Dabas pētnieks ar fotokameru mugursomā

Personības

Dabas pētnieka Viļņa Skujas stāstījumos par norisēm apkārtējā vidē klausījies ne viens vien interesents. Ornitologs, aizrautīgs dabas pētnieks, cilvēks, kurš par dabu zina ļoti daudz un prot par to interesanti stāstīt arī citiem. Arī man šoreiz iespēja mazliet uzzināt par Viļņa dzīves gājumu un pētīto.
Ar Vilni tiekos Dabas aizsardzības pārvaldes telpās Slīterē, sagaidot viņu atbraucam no Ventspils, kur viņš skolēniem stāstījis par dabu un dzīvniekiem. No Vilņa kolēģu stāstītā uzzinu un fotofiksācijās redzu, ka todien Dabas aizsardzības pārvaldes darbinieki mežā ūpim uzstādījuši jaunu ligzdu un no Vandzenes pagastmājas skursteņa palīdzējuši nocelt smago stārķa ligzdu, kuru tās iemītnieki veidojuši gadu gadiem. Pasmaga gan tā esot, ap tonnu, jo tur izmantoti visdažādākie būvmateriāli, saka Viļņa darba kolēģi.
Labākā dzīves skola Engurē
Vilnis dzimis Viesītē, bet mazotnē pārcēlies uz dzīvi pie vecātēva Rojā. Mācījies Rojas vidusskolā, bet sarunā viņš atzīst, ka labinieku vidū gan nav bijis. «Man jau no mazotnes patika vairāk būt pie dabas, vērot norises tajā, mājās stiept savainotus putnus,» saka dabas pētnieks. Viņš atklāj, ka arī vecākiem un vecamtēvam daba ļoti patikusi. Vilnis atminas, ka tēvs trīs litru burkā mazajam puikam uztaisījis akvāriju, kur audzētas zivtiņas. Kopā taisīti putnu būri, makšķerēts. Tas viss mazo puiku saistījis un interesējis. «Man dzīvē ir laimējies, ka izšķirīgos brīžos esmu saticis īstos cilvēkus,» pauž mans sarunu biedrs. Tāda noteikti bijusi tikšanās Rojas skolā, kad Putnu dienās viesojies ornitologs Jānis Vīksne. Skolotāji jaunieti iepazīstinājuši ar viņu, un jau tajā pašā vasarā Vilnis sācis strādāt pie ornitologiem Engurē, palīdzot putnu pētīšanā. «Bija jāceļas agri no rīta, jābrauc ezerā, jāgredzeno putni. Tā vairākas vasaras, saņemot arī simbolisku algu, strādāju ne tikai es, bet arī citi jaunieši, kuri dabas pētniecībai vēlāk pievērsās daudz nopietnāk,» viņš atklāj. Pēc skolas puisis mēģinājis iestāties Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē, bet izkritis matemātikas eksāmenā. Sekojis dienests padomju armijā, pēc kuras atgriezies un iestājies Daugavpils universitātē bioloģijas un ķīmijas skolotāja specialitātē, jo tur iestājeksāmens bija jāliek fizikā. Vēlāk Latvijas Universitātē viņš ieguvis dabaszinātņu maģistra grādu bioloģijā. Neskatatoties uz dažādiem grādiem, Vilnis uzskata, ka īstā skola bijusi Engurē pavadītās vasaras. Lai gan viņš ieguvis skolotāja profesiju, tikai trīs gadus paralēli darbam Slīterē nostrādājis šajā amatā, Kolkas skolā pasniedzot bioloģiju, ķīmiju un ģeogrāfiju.
