnisko universitāti, kur ieguvu bakalaura grādu inženierekonomikā, un gandrīz piecus gadus nostrādāju uzņēmumā «Latio», kas ir vadošais uzņēmums nekustamajos īpašumos Latvijā. Pēc pieciem gadiem gribējās pamēģināt ko aktīvāku, vairāk saistītu ar sportu. Izlēmu, ka gribu dzīvē kaut ko pamainīt, atpūsties no steigas un izmantoju iespēju atgriezties Talsos. Mūsdienās visi raujas uz lielajām valstīm un pilsētām, bet mans aicinājums ir gluži pretējs.
Bērnībā visas vasaras pavadīju Rojā — dzīvoju pie mammas māsas, braucu ogās un piedalījos dažādos lauku darbos. Tā kā pie jūras pagāja visa mana bērnība, arī šobrīd jūras tuvums man ir ļoti svarīgs.
— Kurš no sporta veidiem tev bērnībā bija vistuvākais?
— Bērnībā izmēģināju dažnedažādus sporta veidus. Būtībā visa mana dzīve ir bijusi vairāk vai mazāk saistīta ar sportu. Pašos pirmsākumos gāju vieglatlētikā, bet toreiz nebija ne tādas halles, ne stadiona kā tagad. Vairākus gadus ļoti aktuāls bija futbols. Spēlēju gan skolas komandā, gan pie pieaugušajiem, un Talsu līmenī izdevās gūt labus panākumus. Diemžēl iespēju bija daudz mazāk — nebija ne sporta skolas, ne treneru. Spēlējām paši uz savu entuziasmu. Iespējams, ja situācija būtu citādāka, es nekad nebūtu pārgājis uz spēka sportu. Tā kā šajā ziņā nekas neattīstījās, 8. klasē pirmo reizi aizgāju uz svaru zāli un man tā iepatikās. Nu jau vairāk nekā 15 gadu mana ikdiena saistās ar trenažieru zāli.
Viens no maniem mīļākajiem mācību priekšmetiem bija sports, bet nepatiku sagādāja vācu valoda. Nevarētu teikt, ka matemātika un ķīmija man ļoti patika, bet sekmīgs biju visur. Vidējā atzīme pārsniedza septiņi. Nebiju no tiem, kas no rīta līdz vēlam vakaram mācās un tiecas pēc deviņniekiem, desmitniekiem. Man tajā laikā bija sports un citas aktivitātes. Visus 12 gadus pavadīju Talsu 2. vidusskolā — prieks, ka šobrīd skola un sporta infrastruktūra ir attīstījusies un iet līdzi laikam.
— Tu kā bērns biji paklausīgs vai mēdzi vecākiem sagādā galvassāpes?
— Nedarbi bija visādi — dažus pat nedrīkst minēt. Kopā ar Darba ielas jauniešu grupiņu, kas nebija tā paklausīgākā, esam bijuši policijā par sīko huligānismu. Tajā laikā mums tas likās jautri. Ja salīdzina laiku, kad es augu, un mūsdienas, atšķirība ir liela — mēs varējām no rīta līdz vēlam vakaram blandīties pa āru, spēlēt bumbu, braukāt ar riteņiem un dzīvoties pa sētu. Vienā dienā aizdzīvojāmies tik tālu, ka nokļuvām policijā. Pēc tam vecākiem bija jānāk uz policiju un jāskaidrojas.
Mamma ilgus gadus strādāja nekustamo īpašumu uzņēmumā «Latio», bet tētis darbojas celtniecības jomā. Tā kā man 12. klasē skaidru nākotnes plānu vēl nebija un RTU parādījās atbilstoša programma, aizgāju mammas pēdās. Izvēlējos, pamēģināju un nenožēloju savu izvēli, bet, ja man tagad būtu jāatgriežas 12. klasē, viens no variantiem varētu būt fizioterapeits. Fizioterapeita darba specifiku, gatavojoties lielajām sacensībām, esmu izbaudījis arī uz savas ādas. Mans fizioterapeits bija Mareks Osovskis, kurš komentārus neprasa. Viņš ir labākais fizioterapeits Latvijā un ir strādājis ar pilnīgi visiem olimpiešiem medaļniekiem. Šobrīd viņa klienti ir Mairis Briedis un citi pasaules līmeņa atlēti. Redzot darba specifiku, sapratu, ka arī es varētu iet šādā virzienā. Tas ir psiholoģisks darbs ar sportistiem, sacensības, panākumi, neveiksmes — viss iet soli solī.
— Ar ko nodarbojies pēc atgriešanās Talsos?
— Pēc atgriešanās strādāju apsardzē, un vēl šobrīd tas ir papildu darbs, ko mēdzu uzņemties. Man ir bijusi iespēja sargāt tādus pasaules līmeņa bokserus kā Mairi Briedi un Oleksandru Usiku. No malas skatoties, šis darbs varbūt neliekas interesants, bet patiesībā tas ir ļoti aizraujošs. Esmu arī komandas «Talsu spēka atlēti» vadītājs. Mums ir ļoti spēcīga komanda, kas Latvijas čempionāta līmenī veiksmīgi startē klasiskajā spēka trīscīņā. Pagājušajā gadā sievietes vinnēja Latvijas čempionātā un vīrieši palika ceturtie. Mazajiem Talsiem tas ir ļoti augsts panākums.
