Zviedrijas vēstnieces klātbūtnē atver divas vērienīgas izstādes

Kultūra

6. martā Talsu novada muzejā tika atklātas divas izstādes: zviedru fotogrāfa Dāvida Holmerta fotoizstāde «Pāri Baltijas jūrai: 1944—1945» un latviešu un zviedru mākslinieces Marijas Induses-Mucenieces 115 gadu piemiņas izstāde. Izstāžu atklāšanā piedalījās arī Zviedrijas vēstniece Latvijā Annika Jagandere.
Talsu novada muzeja direktore
Mirdza Jonele izstādes atklāšanā bilda, ka tad, kad Zviedrijas vēstniecība piedāvājusi izvietot muzeja telpās Dāvida Holmerta fotogrāfijas, domājuši, kā gan vēl papildināt šo izstādi, ko piedāvā vēstniecība. «Radās laba doma, ka mēs varētu šajā laikā atklāt arī otru izstādi par mūsu novadnieci Mariju Indusi-Mucenieci, kura ceļā no Rojas pāri jūrai devās bēgļu gaitās uz Zviedriju,» skaidroja M. Jonele. «Marts ir latviešu tautai sāpīgs mēnesis, jo mūsu daudzu tuvinieki ir izcietuši to ceļu, ko šodien redzam šajās fotogrāfijās,» viņa sacīja. M. Jonele atzīmēja, ka muzeja darbinieki sarūpējuši apmeklētājiem arī izstādi «Sibīrija bērnu likteņos», kas vēsta par 1941.—1949. gada deportācijās cietušo bērnu likteņiem.
«1944. gada rudenī,
Otrā pasaules kara laikā, Padomju Savienība padzina nacistus un otro reizi okupēja Baltijas valstis. Patvērumu meklējošo igauņu un latviešu skaits otrpus Baltijas jūrai pieauga un 1944. gada rudenī sasniedza kulmināciju. Gotlande, Zviedrijai piederošā sala, kas atrodas aptuveni 170 kilometru attālumā no Liepājas, pāris mēnešu laikā uzņēma ap desmit tūkstošiem latviešu un igauņu bēgļu,» ieskatu tā laika vēstures notikumos sniedza Zviedrijas vēstniece Latvijā Annika Jagandere un atzina, ka zviedru attieksme pret bēgļiem, tiem sasniedzot Gotlandi, bijusi labsirdīga. Tikušas pieliktas nopietnas pūles, lai ikvienu no viņiem nodrošinātu ar pārtiku un patvērumu pēc iespējas īsākā laika posmā.
«Šī attieksme ir atstājusi solidaritātes nospiedumu Gotlandes iedzīvotāju mentalitātē, kur tas ir saglabājies līdz pat mūsdienām. Dāvids Holmerts, būdams militārpersona, spēja gūt pieeju tādām Gotlandes teritorijām, kuras Zviedrijas aizsardzības dēļ parastam pilsētniekam būtu liegtas. D. Holmerts bija arī fotogrāfs un dokumentēja Latvijas un Igaunijas bēgļu ierašanos. Šī mazā izstāde parāda tikai nelielu daļu no pašām aizkustinošākajām fotogrāfijām no tā lielā kopuma, ko Dāvids uzņēma. Man personīgi ir sacīts, ka D. Holmerts ir uzņēmis vairāk nekā desmit tūkstoš šādu fotogrāfiju. Dāvids Holmerts aizgāja mūžībā 1951. gadā. Taču viņa dēls un vedekla saglabāja viņa foto kolekciju, atklājot līdz šim nevienam neredzētus foto negatīvus. Šodien mums ir tas gods, ka ar mums kopā ir Dāvida Holmerta mazbērni — Lēna un Hanss Holmerti, kuri ir Dāvida Holmerta foto kolekcijas glabātāji un uzticības personas,» bilda A. Jagandere, atzīmējot, ka šī fotoizstāde mums atgādina par ciešajām saitēm, kas vieno Latviju un Zviedriju jau senā vēsturē.