39 gadi Slīterē
Kopš 1980. gada Viļņa darba vieta ir Slītere. Par to viņš teic, ka tā ir viņa vieta, jo piedzīvoti interesanti un arī pamācoši brīži. Jautāts, vai cilvēki apzinās, kāda dabas vērtība ir Slīteres Nacionālais parks, viņš atbild, ka jaunā paaudze šo vērtību saprot un trakie gadi, kad kāds mēģinājis kaut ko būtiski tajā mainīt, ir aiz muguras. «Slīteres Nacionālais parks ir diezgan stabila sistēma, jo šeit ir salāgotas visu intereses. Tie laiki ir pāri, kad bija kašķi, lai šeit varētu kaut ko vairāk darīt, nekā ļauts. Piemēram, padomju gados vienubrīd bija doma, ka Pitragā būvēs pionieru nometni apmēram tādu kā Arteks. Cilvēki iesaistījās, un ideja neguva atbalstu, jo tas bija pretrunā ar visu. Agrāk kolhoza «Banga» vadītājam Miķelim Lismentam bija doma, ka vajadzētu no Melnsila gala pāri Bažu purvam izveidot kanālu līdz Vaidei, lai zvejas kuģiem atvieglotu ceļu. Protams, tā nebija nopietna ideja, bet cilvēki domāja, kā varētu apgūt šeit teritoriju. Ko tur slēpt — agrāk rudeņos mums bija daudz vairāk jāsargā nārsta vietas mazajās upītēs, jo vīri gāja pēc zivīm. Kad bijām jau brīvā Latvijā un radās iespēja iet jūrā, šī interese mazinājās. Kolēģi stāstīja atgadījumu, ka desmit puiši ar vienu moskviču bija atbraukuši ar mēslu dakšām lašus durt. Nezināja, kā tas īsti jādara, bet tādi kuriozi bija. Vietējie un vasarnieki ļoti skatās, lai pa pludmali nebrauktu transportlīdzekļi un aktīvi protestē. Kādreiz mums kā uzraugiem ir darīšanas pludmalē un ar transportlīdzekli jābrauc. Kamēr neredz, ka tas ir dabas aizsardzības pārvaldes transports, cilvēki rāda, ka nav pareizi braukt.
Slītere vienmēr ir bijusi izolēta vieta, jo lībiešus, kas dzīvoja jūrmalā, no zemju apgūšanas atdalīja purvi. Šajā teritorijā ir meži un purvs, un tā tas palika arī padomju gados, kad šeit vēl bija pierobežas zona, kas sākās Nevejā. Nekāda cita saimnieciskā darbība šeit arī netika veicināta, jo tolaik uzskatīja — mazāk cilvēku, mazāk problēmu. Kad 90. gados tikām brīvi un padomju armija aizgāja, atklājās, ka šeit ir saglabājusies neskarta daba, liela vērtība. Slīteres Nacionālais parks, kas sākumā bija rezervāts, ir viena no vecākajām aizsargājamajām teritorijām Latvijā, par to vecāka ir tikai Moricsala,» stāsta V. Skuja.
Gludenā čūska, smilšu krupis un citi
«Slīterē mežs audzis paaudžu paaudzēs. Te ir saglabājušies relikti no vairākiem tūkstošiem gadu, piemēram, ogu īve, kādas praktiski citur Latvijā nav. Sastopama efeja. Mums ir arī smilšu krupji, kas ir īpaši aizsargājama suga. Bažu purvā Kolkas apkaimē konstatēta gludenā čūska, kas nav indīga. Ja mazu čūskulēnu paņem rokās, tas aptinas ap pirkstu un mēģina žņaugt. Šī čūska, piemēram, ēd ķirzakas, un pirms apēšanas tās nomierina ar žņaugšanu. Pie mums par pusmetru garākas tās nav. Gludenajai čūskai ir raksturīgs ļoti slēpts dzīvesveids, daudz laika tā pavada slēptuvē — zemes iedobē, paslēptā zem lielākiem augiem, zem akmeņiem vai ierakusies sausās smiltīs un pērnajās lapās, biezā, saules apsildītā zemsedzē. Šī iemesla dēļ suga ir grūti novērojama savvaļā,» atklāj dabas pētnieks.
Lai kaut ko redzētu dabā, ir jāpazīst, ko vēlies ieraudzīt, jāizvēlas vieta, kur tas varētu atrasties, un nepieciešama pacietība vērot. Ilgākais laiks, ko vērošanai mežā Vilnis veltījis, ir 24 stundas. Tas neesot viegli izdarāms. «Kad pētīju kraukļus, vajadzēja ļoti ievērot piesardzību, lai tie nesajustu un nepamanītu vērotāju,» viņš saka.