Pagājušā gada 1. jūnijā sāku pildīt Pastendes sporta centra «Akmeņkaļi» vadītāja pienākumus. Tā kā pirms tam biju rīkojis dažādas sacensības, gribēju pamēģināt ko jaunu un izaicināt sevi. Kad radās iespēja izmēģināt spēkus, pieteicos konkursam, izturēju to un no 1. jūnija sāku strādāt — pēc pāris mēnešiem būs pagājis gads.
Viss labais, kas cilvēkiem patika Pastendes sporta centrā, ir saglabāts un turpināts. Protams, ir nākušas klāt arī pāris jaunas idejas. Viens no piemēriem ir spiningošanas sacensības — vaļasprieks, ko esmu ieviesis sacensību kalendārā. Pagājušajā gadā maksimālais cilvēku skaits sacensībām pieteicās vienas dienas laikā. Šogad pirmās sacensības notiks maijā, kad sāksies līdaku sezona, bet otrās — rudenī. Sekojam līdzi visiem pasākumiem un skatāmies, kas cilvēkus interesē. No rīta un pa dienu sporta centru apmeklē Pastendes skolēni un bērnudārza audzēkņi, bet vakarā to var darīt arī citi interesenti. Tūlīt paliks siltāks un noslogojums samazināsies, bet kopumā sporta centrs ir pietiekami noslogots. Bez trenažieru zāles un lielās sporta zāles ir iespējams uzspēlēt gan minigolfu, gan lielo tenisu — inventāru nodrošinām, vajag tikai atbraukt un izmēģināt.
— Kas ir tas, kas tevi visvairāk aizrauj spēka sportā?
— Ar spēka sportu sāku aizrauties pēc vidusskolas. Mūsdienās daudz ko var atrast internetā, bet agrāk tādu iespēju nebija. Vidusskolas laikā gāju uz svaru zāli un intensīvi, trīs, četras reizes nedēļā, trenējos. Pēc vidusskolas, pārceļoties uz Rīgu, Dainis Zāģeris atgriezās no darba ārzemēs un mēs kopīgi sākām meklēt vietu, kur trenēties. Mums bija savs treneris un diezgan stingrs režīms — ne visi to spēj izturēt. Dainis sāka startēt spēka trīscīņā, bet es vēl biju junioros, un mums abiem ļoti labi veicās. Uzvarot Latvijas čempionātā, Dainis gribēja iet tālāk un pamēģināt ko jaunu. Viņš pirmais aizgāja uz amatieriem un viena gada laikā izcīnīja iespēju startēt elites grupā. Pēc gada arī es pievienojos amatieriem un pēc pāris gadiem jau startēju elites grupā — Latvijā spēka sportā augstāka līmeņa nav.
Spēka sports prasa ļoti labu fizisko sagatavotību un tehnisko izpildījumu. Lai celtu svarus, ko ceļ spēkavīri, nepietiek ar pāris gadu kačāšanos. Ir jāiegulda ļoti smags darbs un vismaz piecus, sešus gadus jātrenējas, lai startētu amatieru līmenī. Spēka sporta veidi attīstās, un svari tikai pieaug — nevar salīdzināt to, kas bija pirms desmit gadiem un kas ir šobrīd. Rezultāti un tendences paliek pārdabiskas.
Dažreiz gribas no visa atpūsties, bet vairs bez tā nevaru. Tāpat kā cits katru sestdienas, svētdienas rītu spēlē «SuperBingo» un viņam ir savs azarts, savs adrenalīns, tā man ir ar trenēšanos. Tā ir kā narkotika — labā nozīmē. Ja ikdienā neesmu divas vai trīs dienas bijis zālē, liekas, kaut kas nav kārtībā. Zāle dod tādas sajūtas, kas pēc tam palīdz ikdienā. Esmu to darījis vairāk nekā 15 gadu un noteikti turpināšu darīt vēl ļoti ilgi, varbūt ne sacensību režīmā, bet sporta zāles apmeklējums noteikti būs neatņemama manas ikdienas sastāvdaļa.
— Kā pirms sacensībām tiec galā ar uztraukumu?
— Kad esi piedalījies sacensībās vairāk nekā 50 reižu, uztraukums vairs nav tik liels kā sākumā. Tas ir darbs pašam ar sevi — jāmēģina noskaņoties, parādīt labāko rezultātu un domāt tikai par sacensībām, nevis blakus lietām. Spēkavīru sportā nevar nošmaukties, viss ir vienkārši — vai nu tu vari, vai nevari.