«19. gadsimta otrajā un 20. gadsimta pirmajā pusē aptuveni pusmiljons zviedru, nabadzības, reliģiskas vajāšanas vai labākas dzīves meklējumu motivēti, emigrēja uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Šo pašu fenomenu mēs novērojam visā pasaulē līdz pat šodienai. Lai gan migrācijas plūsmas konstanti mainās, fenomens joprojām saglabājas. Šī izstāde mums atgādina, cik ļoti lielu lomu migrācija ir spēlējusi gan mūsu vēsturē, gan mūsu dzīvē, kāda tā ir šodien,» sacīja A. Jagandere un pateicās Talsu pilsētai, Talsu novada muzeja kolektīvam un īpaši Lēnai un Hansam Holmertiem par Dāvida Holmerta foto kolekcijas uzglabāšanu.
«Šodien raugoties šajā izstādē,
mēs saskatām to, ka caur šīm fotogrāfijām runā vēsture un cilvēku dvēsele,» sacīja Talsu novada domes priekšsēdētājs Dainis Karols. «Mēs varam pieiet pie katras no šīm fotogrāfijām, ieskatīties šo cilvēku acīs un sajust daļiņu no viņu dzīves. Tā ieskatoties arī vienā no bēdīgākajām lappusēm Latvijas vēsturē, kad tik daudzi latvieši devās bēgļu gaitās, baidoties no atkārtotām padomju armijas zvērībām. Tajā pašā laikā mēs redzam otro elpu, ko šiem cilvēkiem ir sniegusi Zviedrija, un par to vēlos sacīt lielu paldies. Zviedrija deva tik daudziem mūsu tautiešiem otru iespēju uzsākt dzīvi no jauna, un tas nekad netiks aizmirsts. Šobrīd Talsi ir kļuvuši par vienojošo momentu starp Latviju un Zviedriju. Daudzi mūsu novadnieki un zviedri kļuvuši par labiem draugiem, daudzi mācās zviedru valodu. Tas viss ir tikai tādēļ, lai mēs saprastos arvien labāk un spētu pateikties par šo vēstures mantojumu, kas saglabāts mūžībai.»
Dāvida Holmerta mazdēls
Hanss Holmerts atzīmēja, ka abi ar māsu Lēnu jūtas pagodināti pārstāvēt sava vectēva izstādi Talsos. «Kad mūsu vecaistēvs Gotlandē četrdesmitajos gados uzņēma šīs fotogrāfijas, viņš nespēja iedomāties, kādu kultūrvēsturisku mantojumu tajā brīdī rada. Viņš bija parasts cilvēks, kurš spēja redzēt citus cilvēkus un noķert svarīgus viņu likteņa momentus,» sacīja H. Holmerts. Esot kā rezervistam militārajos spēkos, vectēvam bijusi iespēja piekļūt šīm aizliegtajām vietām Gotlandes salā brīdī, kad bēgļi tur ieradās. «Kas gan īsti bija šis cilvēks — mans vecaistēvs Dāvids Holmerts? Viņš bija vienkāršs puisis no Varmlandes apriņķa Zviedrijā. Bērnībā viņš ieradās Gotlandes salā kā viens no «vasaras bērniem» un tā arī palika savā vasaras ģimenē uz visiem laikiem,» stāstīja H. Holmerts. 1908. gadā viņa vecaistēvs iestājies armijā, vēlāk cīnījies Pirmajā pasaules karā, bet viņa militārajai karjerai svītru pārvilkusi spāņu gripa, taču atlabšanas laikā no smagās slimības viņš iegādājies fotokameru un pašmācības ceļā apguvis foto­grāfijas mākslu. 1921. gadā vecaistēvs iegādājies fotostudiju Visbijas pilsētas centrā un sācis darboties kā profesionāls fotogrāfs. Kad izcēlies Otrais pasaules karš, viņš atkal kā brīvprātīgais iestājies armijā un ticis iecelts par adjutantu Gotlandes rotā. Pateicoties armijas formastērpam, viņam bijis viegli iemantot uzticību un varējis fotografēt, kur vien vēlējies, arī ierobežotas pieejamības vietās. Neilgi pēc kara beigām viņu piemeklēja slimība, un diemžēl no tās viņš arī 1951. gadā aizgājis mūžībā.
