«Varu justies bagāta ar to, kas man ir»

Personības

Janu Biezo kā Childbirth International dzemdību dūlu un zīdīšanas konsultanti pastāvīgi uzmeklē topošie un jaunie vecāki, un Jana pati, ievedot mani savā mazajā kabinetā, mīļi saka: «Te nāk manas sievietes.» Tai pašā laikā esmu dzirdējusi Talsu novada sociālos darbiniekus izsaucamies: «Paldies Dievam, ka ir Jana Biezā!», kad runa ir par labdarību, SOS pārtikas krātuvīti un Ziemassvētku paciņu veidošanu. Jana ir arī sieva, mamma un pat grāmatvede, bet vairās no atzinības par savu plašo darbības lauku. «Kaut ko čubinu,» viņa pieticīgi spriež.
— Gribas uzzināt, kā tu esi kļuvusi par to, kas esi. Kur tu esi sākusies?
— Esmu no Pļavām un lepojos ar to. Mana mammīte joprojām dzīvo tur, tētis pagājušajā gadā aizgāja… Man ir trīs fantastiski brāļi — divi vecāki un viens jaunāks. Viņi visu mūžu man bijusi stipra aizmugure. Jo vecāka kļūstu, jo vairāk novērtēju mammu un priecājos, ka man viņa vēl ir.
Ja kādreiz likās, ka man bijusi skarba bērnība (dzīvojām mežā, diezgan tālu no ceļa, naudiņas tikai tik, cik bija…), tad tagad saprotu, ka viss atkarīgs no skatījuma. Kā mēs, visi četri, grūtos apstākļos auguši, esam izauguši tik forši? Mani brāļi ir labsirdīgi, izpalīdzīgi, Cilvēki ar lielo burtu. Esmu iemācījusies saskatīt labo, ko grūtā bērnība ir iedevusi. Ļoti labi varu saprast, kā tas ir, kad nav ko ēst vai nav ko vilkt mugurā. Cita lieta — pati savā ikdienā ļoti novērtēju to, ka man ir silts dzīvoklis, siltais ūdens, iespēja izmazgāt drēbes… Man nav vajadzīgs šikāks dzīvoklis! Es varu justies bagāta ar to, kas man ir. Nevis tāpēc, ka viss ir, bet tāpēc, ka vairāk neko nevajag.
Man sanācis bieži mainīt skolu. Vispirms mācījos Pļavu skoliņā, 5. un 6. klasē mācījos Mērsragā, no 7. līdz 9. klasei — Laucienes pamatskolā, 10. klasē biju Skrundā, kur dzīvoju pie vienas tantes, bet 11. un 12. klasē — Talsu 2. vidusskolā. Ja vajadzētu braukāt uz klases salidojumiem, man būtu ballīte pēc ballītes! (Smejas.) Var līdzjūtīgi skatīties uz to, ka nabaga bērnam bieži nācies mainīt skolas, bet es no šīs pieredzes paņemu visu labo, nevis atrodu tajā iemeslu žēloties. Ir bijusi vērtīga dzīves mācība, kas tagad ļauj dzīvot ar vieglāku skatījumu, neiespringstot par lietām, par kurām, kā redzu, citi tomēr iespringst.
— Vai, atskatoties uz skolas gadiem, saredzi sākumu tam, ko tagad dari?
— Kas ir tas, ko es, tavuprāt, tagad daru? Labdarība, darbs kā dūlai vai grāmatvedība? (Smejas.)
— Lūk, šis komplekts vien ir pietiekami mulsinošs! Bet pirmā taču laikam bija grāmatvedība?
— Matemātika man vienmēr bijusi tuva, savukārt, latviešu valoda vienmēr bijusi salīdzinoši slikta.
— Grūti noticēt, ņemot vērā, cik skaistus dzemdību stāstus tu publicē sociālajos tīklos.
— Rakstīšana man pavērās, mainoties domāšanai. Runa ir par smadzeņu puslodi, kura aktīvāk tiek izmantota — loģiskais prāts ar rēķināšanu un cipariem vai emociju prāts, kam komplektā nāk valoda un rakstīšana. Tagad cenšos sabalansēt. Neesmu atmetusi grāmatvedību, pat ja ciparu rakstīšana man reizēm liekas bezjēdzīgs darbs. Valsts ieņēmumu dienestam neiestāstīsi, ka tavā dzīves filozofijā cipari vairs neierakstās! (Smejas.)
