Vienmēr mainīgos vējos — tverot, izmantojot un baudot

Personības

Sarunas laikā ar pasaules pilsoni Ievu Lāci vienkārši nevar nesmaidīt un nebrīnīties. Par to, ka 31 gada vecumā jaunā sieviete apceļojusi lielu daļu pasaules, dzīvojusi neskaitāmās valstīs, strādājusi un studējusi visdažādākajos kontinentos, bet šobrīd savu vietu atradusi un enerģiju iegulda Sabilē. «Hei, jābeidz gulēt! Ir jādarbojas, jārada darba vietas! Cik ilgi gaidīsim uz citiem?» ar milzu degsmi un mutuļojošu spēku, kā jau visas intervijas laikā, teic Ieva.
— Pastāsti, lūdzu, par savu dzimto pusi.
— Esmu uzaugusi Liepājā. No mammas puses vecvecāki ir Liepājā, no tēta puses — Sabilē, kur aizvadīju vasaras. Ģimenē visi ir veterinārārsti: vectēvs, tētis, tēta brālis (sabilnieks Māris Lācis — aut.), mamma. Daudzus gadus ar māsu domājām, ka citas profesijas pasaulē nemaz nav. Lielu daļu bērnības pavadījām veterinārajā klīnikā, kur apguvām ļoti plašu zināšanu loku. Mēs gan šo profesiju neesam ģimenē turpinājušas. Līdz 9. klasei biju ļoti apzinīga, savukārt vēlāk — izteikts nemiera gars. Ilgus gadus profesionāli nodarbojos ar jāšanas sportu, līdz man sāka parādīties dažādas citas intereses. Dziedāju, spēlēju teātrī, vadīju pašpārvaldi, dažādi projekti un iniciatīvas… Vidusskolā man bija maz laika apmeklēt mācības, jo ļoti daudz darbojos sabiedriskajās aktivitātēs. Tajā laikā domāju, ka būšu slavena režisore, bet viss izvērtās citādāk. 11. klasē bija izsludināts biznesa plānu konkurss, kur piedalījos (mana ideja: ekoloģiskais atpūtas komplekss), un rezultātā iekļuvu Latvijas finālā, turklāt — netīšām ieguvu 1. vietu un apmaksātas bakalaura studijas uzņēmējdarbības vadības programmā privātajā augstskolā — Rīgas Starptautiskajā ekonomikas un biznesa administrācijas augstskolā «RISEBA». Es biju tik nelaimīga, jo gribēju taču būt māksliniece!
Amizantākais, ka ekonomikas skolotāja negribēja pieņemt manu biznesa plānu, to noniecināja. Bet rezultātā viņa par maniem sasniegumiem ieguva atzinību. Tā bija viena no spilgtām dzīves netaisnībām. Ar tādām joprojām ik pa laikam saskaros. Šādi gadījumi man liek pamatīgi saspuroties.
— Dzīves pavērsiens, kad saproti, ka ne viss vienmēr notiek, kā vēlamies. Vai izdevās absolvēt augstskolu ar tik izteiktu nepatiku?
— Jā. Jo sevišķi grūts bija sākums, jo noteikuma dēļ, ka nedrīkst būt zemāku atzīmju par 7, bija ļoti daudz jāmācās. Tam pa vidu gan notika arī dažādas avantūras un pieredze ārzemēs. Viss sākās, kad kādā žurnālā izlasīju rakstu par puišiem, kuri ar vecām automašīnām devušies uz Āfriku. Man tas šķita nereāli forši, bija sajūta, ka nu ir jūra līdz ceļiem, dzīvē viss ir iespējams! Pēc tam sekoja garš stāsts (sponsoru meklēšana, informācijas meklēšana, vīzu kārtošana, potes, saziņa ar medijiem utt.), kā rezultātā divatā ar draudzeni devāmies uz Āfriku ar vecu auto. Alternatīvais rallijs «Parīze—Dakāra» mēneša garumā. Braucienā piedalījās aptuveni vēl simts ekipāžu no visas pasaules. Šajā braucienā devāmies arī nākamajā gadā ar žiguli. Man tajā laikā bija milzu neremdināma piedzīvojumu kāre.