«Mūsu tēvs Bengts Gērans Holmerts piedzima jau šajā foto pasaulē. Fotogrāfijas bija viņam visapkārt no pašas bērnības, un nekas no tā, ko jūs šodien redzat, nebūtu, ja viņam nebūtu intereses to visu saglabāt. Mūsu tēvs uzauga ar lielu mīlestību pret fotogrāfiju un Baltijas valstīm. Astoņdesmito gadu sākumā viņš sasirga ar smagu acu slimību. Tā viņu padarīja gandrīz aklu, tādēļ viņam nācās pārtraukt foto karjeru. Tēvam bija sapnis parādīt mūsu vectēva fotogrāfijas un Baltijas cilvēku likteņus. Mūsu māte Elena Holmerte pārņēma un turpināja šo tēva sapni piepildīt,» par sava tēva un vectēva pieķeršanos Baltijas valstīm stāstīja H. Holmerts un atklāja, ka unikālu papildinājumu fotogrāfijām vectēva fotoarhīvā sniedz arī fotoattēli, ko uzņēmuši citi fotogrāfi un kuras viņš pievienojis savai kolekcijai.
Pēc D. Holmerta fotoizstādes atklāšanas
tika atklāta arī izcilās grafiķes rojenieces Marijas Induses-Mucenieces 115 gadu piemiņas izstāde.
M. Induse-Muceniece dzimusi Lubezeres pagasta Rojas «Jūrniekos»; viņas saknes nāk no kuģu būvētāju un kapteiņu dzimtas, un šis fakts vēlāk būtiski ietekmējis grafiķes darbu tematiku, kuros pārsvarā atainotas jūrai raksturīgas tēmas. 1931. gadā M. Induse-Muceniece beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas meistardarbnīcu un, lai papildinātos un izkoptu grafisko darbu izteiksmi, no 1934. līdz 1937. gadam mācījusies Karaliskajā mākslas institūtā Antverpenē. Studiju nolūkos topošā grafiķe apmeklējusi Franciju, Itāliju un Angliju.
Īpaši nozīmīgs M. Indusei-Muceniecei bija 1937. gads, kad Antverpenē, kādā zviedru jūrnieku baznīciņā, notikušas viņas laulības ar gleznotāju Jāni Indusu. Kad
M. Induse-Muceniece atgriezusies Latvijā, no 1937. līdz 1940. gadam viņa dzīvojusi un strādājusi Daugavpilī, kur viņas vīrs bija skolotājs. Pēc tam mākslinieces jaunradi atzinīgi novērtējusi Latvijas Mākslas akadēmijas vadība un piesaistījusi meistari šīs iestādes mācībspēkiem. Tur viņa no 1940. līdz 1941. gadam bijusi Grafikas meistardarbnīcas vadītāja.
Tad pienācis 1944. gada oktobris,
un M. Induse-Muceniece kopā ar ģimeni devusies bēgļu pārpildītā laivā no Žocenes pāri Baltijas jūrai uz Gotlandi. Viņa ar ģimeni apmetusies uz dzīvi Upsalā, bet vasaras pavadījusi Gotlandē un Visbijā, nododoties radošajam darbam. No 1946. līdz 1952. gadam grafiķe strādājusi par tehnisko zīmējumu zīmētāju Upsalas universitātē, bet no 1962. līdz 1963. gadam — Aiovas universitātē ASV, kā arī rīkojusi personālizstādes Zviedrijā, Vācijā, Francijā, ASV, Kanādā, tās bieži papildinot ar saviem priekšlasījumiem par un ap mākslas tēmām. Grafiķe piedalījusies arī Baltijas mākslinieku kopīgi rīkotajās izstādēs Zviedrijā, Vācijā un citās vietās. Īpaši izceļama 1954. gadā Raimonda Dunkana galerijā Parīzē notikusī mākslinieces personālizstāde, kas guvusi izcilas atsauksmes franču presē un no kuras divus darbus nopirka nozīmīgas krātuves — ofortu «Rojas ciems» (1937) savā īpašumā ieguva Parīzes modernās mākslas muzejs, bet ogles zīmējumu «Vējš no jūras» (1954) — Parīzes pilsētas mākslas muzejs.