Ar grāmatvedību sanāca tā — pabeidzu 12. klasi, kopā ar vidējo brāli aizbraucām uz Rīgu, uz Latvijas Universitāti, atgāzām galvas pie tabeles un spriedām: «Nu, ko tad varētu ņemt? Labi, lai iet grāmatvedība!» Ļoti, ļoti vieglprātīgi, lai gan, karjeras orientācijas testus pildot, jau arī uz matemātiku vilka. Piecus gadus nomācījos Ekonomikas fakultātē, dzīvoju Rīgā. Pēc ceturtā kursa mēs ar vīru sagaidījām meitiņu, un piekto kursu beidzu, mazo Gabrielu pa sestdienām pieskatot Gatim (Janas vīrs — E. L.) un manai mammai. Arī Gatis mācījās, vienā gadā pabeidzām katrs savu augstskolu. Pēc pirmā kursa jau sāku strādāt par grāmatvedi ģimenes uzņēmumā (SIA «Nieciņš» — E. L.). Vīramāte mani ievadīja grāmatvedības pasaulē. Sāku arī veikalā strādāt, man ļoti patika darbs ar cilvēkiem — būt tiešā kontaktā, uzrunāt, apkalpot.
Kad Gabrielai bija četri gadi, izdomāju, ka jāsaņemas vēl vienam bērnam, jo pašai tik ļoti patīk tas, ka man ir brāļi. Ļoti ātri pieteicās Martiņa.
— Kāds ir tavs un Gata stāsts?
— Šogad mums apritēs jau 18 gadi kopā. Esmu bijusi galīgi traka meitene — pirmā uzaicināju viņu uz randiņu, pirmā puķi uzdāvināju! (Smejas.) Gatis ir deviņus gadus vecāks par mani. Viņš pēc tam stāstīja, ka bijis ļoti pārsteigts par to, ka ieradās kaut kāds skuķītis — man tolaik bija 16 vai 17 gadi! Sākums bija, kā jau visiem, — šķiras un atkal saiet kopā, līdz tas kļuva nopietni. Būt kopā ar kādu nozīmē nepārtraukti strādāt ar attiecībām. Arī mums līkloči ir bijuši dažādi, ir bijuši kalni un lejas. Attiecības ļoti mainās, piemēram, viena krīze ir, kad ģimenē ienāk mazi bērniņi. Kad bērni kļūst pastāvīgāki, atkal kaut kas mainās, ir vairāk brīva laika. Ļoti nopietni gatavojos tukšajai ligzdai, aicinot arī vīru aizdomāties par to, kā būs, kad atkal dzīvosim divatā. Jāgādā par to, lai arī vēlāk mums būtu interesanti vienam ar otru. Tāpat ir svarīgi, lai brīdī, kad viens pārī sāk izaugsmes ceļu, arī otrs ir gatavs paplašināt skatījumu uz dzīvi.
— Kas notika pirms sešiem gadiem, kad sāki savu dūlas ceļu?
— Kad Gabrielai bija pieci ar pusi gadi, bet Martai — pusgadiņš, lasīju divas grāmatas: viena bija par dzemdībām Dānijā senākos laikos, bet otra — Paula Koelju «Alķīmiķis», kas mudināja meklēt norādes un ļauties dzīves ceļam. Es šai domai ļoti pieķēros — ka mums katram ceļš ir nolikts, atliek vien atvērt acis un skatīties uz norādēm. Tā man atnāca šis vārds «dūla». Apviļāju to atkal un atkal. Iepriekš likās, ka tas ir dīvaini — sveša sieviete klāt dzemdībās, un viņai vēl par to samaksā!
— Tavi priekšstati bija tādi paši, kādi daudziem vēl aizvien.
— Jā! Un ne visiem jau arī ir vajadzīga dūla! Bet pamazām… Konsultējos ar dakteri Ievu Ozolu, viņa ļoti iedrošināja, un šis ceļš pavērās — sakrāju naudu, atradu laiku mācībām, man sāka pielipt pirmās grūtnieces… Ja sāc par kaut ko domāt, pievilkšanās likums darbojas. Nevar nedarboties!
— Vai tevi šī joma interesēja tāpēc, ka arī pašai vajadzēja kādas atbildes pēc savu meitu dzimšanas?