Tā kā man bija labas atzīmes, varēju startēt apmaiņas programmās. Uzreiz pieteicos iespējai studēt Kiprā. Ceturtajā kursā studēju arī Nīderlandē, kur vienlaikus ieguvu vēl otru grādu. Kad pieteicos praksē, esot Nīderlandē, uzzināju, ka uzņēmuma lokācija ir Delī Indijā. Tur dzīvoju pusgadu un strādāju nevalstiskā organizācijā, kas palīdz bērniem. Paralēli rakstīju bakalaura darbu par korporatīvo sociālo atbildību. Protesti pret sistēmām man ir bijuši no laika gala.
— Kā izpaudās tava cīņa pret sistēmu netaisnību?
— Kopā ar draugiem no dažādām pasaules valstīm izveidojām starptautisku nevalstisku organizāciju. Izvēlējāmies vienu no tā laika nabadzīgākajām pasaules valstīm — Sjerraleoni Āfrikā. Nolēmām — katrs no mums tam veltīs laiku atkarībā no tā, ko nu katrs mācījies. Man tas bija par finansēm: iedevām nelielai sieviešu grupai naudu, viņas uzsāka nelielu biznesu un pēc tam šo naudu atdeva atpakaļ. Un šo naudu devām atkal nākamajiem. Sjerraleonē bija paredzēts palikt sešas nedēļas un tad atgriezties Latvijā, bet notika tā, ka paliku pusotru gadu. Dažos vārdos: iepazinos ar kādu kungu, kurš vairākus gadus tur cēla slimnīcu, un paliku pie viņa strādāt. Bez atalgojuma, bet man tika nodrošināta dzīvošana, uzturs, ikdienas tēriņi. Biju projektu vadītāja, kas sevī iekļāva visu nepieciešamo, kas bija jādara, lai atvērtu slimnīcu. Darīju to ar sirdi un dvēseli. Sākot no medicīnas darbinieku un finanšu meklēšanas, beidzot ar flīzēšanu un citiem praktiskiem darbiem. Mana bezrobežu domāšana bija ļoti liels pluss.
— Ko vēl atvērtība un bezrobežu domāšana sniedza tavā dzīvē?
— Esot Sjerraleonē, sapratu, ka gribu vēl mācīties, un tajā laikā bija tikai viena maģistra grāda programma, kas mani interesēja, — «Globālās studijas». Tā ir ekskluzīva, starptautiska programma, kur vienā gadā uzņem tikai 30 cilvēkus no visas pasaules. Centos tur iestāties vairākkārt, līdz beidzot izdevās. Smējos un raudāju vienlaicīgi, jo studiju maksa bija grandioza. Atkal kārtējā dzīves ironija — vairāk nekā gadu bez maksas veicu darbu sabiedrības labā, bet man bija studijas, kuras nevarēju apmaksāt. Bet — dzīve jau nav mazais bērns. Viss tomēr salikās pa plauktiņiem. Viens no sadarbības partneriem slimnīcas projekta laikā man piedāvāja apmaksāt studijas, ja būšu ar mieru brīvajā laikā strādāt viņu kompānijā. Tam sekoja milzu notikumu ķēde, bet rezultātā pirmajā semestrī mācījos Itālijā, otrajā — Argentīnā, trešajā — Taizemē, bet ceturtajā — Vācijā. Tagad man ir draugi no visas pasaules. Pieredze, protams, bija lieliska, bet bija arī daudz jāmācās. Šo studiju laikā apvienoju mācību programmas, rezultātā iegūstot divus maģistra grādus — globālajā socioloģijā un sociālajā uzņēmējdarbībā. Grādiem gan, manuprāt, nav tik lielas nozīmes. Galvenais, ka iemācījos, kas ir dzīve un starptautiska vide, jo pieredzēto situāciju bija neskaitāmi daudz, tie bija nemitīgi izaicinājumi katru dienu. Es ļāvos un plūdu līdzi notikumiem, izjūtām, pasaulei sev apkārt.
