Salido

Ļaujiet man runāt

Man kā dabas pētniekam liekas interesanti vērot gājputnu migrāciju kāšos. Kas tik nav atgriezies pie mums pēc ziemas — pīles, stārķi, gulbji, dzērves un tad vēl visādi mazie lidoņi! Nez, kā putni zina, ka pie mums jau pavasaris? Es vēl to nejūtu.
Lai vai kā, viņi zina, kad salidot, kad pulcēties kopā un barā doties meklēt pazīstamas vietas.
Bet pie mums, cilvēkiem, jau arī ir līdzīgi. Īpaši Talsos. Tik mums tas salidošanas un aizlidošanas intervāls ir īsāks. Man pat gribētos teikt, ka tas ilgst septiņas dienas. Kā pētnieks es jau nez kuru gadu pamanu nebeidzamu fenomenu: darba dienās cilvēki uz ielām ir tik, cik uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt, ja neņem vērā nabaga skolēnus, kuri kā cietumnieki no rīta dodas uz savām mācību iestādēm un pēcpusdienā ar atvieglojumu no turienes atgriežas. Bet tad pienāk MAĢISKĀ SESTDIENA, un «gājputnu» bari, riepām kaucot un izplūdes gāzēm veidojot dūmaku, stājas kāsī un dodas uz pazīstamo vietu — veikala «Maxima» stāvlaukumu… Tas liekas kā nebeidzams rituāls. Viss stāvlaukums jau no paša rīta ir piebāzts, nav brīvu vietu, bet tad uz pēcpusdienu visi atkal pazūd kā nebijuši. Nolien savos kaktos, ielien alās, lai atkal līstu ārā pēc nedēļas norunātajā laikā. Fantastiski. Kā nedēļu badojušies zivju gārņu bari tie salido vienuviet, lai ar pilnām guzām un knābjiem, izsalkumu remdējuši, varētu atkal izciest nedēļu līdz tam, kad varēs negausīgi mesties sirojumos pa lielveikalu nākamajā sestdienā.
Interesanti, vai Talsu ļaudis izjustu lielu trūkumu, ja pārējos veikalus aizvērtu?…
Vai iepirkšanās ir socializēšanās? Droši vien, ka ne. Ieskrēju, paķēru un aizjoņoju tālāk. Turklāt tas viss notiek lielā barā.
Nez, kā būtu, ja tikpat entuziastiski kā metamies uz lielveikalu, mēs, Talsu novada iedzīvotāji, gribētu būt sociāli aktīvi? Kā būtu, ja uz Lielo talku sarastos vienuviet tik daudz cilvēku? Kā būtu, ja uz sabiedriskām apspriešanām par mums svarīgiem jautājumiem sabrauktu tik daudz ļaužu, ka nebūtu kur savu auto novietot? Ja mēs kaut vai atbalstītu savus jaunos sportistus reģionālajos mačos, lai līdzjutēju tribīnes ir pilnas līdz malām, vai izrādītu lielāku interesi par kultūras pasākumiem…
Izrādās, ka skaitliski cilvēku mums joprojām ir pietiekami, tikai esam kā vientuļie gārņi, kas vienreiz nedēļā salido, lai ātri pagrābtu nepieciešamo un tad — prom uz «siltajām zemēm».
Paturu cerību, ka klimats arī šajā jomā mainīsies un ka mēs spēsim izturēt cits cita kompāniju ilgāk par pāris stundām lielveikalā.
Gaidām pavasari!

Austris Lapiņš