Elīna LāceŠonedēļ aprit trīs mēneši, kopš Labklājības ministrija apstiprinājusi ģimeņu un bērnu attīstības centra «Brīnumiņš» jauno struktūrvienību «Ģimeņu atbalsta centrs», kas sniedz atbalstu audžuģimenēm, adoptētājiem, aizbildņiem un viesģimenēm. Savukārt nākamnedēļ būs pagājuši divi mēneši, kopš «Brīnumiņš» no ēkas Talsu Baznīckalnā pārcēlies uz plašākām telpām Saules ielā 7. Par šiem un citiem jaunumiem — sarunā ar «Brīnumiņa» vadītāju Agnesi Kviesi.
— Līdz šim «Brīnumiņš» ir piedāvājis daudzveidīgas nodarbības bērniem, tostarp bērniem ar īpašām vajadzībām. Kā nonācāt līdz vēlmei strādāt arī ar audžuģimenēm, adoptētājiem, aizbildņiem un viesģimenēm?
— Viss sākās ar man pazīstamās audžumammas Larisas Bērziņas stāstiem par to, ka audžuģimenēm šajā pilsētā neesot māju sajūtas, nav jumta, kas vienotu, un pietiekama atbalsta. Viņa nāca ar ierosmi, ka «Brīnumiņš» varētu mēģināt aizpildīt šo nišu. Man uzreiz bija skaidrs, ka mums tas ir jādara! Sagatavojām vajadzīgos dokumentus, lai reģistrētu Talsos ārpusģimenes aprūpes atbalsta centru. Mums ir arī nodomu protokols ar Talsu novada pašvaldību par sadarbību, un pavasarī plānots oficiāls pasākums — ģimeņu atbalsta centra atvēršanas svētki. Šis atzars jau strādā ar pilnu jaudu. Darbojas divas atbalsta grupas, septiņas audžuvecāku ģimenes ir slēgušas ar mums sadarbības līgumu, tāpat arī vairākas aizbildņu ģimenes. Esam nokomplektējuši arī pilnu grupu apmācībām, kas sāksies 6. aprīlī. Pusotra mēneša laikā tiks apmācītas deviņas potenciālās audžuģimenes.
No 1. janvāra Labklājības ministrija atvēlējusi finansējumu tam, lai atbalstītu adoptētājus, aizbildņus un viesģimenes — arī viņiem rīkojam atbalsta grupu. Svarīgi, lai šī informācija aizsniegtu lasītājus: ja esat aizbildnis, adoptētājs vai viesģimene, tad jums un jūsu ģimenes locekļiem ir iespēja neierobežotā skaitā saņemt individuālās psihologa konsultācijas un piedalīties atbalsta grupā, un to visu apmaksā Labklājības ministrija.
— Vai esi jau guvusi kādu priekšstatu par to, kādi ir šie cilvēki, kuri gatavi atvērt savas mājas un sirdi bērniem?
— Es šos cilvēkus apbrīnoju tikpat ļoti kā tos vecākus, kuri audzina bērnus ar īpašām vajadzībām. Manuprāt, tā ir ļoti īpaša misija: uzņemt un iemīlēt svešu bērnu. Jā, mēs sakām, ka svešu bērnu nav, tomēr…
Redzu, cik ļoti audžuvecāki rūpējas par šiem bērniem. Viņi patērē šiem bērniem vairāk laika nekā saviem, jo bērni, kuri ir izņemti no institūcijām, ir sistēmas traumēti. Ilgu laiku prasa viņu neadekvāto ieradumu mainīšana, piemēram, mainīt priekšstatu, ka nedrīkst kāpt ārā no gultas, kamēr nav pateikts: «Tu drīksti kāpt ārā no gultas.» Dzīvojot līdzi šiem stāstiem, redzu, ka audžuvecākiem neklājas viegli. Tāpēc gribas teikt ļoti lielu paldies Labklājības ministrijai par to, ka par šīm ģimenēm šobrīd tiek domāts. Tas ir solis pareizajā virzienā, lai ietu uz to, ka institūciju vietā būtu stabilas krīžu ģimenes, kurās bērnus kritiskās situācijās var ievietot. Citādi mēdz būt tā, ka bērnus izņem no bioloģiskās ģimenes un gadu svaida no vienas iestādes uz citu — no krīžu centra uz slimnīcu, no slimnīcas uz krīžu centru, no turienes uz bērnunamu un tā tālāk.
