Draudzības krāšņais rožu krūms

Viedokļi

Jau kādu laiku mani nepamet pārdomas, kas saistītas ar mums visiem tik labi zināmu un jau par pašsaprotamu kļuvušu terminu kā draudzība. Vēl vairāk šīs pārdomas manī uzbangoja pēc Talsu novada pašvaldības mājaslapā publicētajiem un dzirdētajiem domes un komiteju sēžu audioierakstiem, kuros plašas diskusijas deputātu starpā izraisīja jautājumi par pašvaldības starptautisko sadarbību un sadraudzību.
Šoreiz gan vairāk vēlos runāt par draudzību kā tādu, neiegrimstot dziļās politiskās tēmās. Kas tad draudzība īsti ir? Kā tā rodas? Kādu atbildību sev nes līdzi šis it kā mazais, bet tik ļoti svarīgais vārdiņš?
Par mūsu draugu nevar kļūt kurš katrs. Lai šādas attiecības izveidotos starp diviem cilvēkiem, nepieciešams kas kopīgs. Kopīgas intereses, mērķi. Kopīga situāciju uztvere vai kopīgas tēmas, ko apspriest un pārrunāt. Kāds neredzams zelta pavediens, kas sasaista divus cilvēkus daudz ciešākā kopīgā savienībā. Bet tas, protams, nav viss. Nekas jau nebeidzas tad, kad zelta pavediens atrasts. Tad jāmāk šo pavedienu nesaraut un neatlaist.
Mēs tik bieži aizmirstam, ka draudzība mūsu dzīvē ienāk ne tikai ar kopīgiem svētkiem, kad draugi mums pasniedz dāvanas, vai labiem padomiem un drošu plecu, uz kura mums atbalstīties grūtā brīdī. Tā mūsu dzīvē ienāk arī ar pienākuma apziņu, ka mēs nevaram tikai pieprasīt un lūgt, bet mums ir jāvēlas un jādod sava artava, lai draudzību koptu un stiprinātu. Slavenais angļu dzejnieks un dramaturgs Viljams Šekspīrs sacījis: «Draugs ir tas, kas zina, kāds tu patiesībā esi; saprot, caur ko esi gājis; pieņem tevi, kāds esi kļuvis, un joprojām toleranti ļauj tev augt.»
Mēs visi zinām, kas notiek ar skaistu un ziedošu rožu krūmu, ja tas netiek aprūpēts. Tas sāk nīkuļot. Ziedi vairs nav tik skaisti, smarža vairs nav tik reibinoša. Lapās sametas kaitēkļi, augsnē — nezāles, un jau pēc brīža, skat, no skaista un lolota rožu krūma pāri palikušas vien sažuvušas lapas un nīkulīgs stumbrs.
Tāpat ir ar draudzību. Tikai gaidot no otra un nedodot pretī ne nieka, draudzība sāk nīkuļot. Tā sāk izplēnēt ikdienas darbos, mājas solī un mūsu dzīves nebeidzamajā mutulī, līdz kādudien saprotam, ka draudzība ar mums svarīgu un tuvu cilvēku izzudusi.
Draugi mūsu dzīvē neienāk tāpat vien. Viņi nav tikai, lai dāvātu mums uzslavas mūsu panākumos un sniegtu padomus, kad esam nonākuši grūtībās. Viņi tāpat kā mēs vēlas, lai viņus atceramies ne tikai tad, kad mums tas būs izdevīgi, bet arī brīžos, kad viņiem tas ir nepieciešams un sagādā prieku.
Tomass Vudro Vilsons, kurš bijis Amerikas Savienoto Valstu 28. prezidents un Nobela Miera prēmijas laureāts, reiz teicis, ka «draudzība ir vienīgais īstais cements, kas satur šo pasauli kopā». Ļoti trāpīgi un gudri teikts.
Tādēļ neaizmirsīsim savus draugus. Piezvanīsim viņiem, aizbrauksim ciemos, pasēdēsim kopā ar viņiem pie kafijas vai tējas krūzes. Būsim saviem draugiem blakus un sniegsim palīdzīgu roku, siltu sirdi un noderīgus padomus viņiem, tāpat kā viņi to sniedz mums. Un turpināsim celt un stiprināt mūsu dzīvi ar visizturīgāko cementu pasaulē — patiesu draudzību.