Dzīvināšanas plāns

Viedokļi

Vienu dienu pastaigājos pa Talsiem un man pa priekšu gāja divi jaunieši — puisis un meitene. Mani pārsteidza viņu apģērbs. Nerunāju par to, par ko runā daudzi — ka jaunieši, vēloties būt stilīgi, maz domā par to, kādu iespaidu pliko vēderu, muguru un potīšu izrādīšana ziemas salā atstās uz viņu veselību. Runāju par ko citu — par to, ka abi jaunieši no galvas līdz kājām bija ģērbti viena konkrēta zīmola drēbēs. Pilnīgi viss apģērbs, ieskaitot apavus un īsās zeķītes, kam ne bez iemesla bija atļauts rēgoties starp apaviem un paīsajām biksēm, nesa šī zīmola logo. Šie jaunieši bija kā dzīvā reklāma, kas pārstāvēto zīmolu reklamē bez maksas. Tiesa — nevarēju neiedomāties par viņu vecākiem, kuriem gan šī parāde izmaksā ļoti daudz. Dārga maksa par to, lai bērni savu vienaudžu vidū justos iederīgi.
Protams, tas nav nekas jauns. Vai tad pati pusaudža vecumā neesmu šo fāzi piedzīvojusi? Atšķirība vien tā, ka mana paaudze bija brīva no mērīšanās ar tādiem zīmoliem vai, piemēram, ar dārgiem viedtālruņiem. Un apģērbu — gandrīz ir grūti to tagad iedomāties! — mēs pirkām Talsu tirgū. Atceros, bija viens posms, kad, lai iederētos starp pārējām klasesbiedrenēm, bija svarīgi tikt pie lakādas imitācijas laiviņām ar bantīti un džempera ar tādu vai citādāku ziedu apdruku. Un pat šī bezzīmola apģērba iegāde vecākiem nereti radīja raizes…
Un vēlāk — pieaugušo dzīvē? Kā būtu, ja visas, pilnīgi visas sievietes ņemtu vērā sieviešu žurnālos apkopotos padomus un, piemēram, kārojot kļūt liktenīgi neatvairāmas, ģērbtos tikai sarkanā vai melnā, smaržotu pēc sandalkoka un lavandas, zīmētu sev superbiezas uzacis un krāsotu sarkanas lūpas? Tas patiešām būtu liktenīgi — liktenīgi briesmīgi. Un briesmīgi garlaicīgi. Es vecmodīgi pieturos pie priekšstata, ka visoriģinālāk (visliktenīgāk!) tomēr ir būt tam, kas esi, un izskatīties tā, kā pats vēlies.
Lūk, un tāda, kāda nu esmu, pēc divus mēnešus ilgas slimības lapas un gana lielas norobežošanās no informācijas, bez kuras iespējams iztikt, pagājušajā nedēļā attapos publiskā apspriešanā, kur manī sevišķi atbalsojās vārdu savienojums «dzīvināšanas plāns». Manai gana plašajai iztēlei šie vārdi šķiet ārkārtīgi ietilpīgi. Runa gan šoreiz ir par Talsu pakalnu loka dzīvināšanas plānu, un viss jau ir pareizi, ņemot vērā, ka vārds «dzīvināt» nozīmē — būt par cēloni tam, ka rodas labvēlīgi apstākļi dzīvībai. Mēs taču gribam, lai mūsu pilsētās un ciemos joprojām šaurākā un plašākā nozīmē ir dzīvība, vai ne? Tad nu no sirds vēlu izdošanos šī dzīvināšanas plāna īstenošanā, īpaši jau tāpēc, ka tajā izteikta vēlme attīstīt vietas priekšrocības, vienlaikus saglabājot kvalitātes, kuras tai piemitušas gadu gaitā, un saglabāt pilsētas «ģenētiskās» atšķirības. Tas man liek ticēt, ka nevienam nav nodoma Talsiem radīt tādas pašas «uzacis» kā Kuldīgai, uzkrāsot «nagus» kā Ventspilij, izveidot «lūpu formu» kā Liepājai vai «frizūru» kā Rīgai. Būtu taču traki, ja visas Latvijas pilsētas no «galvas» līdz «kājām» būtu «ģērbtas» viena zīmola «drēbēs»! Gribas ticēt, ka jau sen esam pāri tam vecumam, kad par visu svarīgāk bija iederēties, būt tādiem kā visi citi, un ka esam sasnieguši to vecumu, kad gribas izcelties ar to, kas patiesībā esam.
Kamēr pakalnu loku plānots dzīvināt līdz 2025. gadam, pavasara tuvums ir labs laiks, kad cilvēciski katram pašam izstrādāt savu dzīvināšanas plānu, kas atļautu mums būt visoriģinālākajiem. Lai nesanāk tā, kā nezināma autora skumjajā konstatējumā, ka visi piedzimst kā oriģināli, bet tik daudzi nomirst kā citu kopijas. Mēs taču katrs patiesībā esam neatkārtojams un saglabāšanas vērts zīmols.