Kas nosaka tavu identitāti?

Viedokļi

Vienā no saviem viedokļiem aizskāru tematu, kas daļai lasītāju varētu raisīt nepatīkamas asociācijas. Rakstīju par gadu neapturamo skrējienu, sabiedrības izveidoto modeli, kas nosaka mūsu dzīves ritmu un vēlmi ierāmēt līdzcilvēkus. Virsroku pār bailēm no atraidījuma, neveiksmēm un nezināmā gūst bailes no tā, ko par mums padomās citi. Patiesība ir tāda, ka bailes mūs pārņem savā varā un neļauj racionāli domāt. Tā kā nevaram kontrolēt, ko citi par mums padomās, ņemam talkā savus slepenos ieročus — tukšu lielību un nosodījumu.
Viens no ietvariem, kurā mēdzam ielikt apkārtējos, ir vecums, taču šoreiz vēlos parunāt par ko citu. Izglītības līmenis, karjera, nodarbošanās un finansiālais stāvoklis ir tikai daži no ietvariem, kuros cits citu mēdzam ierāmēt. Misionārs Džozefs Vatsons izdala četras identitātes «kastes» jeb veidus, kā mēs sevi salīdzinām ar citiem. Pirmajā «kastē» atrodas nodarbošanās. Tas prasa pāris sekundes, lai saprastu, cik augstu cilvēku ierindot pēc viņa nodarbošanās. Mēs ticam meliem, ka tas, ko cilvēks dara, nosaka, kas viņš ir, taču ir kāda problēma — kāds vienmēr būs veiksmīgāks. Darot to, ko citi nespēj, cilvēks jūtas pārāks, bet pienāk brīdis, kad viņš to vairs nespēj. Saņemot savu identitāti no šīs «kastes», mēs nekad nebūsim brīvi.
Otrajā «kastē» mīt zināšanas. «Mūs iespaido cilvēki, kuri daudz zina. Pasaule saka: ir gudri cilvēki un ir muļķi, taču Dievs neradīja muļķus. Bībele saka: cilvēka gudrība Dieva priekšā ir muļķība. Mēs spējam darīt muļķīgas lietas, bet tas, ko mēs darām, nenosaka, kas mēs esam,» skaidro Dž. Vatsons.
Trešajā «kastē» mājo izskats, bet ceturtajā — bagātība. «Cilvēki cenšas kļūt skaisti. Zināt, kāpēc viņi to dara? Jo viņi nezina, ka jau ir skaisti. Pasaule saka: tu neesi pietiekami skaists un tev kaut kas ir jādara! Dievs visu ir radījis skaistu savā laikā. Cilvēks uzlūko ārieni, bet Dievs uzlūko sirdi. Liela daļa planētas iedzīvotāju no ārpuses izskatās brīnišķīgi, bet iekšēji viņos ir daudz tumsas. Ikviens nes kaut ko no Dieva godības, ko nenes neviens cits. Saņemot savu identitāti no tā, kas mums pieder, problēma ir tā, ka mēs to vienā mirklī varam pazaudēt. Cilvēkam nekad nebūs pietiekami — viņš vienmēr vēlēsies vairāk,» pārdomās dalās Dž. Vatsons.
Lai arī cik ļoti mēs vēlētos sevi nepieskaitīt iepriekš nosauktajām cilvēku masām, nākas atzīt, ka iedalām citus «kastītēs» biežāk nekā gribētos atzīt. Patiesībā tas attiecas arī uz mums pašiem. Cik bieži savu vērtību meklējam līdzcilvēku acīs? Cik svarīgi mums ir tas, ko padomās apkārtējie un sabiedrība kopumā? Kāpēc tik bieži, zinot, ka mūsu domas nesakrīt ar vairākuma domām, izvēlamies tās paturēt pie sevis? Mūsu domas nekad pilnībā nesaskanēs ar citu domām, un mūsu viedoklis nekad nebūs pilnībā citu viedoklis. Tas ir pats labākais un interesantākais — ka esam tik daudzšķautņaini! Dienā, kad apjautīsim savu vērtību Dieva acīs, izmainīsies arī mūsu vērtību skala un attieksme pret apkārtējiem. Šī diena iezīmēs brīnišķīgu, jaunu sākumu, kas ļaus palūkoties uz pasauli citām acīm…