«Tas, ka jūsu visu darbiņi bija izcili, nav apspriežams!»

Kultūra

15. martā Spāres muižā jau otro gadu apbalvoja dzejnieka Friča Kristapsona (Vīksnas) vārdā nosauktā literāro darbu konkursa laureātus. Šajā reizē 6.—12. klašu skolēni no Valdemārpils vidusskolas, Laucienes pamatskolas, Talsu 2. vidusskolas un Pastendes pamatskolas parādīja savu varēšanu, rakstot esejas un tēlojumus par tēmu «Es savām acīm redzu…».

Sasveicinoties uzrunājot katru, kurš dzejo, raksta, pieraksta, domā un klausās, namamāte Tabita Kalniņa nolasīja fragmentus no konkursam iesniegtajiem darbiem. Tie uzbūra brīnišķīgu noskaņu un pārliecināja, ka jaunieši ir gana redzīgi un ka viņiem ir ko teikt.
Balvas iedibinātājs, novadpētnieks Juris Šironovs sniedza ieskatu Friča Kristapsona (Vīksnas) dzīves gājumā, ieskicējot to, kā arī viņš savulaik sācis rakstīt, sēžot skolas solā, arī viņam bijuši sapņi, no kuriem daudzi gan palikuši neizsapņoti. Konkursa dalībniekiem — Valdemārpils vidusskolas skolniecēm Annijai Augstkalnei, Antrai Šironovai un Sindijai Kiršteinei, Laucienes pamatskolas skolniekam Raimondam Škaparam, Talsu 2. vidusskolas skolēniem Sabīnei Alikai, Unai Veipānei, Martai Kacēvičai, Anetei Bemanei, Anetei Gailei un Dāvim Derķevicam, kā arī Pastendes pamatskolas skolēniem Gabrielai Biezajai un Kristeram Kalašņikovam — viss vēl priekšā.
Katrs no konkursa dalībniekiem mazliet pastāstīja par sevi. Kādam rakstīts vārds ir galvenais domu un emociju izteiksmes veids, citam tas ir tikai viens no veidiem. Kāds raksta savam priekam, cits to dara, paklausot skolotāju ieteikumam. Kāds sācis rakstīt tikai šogad, kāds vispār raksta tikai latviešu valodas stundās. Kāds paļaujas uz saviem spēkiem, cits piepulcējies literātu pulciņam, lai kopā ar pārējiem spodrinātu savas prasmes.
Savs vārds bija sakāms
arī žūrijai. Talsu novada literātu apvienības vadītājs Andžejs Beļevičs izteica prieku par katru jaunieti, kurš tā vietā, lai paņemtu rokās televizora pulti vai telefonu, izvēlas rakstāmo un baltu papīra lapu savu domu piefiksēšanai, par katru, kurš ir spējīgs redzēt ne tikai sevi spogulī, bet arī to, kas ir aiz loga, paša atspulgu stiklā pamanot vien mazlietiņ. «Kā glezna sastāv no krāsas, priekšplāna, fona un rāmja, tāpat bija prieks par katru darbu, kas bija vienots savā būtībā,» viņš atzina.
Novadpētniece Dace Alsberga pateicās jauniešiem par to, ka viņi nevis ir atraduši iemeslu, kāpēc kaut ko nedarīt, bet gan paveikuši ko vairāk, darot sevi caur saviem darbiem aizsniedzamus. «Katrā darbiņā bija idejas, kas lika aizdomāties,» viņa apliecināja.
Dzejniece Maija Laukmane atzina, ka gribētos savu prieku izpaust teikumos ar vairākām izsaukuma zīmēm galā. «Jums pieder pasaule ārpus sienām un telpa, kas nav istaba. Nepazaudējiet to, kas jums pieder!» viņa vēlēja.
Bez dāvaniņas mājup nedevās neviens konkursa dalībnieks. «Tas, ka jūsu visu darbiņi bija izcili, nav apspriežams!» uzsvēra T. Kalniņa. Katra veikumā žūrija bija saskatījusi ko īpašu, pasniedzot tādus novērtējumus kā Filozofiskākā skatījuma balva, Mērķtiecības balva, Vakardienas un šodienas sasaistes balva, Labskanības balva un Vārdu krāsainības balva. Cerības balvu saņēma Annija Augstkalne un Antra Šironova, bet veicināšanas balvu — Dāvis Derķevics un Sabīne Alika, kura vienīgā konkursā piedalījās otro gadu. Kārļa Ziediņa veidoto Friča Kristapsona (Vīksnas) balvu šogad saņēma Talsu 2. vidusskolas 10. klases skolniece Anete Gaile.

«Piecpadsmit minūtes. Tik daudz laika man atvēlēts pasaulei. Tikai tik, līdz iesāksies ikdienas steiga. Tik… Tieši tik maz man ir ieplānots neplānot.
Es dejoju. Kaut kas manī dejo. Tas mazais bērns, kuram dienā dotas tieši piecpadsmit minūtes uzdzīvot…
Mūžīgā steiga. Es steidzos.
Tālumā nozib balta ļipa. Ak, tieši laikā! Nesveicini mani, es zinu, ko jūti. Es turpinu ceļu pa pūdercukurā nokaisīto kēksa malu. Stūķēju rokās mammas adītos cimdus. Ir labi. Pusceļā attopos siltās atmiņās par sevi kā mazu sapņotāju.
Daudz vairāk brīvības pēcpusdienas mājupceļā. Tas rit pusstundu ilgāk, nekā rīta daļā, ceļā uz skolu. Vesela pusstunda! Un tā pieder tikai man! Piruetes peļķēs un sniega eņģeļi ceļa malā, kautiņi ar pikām un smieklu viļņi…
Ceļš uz skolu un ceļš mājup. Turp un atpakaļ. Eju šo ceļu neapšaubāmi mierīgi un raiti. Zābakus pārvēršot slidās un sniegoto ceļu — ledus hallē. Ak, tikai nepakrist!
Šie ir mani rīti. Rīti man.»
(Fragments no Anetes Gailes konkursa darba.)