Kā viens no mākslinieces labāk zināmajiem darbiem trimdas latviešu aprindās gan Eiropā, gan Amerikā un Austrālijā ir 1948. gadā veidotais grafiskais darbs «Bēgļu laiva». Tas daudzviet izstādīts un reproducēts dažādos preses izdevumos. Mūsdienās šī darba iegravējums kapara plāksnē apskatāms Visbijas Doma baznīcā Gotlandē, kuras vienā no sānu velvēm zviedri piemin savus pasaules nelaimēs bojāgājušos tautiešus. Arī Latvijas Nacionālā mākslas muzeja un Rojas muzeja krājumos atrodas šis viens no zināmākajiem grafiķes M. Induses-Mucenieces darbiem.
Māksliniece un Talsu novada muzeja galvenā speciāliste mākslas jautājumos
Guna Millersone atzina, ka bijuši trīs iemesli, kādēļ muzeja kolektīvs vēlējies, lai tieši grafiķes piemiņai veltītā izstāde tiktu atklāta kopā ar D. Holmerta fotoizstādi. «Pirmais iemesls bija tā laimīgā sagadīšanās, ka vēl pagājušā gada rudenī mūsu un arī Rojas muzeja kolekcija papildinājās ar vairākiem M. Induses-Mucenieces darbiem, kas ir ceļojuši bēgļu laivā kopā ar autori uz Gotlandi un tagad atkal atgriezušies atpakaļ Latvijā. Otrs iemesls bija Tiņģeres skolotājas Vilijas Jankevicas grāmatiņa «No Ārlavas līdz Ņujorkai», kurā ir arī stāsts par to, kā šī rakstniece devusies briesmu pilnajā bēgļu braucienā pāri jūrai vienā laivā ar grafiķi un viņas ģimeni. Nonākot Zviedrijas krastā, pirmais, ko viņiem piedāvāja, bija karsts kakao,» bilda G. Millersone un atzina, ka, iekārtojot D. Holmerta fotoizstādi, viņa centusies fotogrāfijās atrast un saskatīt tieši M. Induses-Mucenieces un V. Jankevicas sejas. «Diemžēl es tās neatradu, bet man bija interesanti vērot dzīvi, kas turpinājusies pēc tam. Trešais iemesls — man un fotogrāfam Dainim Kārkluvalkam pirms četriem gadiem bija izdevība būt Gotlandē, Slitē. Staigāt pa tām vietām, būt ostā un krastmalā, kur piestāja šīs laivas. Mēs iekārtojām kāda zviedru fotogrāfa izstādi Slites skolā par Mazirbi,» stāstīja G. Millersone. Viņai un D. Kārkluvalkam bijusi iespēja būt Visbijas Doma baznīcā un apskatīt populāro grafiķes darbu «Bēgļu laiva». Māksliniece atzina, ka abas Talsu muzejā atklātās izstādes viņai šķiet personīgas, jo arī G. Millersones vecvecāki bija vēlējušies doties uz Zviedriju bēgļu gaitās, bet nobijušies, un tas diemžēl viņiem beidzies ar izsūtīšanu uz Sibīriju.
Pēc abu izstāžu oficiālas atklāšanas
Zviedrijas vēstniece Latvijā A. Jagandere visus klātesošos aicināja uz pieņemšanu vienā no muzeja zālēm, kur ikviens varēja baudīt īpaši sarūpētas uzkodas, kafiju un ar tulka palīdzību aprunāties ar vēstnieci, kā arī D. Holmerta mazbērniem.
D. Holmerta fotoizstāde «Pāri Baltijas jūrai: 1944—1945» un M. Induses-Mucenieces 115 gadu piemiņas izstāde Talsu novada muzejā būs aplūkojamas līdz 10. aprīlim.