Arī informācijas kalns ir sašķirojams

Viedokļi

Ikdiena man, tev, lasītāj, nemitīgi pamet vielu pārdomām. Tam nebūt nav jābūt sazin cik dižam notikumam, lai liktu žiperīgi strādāt pelēkajām šūniņām. Tikai — ko mēs ar šo mantu darām?
Tikko saņēmu uzaicinājumu piedalīties pasākumā «Vai katrs var būt žurnālists?». Pasmējos, jo man ir pietiekami liela pieredze, lai bez braukšanas uz saietu galvaspilsētā atbildētu «Nē!».
Darbs reģiona laikrakstā, piedzīvojot un ar godu izturot dažādus laikus, ir paskarba, bet svētīga skola rakstura audzināšanai un pieradina spicām ausīm uztvert to, kam citi nevelta nekādu vērību. Katrs nespēj iemācīties visu darba mūžu bez aizspriedumiem runāt ar visdažādākajiem cilvēkiem un pieņemt, ka ikvienam var būt sava, nevis tavējā taisnā staba pārliecība. Visi nespēj automātiski šķirot prātā informāciju un noglabāt pa vērtīgai tēmai aiz auss, izmantošanai priekšdienām. Vai paturēt tikai savai zināšanai, lai kādreiz neuztamborētu burvīgu stāstu par kādu personu, kurai tagad ir cienījams amats, bet par pagātnes darbiem patiesībā vajadzētu atsēdēt restotā kabinetā bargus gadus.
Vēl nesen ļoti negatīvi nostājos pret Saeimā apspriesto atbalstu lietot medību ieročus pusaudžiem. Par spīti sabiedrības negatīvajai attieksmei, faktos pamatotiem iebildumiem no valsts pārvaldes iestāžu un nevalstisko organizāciju puses, Saeima galīgajā lasījumā atbalstīja priekšlikumu izmaiņām Ieroču aprites likumā, kas ļaus arī 16 gadus veciem pusaudžiem medībās izmantot medību ieroci. Tas laikam nekas, ka pērn 321 mednieks Latvijā zaudējis tiesības glabāt ieročus saistībā ar alkohola lietošanu vai citiem pārkāpumiem. Tas jau nekas, ka ir zinātniski pierādīts, ka pusaudžu nobriešana beidzas 28 gadu vecumā. Tas jau nekas, ka atšķirībā no Skandināvijas valstīm, kur nepilngadīgajiem ļauts medībās izmantot šaujamieročus, Latvijā ir salīdzinoši liela likumnepaklausība.
Čušs… Tomēr nemaz nejūtos dabūjusi nokautu vienlaikus ar citiem protestētājiem. Nav ne pirmais, ne pēdējais, un āda pamazām vien palikusi tik vienkārši necauršaujama. Toties diskusijā par «ieroču tēmu» ar strazdenieku, novada pētnieku un vēstures liecību arhivētāju Jāni Kaminski guvu pamudinājumu jaunai publikācijai. Šajā pagastā pirmās brīvās Latvijas laikā Gravu mežniecībā strādājusi pirmā sieviete mežsardze valstī. Jau iedomājos to lielisko sajūtu, pašai lapojot senās dokumentālās liecības un domās mēģinot iejusties tā laika dzīvē.
Nekad neesmu ne aptaujā uz ielas, ne nopietnā sarunā par dzīvi kādam atļāvusies pajautāt, vai viņš ir laimīgs un ko saprot ar jēdzienu «laime». Tas liekas kaut kā dumji un neiederīgi, ārpus īstenības. Kolēģe gan reiz strikti teica, ka ir tikai divi jautājumi, kurus neesot ētiski uzdot: tautība un reliģiskā piederība.
Tomēr par laimīgu sabiedrību un Latviju kā laimes zemi mūsu valstī spriež gan. «Ar Latviju viss ir kārtībā. Tikai jāmēģina veiksmīgāk apkarot korupciju, kā arī jāstiprina demokrātiskās institūcijas,» tā Latvijas regulāro atrašanos ANO laimes indeksa viducī, ievērojami zem Ziemeļvalstīm, komentējis Laimes izpētes institūta Kopenhāgenā dibinātājs Meiks Vikings.
«Ziemeļvalstu labklājības valsts modelis ļoti labi darbojas, lai samazinātu cilvēku neapmierinātību ar dzīvi. Runa ir par pieeju veselības sistēmai, izglītībai. Kas būtiski, tiek pievērsta uzmanība arī vienlīdzīgām sieviešu un vīriešu tiesībām. Ir vairākas valstis, kas ir ievērojami turīgākas nekā Skandināvija, bet sarakstā atrodas zemāk, — ASV, Luksemburga, Apvienotie Arābu Emirāti, Katara. Ziemeļvalstis, šķiet, īpaši labi spēj pārnest šo turību uz cilvēku dzīves kvalitāti, tādējādi it kā atgūstot daudz no investētā sabiedrībā,» saka M. Vikings.
Baltijas valstis šajos laimes sarakstos atrodas pirmās puses noslēgumā. Lietuva 50. vietā, Latvija 53., bet Igaunija — 63. Korupcijas līmenis un labas pārvaldības principu ievērošana izskaidro valstu atrašanos zemākās vai augstākās vietās pasaules laimes indeksā. Jūs vēl aizvien esat relatīvi jauna demokrātija, un jūsu institūcijām vēl ir jāaug, jāstiprinās. Šīm institūcijām ir jātiek galā ar korupciju, lai cilvēkos radītu sajūtu, ka šī ir vieta, kur viņi var justies laimīgi,» viņš vērtēja. Iedvesmota no Laimes institūta sūtņa vēstījuma, tomēr neriskētu par laimīgumu brīvi pajautāt uz ielas tepat — Sasmakā, Talsos, Kolkā, piemēram. Negribu, ka mani strupi pasūta tālāk katrs otrais, ķibeļu jau tā nomāktais un rūgtais. Intervēt vietējos korupcijā pieķertos ierēdņus? Dūšu dotu vienīgi apziņa, ka objektīvi asas publikācijas palīdz mums visiem turēties un cerēt uz ko labāku, nezaudēt Atmodas laika garu ikdienas īstenības priekšā.
Varbūt par bailēm, nevis laimīgumu, būtu vērtīgi parunāt ar publicistam dotajiem līdzekļiem?