— Vai uzskati sevi par pasaules, nevis konkrēti Latvijas pilsoni?
— Jā, bet Latviju es ļoti, ļoti mīlu. Mēdzu būt ļoti patriotiska, brīžiem pat līdz absurdam.
— Kas sekoja pēc globālajām studijām? Tikpat globāli un lieli mērķi?
— Pēc plāna man vajadzēja kļūt par diplomātu vai strādāt kādā no ANO dalībvalstīm starptautiski svarīgā amatā. Bet es tā vietā dažus mēnešus Vācijā mācīju bērniem uz kalna slēpot. Tad neplānoti atgriezos Latvijā (lai gan biju iecerējusi palikt ārzemēs, tur jūtos kā mājās) un uztaisīju pie vecākiem kempingu, kas bija neizdevies projekts. Sapratu, ka man jāpamēģina kaut kas pavisam citādāks. Gribēju apgūt pasākumu organizēšanu. Nejaušības pēc man radās iespēja strādāt pasākumu aģentūrā Rīgā, lai gan neko par šo jomu nezināju. Rezultātā tur nostrādāju par pasākumu producenti trīs gadus. Vienā brīdī sāku pamazām izdegt un sāku apmeklēt pirts skolu, kas mani ievirzīja citā gultnē. Gribēju tikt prom no Rīgas un pārvācos uz Sabili, lai te pabūtu neilgu laiku.
— Acīmredzot esi šeit palikusi ilgāk, nekā sākotnēji iecerēts. Novadnieki joprojām atminas tavu iniciatīvu ar «Rozīņu namiņu», kas diemžēl apstājās. Bet ne tu, jo vēlāk tapa «Sarades namiņš», kas diemžēl pērn īsi pirms Ziemassvētkiem nodega. Cilvēki nāca talkā, lai jums palīdzētu tikt galā ar gruvešiem, dotu ēkai otru elpu, turklāt tika sarīkots labdarības koncerts, un cilvēki saziedoja līdzekļus.
— Mazpilsētās dzīvo ļoti daudz senioru, jo jaunie cilvēki neatgriežas. Visu laiku dzirdu sakām — ja tur nav darba, tad nav, ko darīt. Bet kā jums šķiet, kas to darbu radīs? Naktī atnāk rūķīšu brigāde un izveido vakances? Nē, taču! Tas ir jādara pašiem! Hei, nav, ko gulēt, mostieties! Pērn šim jautājumam veltīju ļoti daudz laika un enerģijas. Pagājušais gads nebija viegls, jo paralēli «Sarades namiņa» iedzīvināšanai (Ziemassvētku laikā tur tika izveidots dāvanu tirgus) uzņēmos ļoti daudz papildu darbu Rīgā, lai būtu kaut kādi līdzekļi ieceru realizēšanai. Tāpēc sociālais uzņēmums «Sarade» ļoti gausi gāja uz priekšu, jo rāvos uz visām pusēm. Šī projekta un ugunsgrēka laikā redzēju gan skaudības seju, gan kopienas spēku. Skaudību, jo cilvēki dāvanu tirgus laikā paspēja skubināt valsts pārvaldošās instances mūs apciemot, gan kopienas spēku — jo palīdzēja tikt pāri ugunsgrēka sekām.
— Kā tu, būdama radošs, emocionāls un atvērts cilvēks, uzlādējies un gūsti mieru?