— Nē. Man ar otro meitu bija dziedinoša akūta ķeizargrieziena operācija pēc pirmajām dabiskajām dzemdībām, un es par to jutos laimīga. Stāsti ir tik dažādi! Tiesa gan — esmu domājusi par to, ka tad, ja man dzemdībās blakus būtu bijis profesionālis, kurš mani atbalstītu, būtu bijis daudz vieglāk. Un man gribējās par šādu profesionāli kļūt, lai citam cilvēkam ir vieglāk. Jo var būt vieglāk! Patiesībā jau vajag ļoti maz, lai palīdzētu, — vienkārši būt klātesošam un nebēgt. Būt nevērtējošam, pieņemošam.
— Nu jau tev ir arī starptautiska izglītība šajā jomā.
— Pirms diviem gadiem sāku mācības Childbirth International, kas ir ASV apmācību programma, un šī gada februārī mācības pabeidzu. Es vairs neesmu dūla apmācībā, bet gan sertificēta Childbirth International dzemdību dūla. Protams, ka biju nobijusies, jo mācības notika angļu valodā, zināšanu apjoms bija ļoti liels. Tomēr es saskatīju, ka man to vajag, lai gūtu plašāku skatījumu. Protams, ar to jau mācīšanās nebeidzas, tomēr, manuprāt, lielāka nozīme ir nevis aizvien jaunām zināšanām, bet rūpēm par sevi. Būdama dūla, cenšos dzemdībās ienest mieru, nevis nākt ar supertehnikām un brīnumlīdzekļiem piekrāmētu somu. Man pašai jābūt kontaktā ar sevi, jābūt mierīgai savā dzīvē, un tikai tad varēšu atbalstīt citu sievieti. Ja ar mani viss ir kārtībā, ja mājās viss ir kārtībā, tad es varu kaut ar tukšām rokām iet sievietei līdzi uz dzemdībām.
— Ko tu dari, lai viss iepriekšminētais būtu?
— Manu mieru viennozīmīgi sniedz mani lauki Pļavās. Jau iebraucot sētā, savējiem saku: «Dzirdat? Klusums skan!» Esmu dabas bērns, lauku bērns, man vajag klusumu, putnus, stirnu, kas pārskrien pāri ceļam, iespēju skatīties, kā pavasarī viss plaukst… Tā ir laime. Laukos varu būt emocionāli atkailināta, atgriezties bērnībā, izstaigāt mežu, aiziet uz upi, izskraidīties ar suni, pabūt ar mammu un runāt par pilnīgi nesvarīgām lietām. Tas ir ļoti svarīgi.
Pilsētā man ir dažādi atbalstītāji. Protams, bez ģimenes nekādi, bet kādreiz, kad ir krīzes situācija, tikt uz kājām palīdz mācītājs un koučs Tālivaldis Vilnis. Kad tētis nomira, raudāju, nesapratu, kas ar mani notiek, viss bija slikti, un Tālis atgādināja: «Bet, Jana, tev taču ir sēras! Vismaz gadu ar to būs jārēķinās.» Patiešām!
Rūpējoties par sevi, man ir svarīgi vienkārši pabūt vienai. Vasarās manas mīļākās nodarbes ir peldēšana un braukšana ar velosipēdu. Vēl es ļoti daudz guļu. Zinu, ka man vajag deviņas un desmit stundas miega, un apzināti pie tā piestrādāju, it sevišķi, ja tuvojas dzemdības, kurās man būs jāpiedalās.
— Esmu pamanījusi, ka labdarība, kurā iesaisties, aizsniedz cilvēkus tuvu un tālu, bet kā tas viss sākās?