— Tas, ka potenciālo audžuvecāku apmācībām pieteikušās deviņas ģimenes, rāda, ka arī mūsu pusē kaut kas šai jomā mainās uz labo pusi.
— Tas mani patīkami pārsteidza. Pat nebiju cerējusi, ka ģimeņu būs tik daudz, bet, runājot ar šiem cilvēkiem, saprotu, ka tās nav mirkļa emocijas, bet viņi šo lēmumu ir apsvēruši jau vairākus gadus.
— Varbūt fakts, ka apmācības notiks Talsos, bija izšķirošais pamudinājums.
— Jā, protams! Mūsu plāns ir šādas apmācības rīkot reizi gadā, bet, ja būs pieprasījums, arī biežāk. Pirmajā reizē pirksim ārpakalpojumu — pie mums brauks ģimeņu atbalsta centra «Terēze» komanda no Tukuma, bet apmācības uzsāks arī mūsu meitenes, lai nākamo grupu varētu vadīt pašas.
— «Brīnumiņš» tagad atrodas jaunās telpās.
— Jā, 19. janvārī, kad notika pārvākšanās, bija sajūta, ka visa «Brīnumiņa» saime — ne tikai mūsu komanda, bet arī bērnu vecāki — sadevusies rokās, lai īsā laikā izvāktos no agrākās ēkas un tikpat ātri ievāktos te. Vecāki arī veica mazu kosmētisko remontu, kur bija vajadzīgs. Viņu attieksme parādīja, ka tas, ko mēs darām, šiem cilvēkiem ir ļoti svarīgs. 21. janvārī jau notika pirmā nodarbība jaunajās telpās! Te mums ir 110 kvadrātmetrus lielāka platība, kas ļaus ieviest vismaz trīs jaunus pakalpojumus. Spriežu, ka gadus trīs mums ar to būs gana! (Smejas.)
— Vēl gadus trīs… Tas nozīmē, ka joprojām redzi iespējas, kā «Brīnumiņu» attīstīt?
— Manuprāt, ir jābūt lieliem mērķiem. Nav iespējams noslāpēt to, kas vienkārši atnāk. Ir brīži, kad liekas: o, ar šo tad arī beigsim attīstību! Bet paiet laiks, un viss atkal notiek — nāk jauns pakalpojums, tu redzi, ka bērniem tas ir vajadzīgs, tātad to vajag arī «Brīnumiņā»! Mums ir maksimāli jāatvieglo vecāku ikdiena, lai viņiem nebūtu jābrauc šos pakalpojumus saņemt Rīgā vai kur citur. Jāļauj rasties arī trakām idejām. Kāpēc lai mēs nekļūtu par vienu no labākajiem pakalpojumu sniedzējiem Kurzemē?
— Bet ceļā uz to «Brīnumiņš» ir ticis pat pie sava raidījuma «Talsu novada Sirds Stāsti»!
— Šī ideja virmoja gaisā jau divus gadus, bet šogad sadarbībā ar «TV 9 pakalni» tapa pirmais raidījums. Tā mērķis ir parādīt, kā tas ir — būt īpašo bērnu vecākiem, kāda ir ikdiena šajās ģimenēs. Šķetināsim jautājumus, kādus 15 gadu laikā nācies dzirdēt no sabiedrības. Arī nežēlīgus jautājumus par to, kāda jēga ieguldīt līdzekļus un citus resursus šādos bērnos… Man ļoti gribas, lai cilvēki redz, ka šīs mammas, šīs ģimenes ir ļoti jāmīl un jāciena. Gribu arī, lai šie raidījumi būtu par svētību ģimenēm, kurās tikko ienācis bērns ar īpašām vajadzībām. Lai viņi savā situācijā var pa taisnāko ceļu doties pēc palīdzības, nevis kaut ko haotiski meklēt. Sievietes, kuras runās raidījumos, uz situāciju skatās reālistiski, jo ir pieņēmušas saviem bērniem uzstādīto diagnozi, un tas ir liels ieguvums.
Pirmo raidījumu publiskojām 15. februārī, un četru piecu dienu laikā to interneta vidē bija noskatījušies 15 tūkstoši skatītāju. Tas pierāda, ka šādi raidījumi ir vajadzīgi. Mazliet īsākā formātā šo raidījumu pārraida arī Latvijas reģionu televīzija «Re:TV», tikai ar nosaukumu «Viņi ir īpaši». Nākamais raidījums būs aprīlī. Man nav ne jausmas, par ko šis projekts izaugs, bet es ļaušos. Darba ir daudz. Ļoti, ļoti daudz.