— Man ļoti patīk un palīdz daba. Tajā klīst un priecāties. Patīk vērot procesus dabā. Varu pēc biznesa tikšanās Rīgā kādā ekstravagantā ēstuvē solīdās drēbēs aizbraukt līdz pļavai, uzvilkt linu kleitu un griezt puķes. Man ir ārkārtīgi vajadzīgas šīs abas pasaules. Tas, kas palīdz: esmu iemācījusies nepieslēgties čīkstuļiem un negatīviem cilvēkiem. Es viņus pat vairs neredzu un neeju viņu laukā. Daru to ļoti apzināti. Tāpat kā neskatos televīziju un reklāmas, un nepavadu savu laiku tur, kur man neinteresē. Es klusu pieceļos un aizeju. Ar smaidu. Daru tikai to, kas man patīk. Mani ļoti iedvesmo cilvēki. Mirkļi, kopīgi piedzīvojumi, sarunas… Brīnumu izziņa katru dienu ir būtiska.
— Vai tici domu spēkam?
— Jā, un ne tikai ticu, bet arī praktizēju. Ļoti labi apzinos, kā tas notiek. Man tas vairs nav par ticību, bet praksi un domu tīrību.
— Kādi ir tavi nākotnes plāni?
— Grūti pateikt, kas būs nākamajā sērijā. Saprotam ar meitenēm (ar kurām kopā darbojās «Sarades namiņā» — aut.), ka ir jāsaņemas, un šis brīdis dod iespēju paskatīties plašāk un citādāk, ko ar šo vietu darīt globālāk. Skaidrs, ka namiņš ir jāatjauno. Pašlaik ģenerējam idejas, uzrunājam dažādus cilvēkus un uzņēmumus. «Sarades namiņš» būs kā platforma jebkam, ko nu izlemsim. Vasarā plānojam organizēt vīnu tūres. Ir laiks atdzīvināt Sabili ar vīna idejām. Man šeit patīk, es te gribu dzīvot.
— Tātad par atgriešanos dzimtajā pusē, Liepājā, nedomā?
— Jā, es varētu dzīvot arī Liepājā, bet šo posmu laikam esmu izdzīvojusi. Šobrīd draugi, kolēģi un tuvi cilvēki ir šeit. Ļaujos jebkam, kas notiks. Kas zina — varbūt satikšu kādu latgaļu puisi, un viņš mani aizvedīs uz Latgali! Vai, ja paveiksies, būšu kādam staltam jauneklim viņa lepnā kurzemniece!
— Tu esi ārkārtīgi daudz ceļojusi, bet tomēr atgriezusies Latvijā. Ko tev nozīmē Latvija?
— Ārzemes ir ļoti foršas un noderīgas, kas devušas ļoti daudz, bet tā nav pamatlieta. Latvija ir mana zeme, mana valsts. Tā ir katrs cilvēks, kurš maksā algu, nodokļus, satīra savu sētu, rada savu un manu telpu. Tas ir svarīgi. Kāpēc dzīvot tieši Latvijā? Jo es nezinu nevienu tik zaļu un dabisku valsti. Gan dabas, gan tradīciju ziņā. Latvietība ir mana identitāte, kas nav sekla. Tā ir katra cilvēka atbildība, ko ar to darām. Un man šķiet, ka liela daļa sabiedrības ir aizmigusi. Žēl, ka tā. Hei, ir laiks celties, jāmostas!

INTERESANTI FAKTI
* Sjerraleonē Āfrikā: Jaunuzbūvētajā slimnīcā, pie kuras atvēršanas strādāja arī Ieva, kāda ģimene vienai no dvīņumāsiņām, pie kuru nākšanas pasaulē klāt bija arī Ieva, deva viņas vārdu.
*  Čīlē: Tā kā Ieva pazaudēja pasi un bija apsīkusies nauda, viņa tur pavadīja vairākas nedēļas, piestrādāja hostelī un pat cepa un tirgoja cepumus.
*  Brazīlijā: lai tikai varētu piepildīt bērnības sapni peldēt kopā ar delfīniem, Ieva ielēca Amazones upē pie klāt piepeldējušajiem delfīniem, bet tikai pēc tam sāka domāt, ka ūdenī taču varēja būt arī citas radības… piemēram, kāds krokodils.
*  Valodu zināšanas: angļu, vācu, krievu un nedaudz spāņu, itāļu.
*  Dzīves moto: Dzīve ir jādzīvo ar prieku!