Pēdējos gados aizvien populārāka kļūst pirtīža

Veselība

Aizvadītajā nedēļā, 21. februārī, Talsos, Kalna ielā 4, pulcējās daiļā dzimuma pārstāves, lai noklausītos talsenieces, pirtslietu un augu izzinātājas Evitas Šmithenas stāstījumu par pirtīžu.
Pirtīža krietnu laiku Latvijā piemirsta un ilgus gadus ne īpaši piekopta, nu atsākusi savu slavas gājienu. Pasākumā tika secināts, ka cilvēki agri vai vēlu atgriežas pie savām saknēm. Kas tad īsti ir pirtīža? Par to vairāk pastāstīja Evita, kura apgūst zināšanas pirts skolā un papildina zināšanas pie ārstniecības augu pazinēja, herbalista Jura Buša. Viņa jau vairākus gadus vāc augus un pēdējos gados iepazīst pirts pasaules noslēpumus.
Pirtīža ir sena latviešu tradīcija, kas izsenis tika veikta astotajā dienā pēc bērniņa nākšanas pasaulē. Māmiņa dzemdēja pirtī, kur pirmo nedēļu palika kopā ar bērniņu. Saimes sievas nāca raudzībās un nesa līdzi arī ēdienu kā ciema kukuli. Šajā laikā māmiņa varēja aprast ar savu jauno lomu un veltīt sevi tikai bērniņam, jo tas ir periods, kad starp māmiņu un jaundzimušo veidojas ļoti stipra saikne. Devītajā dienā ierasti notika krustabas, kad bērniņam deva vārdu.
«Pirtīžas veic ļoti dažādi. To var darīt, ļoti precīzi sekojot tautiskajām tradīcijām ar ūdens sagādāšanu, kokles spēli, dziedāšanu un citiem aspektiem, bet to var darīt arī vienkāršāk. Viss ir atkarīgs no katras ģimenes vēlmēm. Pirtīža ir ģimenes svētku diena, kad bērniņš tiek simboliski atdalīts no māmiņas. Tā ir ļoti emocionāla un mīļa procedūra,» stāstīja E. Šmithena.
Ir dzimusi jauna ģimene
No rīta tiek izkurināta pirtiņa, un tad ierodas jaunā ģimene, kurai līdzi jau pirms tam salasīti augi, ko vēlāk pievieno zāļu vanniņai, bet augus var lasīt arī uz vietas. Lasot augus, mammai jāpiedomā, ko viņa novēl bērniņam; tā ir kā sava veida meditācija. Arī spēka ūdeni gatavo mamma (to no avota ir sarūpējis tētis). Pēc tam vannītē (tajā ir ielikts vecāku pīts dzīpariņš ar zaļu un sarkanu dziju; kadiķa oglīte; kāda sudrablietiņa; sakaltēta rupjmaizes doniņa) lēnām liek bērniņu, līdz viņš sasilis un ādiņa gatava saru izmasēšanai. To ierasti dara ar mammas krūts pienu vai rudzu mīklu (esot bijis arī veiksmīgs rezultāts, to darot ar dzelteno ūdenslēpju lapām). Bērniņa masēšana ir pacietīgs un lēns process, jo sari nāk ārā no visa ķermenīša.
Kad tas paveikts, bērniņu noskalo un apģērbj. Tad ir mammas kārta izbaudīt pirtiņu, ieguļoties bagātīgā ziedu «gultā», viņu aprūpē ar pirts slotiņām, augu berzīšiem, masāžu. Māmiņai ir iespēja atpūsties, pameditēt un pieņemt to, ka bērniņš tagad ir atsevišķs cilvēks, personība. Šī procedūra ir arī kā pateicība māmiņas ķermenim par bērniņa iznēsāšanu un laišanu pasaulē. Kamēr mamma ir pirtiņā, ar mazulīti paliek tētis vai kāds cits no pirtīžas dalībniekiem. Noslēgumā ir kopīgas sarunas, pasēdēšana un būšana kopā.
Galvenais pēc pirtīžas neieplānot kādus pasākumus, došanos ciemos u.tml., bet gan doties mājās, jo procedūra ir gara, un pēc tās ir patīkams nogurums un ilgs, salds miegs.

Saru dzīšana
Kamēr bērniņš vēl atrodas mātes vēderā, ap deviņpadsmito grūtniecības nedēļu īpaši dziedzerīši viņa ķermenī sāk ražot sierveida ziedi verniksu, kas augļūdenī pasargā ādu no atmiekšķēšanās. Vēl brīdi pēc piedzimšanas vernikss piedalās termoregulācijā, taču, sākot ar trešo ceturto dzīves dienu, vairs nav neieciešams. Ziedi veidojošie dziedzerīši sāk atmirt, bet izdalītais sekrēts, pārvērties sīkās zvīņās, sadalās un pazūd. Uz bērna veselību tas paliekošu iespaidu neatstāj, taču uzsūkšanās procesa laikā bērnam āda bieži vien niez, viņš kļūst raudulīgs, trinas pa gultu, ar grūtībām iemieg. Senčiem bija skaidrs: ja bērns dīdās un knosās, astotajā dienā pēc piedzimšanas viņam nepieciešams pirts rituāls saru izdzīšanai. Ja saru dzīšana nav notikusi astotajā dienā, tā veicama arī vēlāk, tradicionāli — līdz trīs mēnešu vecumam. Atsevišķi pieraksti liecina, ka sarus dzina pat divu gadu vecumā vai vēl lielākiem bērniem.
Avots: grāmata «Pirtīža», autori Aelita Vilde-Batņa un
Juris Batņa.