Esmu piedalījies sacensībās Polijā, Igaunijā un, pateicoties šim sporta veidam, man ir izdevies aizbraukt uz Ķīnu, kur, iespējams, atgriezīšos arī šogad. Latvijā esmu startējis praktiski visur. Ir bijušas nedēļas, kad sacensības notiek trīs dienas pēc kārtas. Fiziski un emocionāli ir jābūt ieguldītam ļoti smagam darbam, lai uz kaut ko tādu vispār parakstītos. Spēkavīri trenējas ne mazāk kā viens otrs olimpiskais sportists. Bez talanta noteikti nevar iztikt, bet tam procentuālā ziņā ir maza nozīme. Veiksmes atslēga ir smags, smags un vēlreiz smags darbs. Esmu trenējies kopā ar Daini Zāģeri un par viņa panākumiem nebrīnos, jo esmu redzējis, ko viņš tam visam ir atdevis.
Panākumus palīdzējusi gūt arī komanda, kas ir bijusi man blakus jau no pašiem pirmsākumiem. Aizejot uz Rīgu, mums ar Daini bija ļoti labs treneris, kurš ielika spēcīgus pamatus un attieksmi pret šo sporta veidu. Ikdienā, startējot spēkavīros, klāt bijis arī Mareks Osovskis. Protams, vislielākais atbalsts ir ģimene un tuvinieki. Spēkavīru sportā viens nav vilcējs — ir jābūt komandai, atbalstītājiem, treniņu partneriem, tuviniekiem un ģimenei. Citreiz ir tā, ka negribas iet uz treniņu, bet tev saliek somu, un ir jāiet. Līdzcilvēki zina, ko tas prasa.
Lielākās izmaksas sastāda sporta uzturs, fizioterapeiti, braukāšana, ekipējums, veselīga pārtika, specifisks inventārs un laiks, kas tiek veltīts treniņiem. Viens standarta treniņš ilgst no trīs līdz četrām stundām, un tā gandrīz katru dienu. Braucam trenēties uz vietām, kur inventārs atšķiras, un ikdienā lietojam kvalitatīvu pārtiku. Ļoti daudziem patīk tas, ka spēkavīru sportā var ēst visu un jebkurā laikā. Ēdot neveselīgu un nekvalitatīvu pārtiku, nav iespējams sagatavoties augsta līmeņa sacensībām. Ja tev ir lielāks svars un tu to treniņos esi izstrādājis, tas var tikai palīdzēt. Protams, nav runa par lieko svaru, bet gan muskuļu masas tonusu.
— Kā mūsdienās iespējams mazināt mazkustīgu dzīvesveidu?
— Mēs dzīvojam tehnoloģiju laikmetā, un no tā nekur neizbēgsim. Fiziskā sagatavotība krītas, un jauniešiem ir daudz veselības problēmu. Mēs dzīvojam tādā laikmetā, kad bērnu ir ļoti grūti dabūt ārā. Kad es augu, viss bija citādāk — mēs paši gājām ārā, mammai bija jānāk naktī meklēt, kur viņas bērns palicis. Es pieļauju domu, ka paies pāris gadi, līdz nonāksim pie ļoti kritiskas robežas. Kā to risināt? Jācenšas iesaistīt bērnus dažādās aktivitātēs, jāorganizē pasākumi un jādažādo sporta piedāvājums. Vecākiem jābūt kā piemēram sportā. Protams, tajā pašā laikā būs cilvēki, kurus nekad nevarēs iekustināt, bet katram ir sava izvēle.
Mūsdienās lielākā vērtība ir veselība, ģimene un apkārtējie cilvēki. Cenšos dzīvot pēc principa — ja dzīve piedāvā izaicinājumus, ir jāmēģina, jādara un jāiet uz priekšu. Jāsasniedz kaut kas paliekošs, jo mēs visi dzīvojam tikai vienreiz. Sports ir tikai viena no dzīves sastāvdaļām, bet bez aktīvas ikdienas nevar. Katram jāatrod sava aizraušanās — vienam tas būs basketbols, otram hokejs, bet kādam citam — individuālais sporta veids. Man tas ir un būs spēka sports.

* Latvijas spēkavīru čempionāta elites atlēts;
*  komandas «Talsu spēka atlēti» vadītājs;
*  Latvijas čempions junioriem klasiskajā spēka trīscīņā IPF versijā (2010. gads);
*  izcīnījis godalgotas vietas Latvijas spēkavīru čempionāta posmos amatieriem (2011. gads);
*  guvis uzvaru Latvijas spēkavīru čempionātā amatieriem (2012. gads);
*  Latvijas čempions klasiskajā spēka trīscīņā IPF versijā (2012. gads);
*  ieguvis 3. vietu Latvijas spēkavīru čempionātā komandām (2015. gads) un 3. vietu spēkavīru čempionāta posmā (individuāli);
*  izcīnījis 3. vietu spēkavīru elites strongatlonā (2016. gads);
*  kopā ar Aivaru Šmauksteli ieguvis 3. vietu Latvijas spēkavīru čempionātā pāriem (2016. gads);
* kopā ar Ivaru Grahoļski ieguvis 2. vietu Polijas spēkavīru čempionātā komandām (2017. gads).