— Decembrī biju pie vēdiskās astroloģes un teicu: «Irēna, paskaties, kas man tur ir! Ne es to labdarību prasīju, ne uz to gāju, ne gribēju un ne arī tagad gribu!» Ņemšanās, pēršanās un cilvēku neizpratne! Viņa teica: «Tev ir tā — lauks ir, kleperītis ir, arkls ir… Ar! Neviens neprasīs — gribi vai negribi.» Tā nu labdarība vienkārši sākās ar citu nestiem maisiņiem un vārdiem: «Tev jau zināmas daudzas māmiņas — atdosi šo kādai tālāk?» Labi, atdošu… «Labdarība» — tas ir skaļš vārds. Patiesībā jau esmu tikai starpnieks starp devējiem un saņēmējiem. Saprotu, ka starpnieks dažkārt ir vajadzīgs, jo, piemēram, sociālie darbinieki paši nedrīkst vākt pārtikas ziedojumus, bet krīzes situācijas ir, un tādās labi noder SOS pārtikas krātuvīte. Labdarība ir tā, ko veic šie cilvēki, ziedojot un uzticoties, tērējot naudu ne tikai sev, bet arī citiem, noliekot pārtiku krātuvītē, mani nemaz nesatiekot un nezinot, kur es to lieku. Tas man liekas brīnums. Arī es pati cenšos nebūt tiešā kontaktā ar ziedojumu saņēmējiem, lai cilvēkam nebūtu neērti, ka viņš, nabadziņš, atnācis, un es viņam iedošu ēst. Retajās reizēs, kad tas notiek, pavēršu to citādāk: «Cik labi, ka tu atnāci! Man te viss pilns ar pārtiku, nav vairs vietas! Varbūt vari paņemt vairāk?» Cilvēki bieži vien nabadzību uztver kā kaunu.
— Bet vēl jau ir Ziemassvētku paciņu gādāšana!
— Tā jau ir klasika, pierasta lieta daudzus gadus. Viena jau to nedaru. Protams, tas ir diezgan nogurdinoši — uzrunāt cilvēkus, savest saldumus vienuviet, likt pa paciņām, piedomājot par to, kas tās saņems — bērns vai pieaugušais, izvadāt, kur vajag… Tomēr ir arī milzīgs aizkustinājums, kad redzu, cik Latvijas cilvēki ir labi un dāsni. Varbūt tāpēc arī turpinu darboties labdarībā.
— Kas no tā, ko dari, tev pašai liekas nozīmīgākais?
— Gandarījumu sagādā brīži, kad kāda sieviete saka: «Zini, ar vienu nodarbību par zīdīšanu tu man iedevi to īsto sajūtu.» Protams, ir gandarījums un milzīga pateicība par dzemdībām, kas noritējušas labi, bet tajās jau es tikai esmu klāt kā instruments. Es tur biju un redzēju, kā citai sievietei viss labi izdevās! Jā, viņai varbūt bija mazliet vieglāk, jo viņa tika atbalstīta. Arī labdarība nav stāsts par mani — es tikai uztaisu plakātu, palaižu sociālajos tīklos un koordinēju tālāko. Toties mana atbildība ir tas, kādi izaug mani bērni — lai viņi aiziet dzīvē laimīgi. Man gandarījumu sagādā tas, ja meita spēj skolā par sevi pastāvēt, ja mans bērns spēj godīgi pateikt, ko viņš domā, pat ja man nepiekrīt. Tāpat cenšos, lai gandarījumu rada attiecības ar vīru un lai ir patīkami būt kopā ar veco ģimeni. Ģimenes sajūta vienmēr dzīvei cauri vijas.

Janas atziņas par sievietēm
* Pašreizējais laikmets sievietes aizved prom no viņām pašām. Vajag palīdzēt sievietei atgriezties pie sevis! Paskatīties uz savu apaļo vēderiņu, saprotot, cik milzīgs brīnums ir tas, ka bērniņš ir radies. Noticēt savam brīnišķīgajam ķermenim, ka tas zina, kā bērniņu piedzemdēt. Uzticēties bērniņam, veidot attiecības ar viņu. Sievietes arī pēcdzemdību periodā bieži apmulst no ieteikumiem un padomiem, bet svarīgi ir atgriezties pie primitīvā, pie saknēm. Nekas jau nav zudis, prāts tikai ir sabojāts ar visādu informāciju un bailēm, tomēr katrā no mums ir gan intuīcija, gan zināšanas. Vajag tikai ieklausīties sevī.
* Esam nodzīvojušies tik tālu, kļuvuši cits citam tik tāli, ka sievietei ir jāmeklē dūla, jāmaksā par to, lai viņu vienkārši pieņemtu tādu, kāda viņa ir un kāda viņa patiesībā ir laba. Katrai sievietei vajadzīgs cilvēks, kurš nepārmet, nenosoda, ļauj viņai būt pašai un atklāt slēptākās emocijas. Šajā skrejošajā laikmetā tie nav ne mūsu tuvinieki, ne draugi — mums jāmaksā speciālistiem, lai mēs varētu būt tie, kas esam…