Kad pills acs a zēm un visāds ligzds uz galvs sataisīts

Ļaujiet man runāt

(Atkal lūdz atļauju izteikties dzimtajā valodā, jo literāro nelietojot.)
Mūsdiens nepastāvīgie lielum un vērtibs i tik nenosakāms apstrakcijs, ka saķer galv un skrien taisn vai sienā, jo nu i pienākuš laik, ka tev var iestāstit visko. Balts i mells, mells i balts, puik i meiten, meiten i puik, labs i ļauns, ļauns i labs (un te taisn vai prasās tād lāb atskaņ — šņaps i kā ūdens un ūdens i šņaps.) Un galgalā tu nemaz nau cilveks, bet mērkaķs, kas kauč kā mistisk nesaprotamā veidā i palics smuks un normals, un a prāt, un valkā bikss. Un cilveks a atvērt mut klausās un ļauj, lai tik kauč kāds vilts informācijs hibrīds baro a konservantiem, a ko pat zābaks iesmērēt būt bīstam, jo atlipt zol un viss kapzeķ no ķīmijs sairt vienā dieg čupā. Un tas viss notiek tik viegl un ātr, ka nau palaids ne vēj, ka jau garīgā caurej kā bacils piemeties, var teikt, visiem. Un kapē? Nu tāpē, ka vienmēr dzīv i patiesib, ka nav laik domāt un tie, kam nau pašiem savs automobils, brauc sabiedriskā transportā. Nu es te domāj pa viedokļiem, ne kaut ko transportisk. Cilveks vienkārš nezin, ko domat, un ta viš domā tā, kā domā vīņ kaimiš vai to, ko runā pa radio aparāt vai TV tie, kam lāb vai nemaz tik lab samaksā. Es vel tagad nau beidzs šausminaties pa to, ka i Latvijā cilvēk, pa piemēr no Daugavpils puss, kūr nemaz nezin, ka mums prezidents i Vējons un ka mēs i neatkarig republik. Un tā i tīr patiesib. Un kad reiz sanāc a tād sakarig kriev cilvek grupiņ parunāt, kas ta nu i pa liet, ka nevar to mūs latvieš valod iemacities, jo mēs latvieš tīr lab māk runat krievisk, arī tād cilvek, kas principiāl iemesl dēļ nerunā krievvalodā, bet tad, kad uznāk dusms, tad kriev lamvārds kā artikuls grūž vai katrai zilbei kā smuk pavadon iekšā un priekšā un vēl sazin kur. Vai ta jūs zin, ko tie lāg kriev ļautiņ atbildēj? Vīņ sirsnig uzskat, un bez nekād ķeizarisk augstprātīb, ka Latvij i Krievijs guberņ. Jā. Es te runa no paš pieredzs. Jā. Tiem cilvekiem prātā un līdz pēdējai mies vīlītei ir tād ideoloğij iepotēt vai nez kādā citā veidā ieperinājies tas parazīts, ka i vien liel māt Krievij kā galvenais kontinents un pārējie i vai nu bērn, pieņemt bārenīš vai bīstam ğimens ienaidniek. Viņiem vēsturs grāmatas un mass saziņs līdzekļos i ne tikai grūt pareiz izrunajamie kirilics burt, bet arī cit realitāt un patiesīb. Un ko ta var cit gribēt? Te tā feinā Fred dziesm pa gāzēm i īst lab citējam: «Frāzs kā gāzs.» Nu tik lab pateikts, ka labāk i nemaz nevar. Gaid kaut kāds brīnums a savām kosmonaut ķiverēm — nu cietpaurīb — ka patiešām iekš follij nevis cep gāļ un kartupeļs, bet ieliek ķiverē un domā, ka tā nu labāk viļņ ķeras vai nu kauč ko nobloķēs un galv paliks vesel. Nu kā kādreiz tais filmās var redzēt un pasmiet pa tiem maziem, zaļiem cilveciņiem. Un sazin kād putn atkal var sataisīt ligzd uz galvs. Un sadēt ols, un tālāk jau nav jastāst. Beigās galv kā ābel pill a ligzdam un katrā ligzdā kād cit lidoņ dziesm dzirdam tā, ka cilveks neko nefilmē vairs. Ēd galvs draps un sak, ka migrēn mok. Nu cik ilg mēs ļaus tā? Galv i domāt, lai domāt, un tā mīkstā viet, a kūr mēs biež domā, i paredzēt kaut kam citam. Kā kriev sak smejot un pa nopietno a kādreiz: «Dumaj, Vasja, dumaj!»

Pensionāre Skaidra Egle