Kraukļus pēta 12 gadus
Agrāk Vilnis Slīteres rezervātā bija ornitologs. «Padomju gados bija izvēle, ko sīkāk pētīt. Skatījāmies medņus, rubeņus, plēsīgos putnus, kolēģi skaitīja sīkos zvirbuļveidīgos putnus, lai noteiktu, kā mainās to skaits. Es izvēlējos kraukļus, ko līdz tam neviens daudz un plaši nebija pētījis Latvijā un arī pasaulē. Krauklis ir viens no gudrākajiem putnu valsts pārstāvjiem, un tolaik uzskatīts par grūti pētāmu. Brīdī, kad sāku pētīt šos putnus, arī viens amerikānis sāka to darīt. Dažas lietas paspēju izpētīt pirmais. Toreiz ornitologi ticēja, ka šim putnam ir tāda sajūta, pat sestais prāts, ka viņus nevar noķert. Ļoti manīgs putns. Kādu gadu mēģināju ar dažādām metodēm kraukli noķert. Ornitologs Pēteris Blūms iedeva publikāciju, kā skandināvi vārnas ķer. Izdevās. Tas, ko noskaidroju un pirms tam neviens nebija noskaidrojis, ka kraukļiem ir interesants dzīvesveids. Pusaudžu vecumā, kas krauklim ir pirmie četri gadi, viņi dzīvo baros. Jaunajiem putniem ir liela mirstība, jo ir pietiekami grūts un sarežģīts process, kamēr viņi iemācās būt patstāvīgi. Vēlāk kraukļi cenšas tikt pie savas zemes ieprecoties. Visa Latvija ir sadalīta konkrētās teritorijās. Piemēram, krauklis, kas dzīvo Kurzemē, nekad nedzīvos Rīgas apkaimē. Cik kraukļi cieši dzīvo, atkarīgs no tā, cik viņiem ir daudz barības. Latvijā ik pēc pieciem sešiem kilometriem krauklim ir ligzda. Šī sistēma ir ļoti interesanta. Tāpat atklāju, kā viņi izmanto teritoriju. Putniem knābja iekšpuse no šķilšanās līdz pirmajam pusgadam ir pilnīgi sarkana. Pakāpeniski no knābja galiem mutes iekšpuse paliek tumšāka. Trīs četru gadu vecumā tā ir zili melna. Kad putni aplido kādu medījumu, vietējie kraukļi novēro, ja knābja iekša vēl ir sarkana, tad var palikt un mieloties ar barību, ja knābis no iekšpuses ir melns, tie jaunpienācēju uzskata par konkurentu un no barības dzen prom. Tā ir viņu iekšējā kārtība. Kraukļi barību arī slēpj. Šiem putniem zem mēles ir maiss, ne tik liels kā pelikānam. Vienā reizē krauklis var paņemt 200 gramus gaļas. Ja tādu daudzumu krauklis noslēpj, tas nozīmē, ka vienai dienai ēdamais būs,» par 12 gados izpētīto kraukļu dzīvi īsumā pastāsta pētnieks.
Jautāts, vai bijusi iecere par izpētīto sarakstīt grāmatu, Vilnis teic, ka viņš nav no rakstītājiem, bet par novērojumiem stāsta tiem, kas tos vēlas uzzināt.
Jautāts, vai Latvija ir zaļākā valsts pasaulē,
kā to bieži publiski dzirdam, Vilnis atrauc, ka noteikti ne. Ja paskatās reitingos pēc platībām, ko aizņem meži, īpaši aizsargājamas teritorijas, neesam priekšgalā. Tam ir arī objektīvi iemesli, jo ir tādas valstis, kur ir daudz kalnu, kur neko nevar pasākt. Šīs vietas tad arī paliekot dabai. «Domāju, ka tam nevajadzētu būt mērķim. Parasti šie uzsaukumi par zaļāko valsti pasaulē nāk no biznesa puses, ar domu, ka ir aizliegts viss, ko var aizliegt: neko neatļaujam. Cilvēki nav diez ko godīgi, tā sakot, ko arī viņi apzinās. Šādi viņi rīkojas pēc principa, ja nebļaušu — tad arī neko nedabūšu. Tāpat kā putniņiem, kam knābji vaļā, — baro to, kurš ir visizsalkušākais un skaļāk kliedz,» uzskata dabas pētnieks.
Vai dabas un dzīvnieku pazinējam interesē arī medības, Vilnis teic, ka 15 gadus nebija gājis medībās, bet šogad atkal atsācis. «Sāku medīt astoņdesmitajos gados, kad gaļa veikalā nebija dabūjama. Mājās bija divi mazi bērni. Kad atnesu gaļu un tā izmaksāja tikai 35 kapeikas, jutos kā kārtīgs vīrietis, kas mājās atnesis mamutu. Sāku medīt arī kažokzvērus ādu dēļ, jo tās varēja nodot. Ornitologam alga tolaik nebija liela, un, medījot kažokzvērus, varēju nopelnīt otru algu. Pienāca brīdis, kad mani neapmierināja situācija kolektīvā un medībām kādu laiku biju atmetis ar roku. Pagājušajā gadā radās iespēja būt labā kolektīvā. Es Dieva priekšā labāks vairs nevaru būt. Neesmu bijis pacifists, jo medīts vajadzības dēļ ir daudz. Tagad medības ir tikai ieradums, piedzīvojums, kur ir arī mazliet adrenalīna — izdosies trāpīt vai ne,» saka Vilnis.
Dodoties un pētot dabu, ne reizi vien iespējams vērot interesantus skatus. Tāpēc viens no Viļņa vaļaspriekiem ir fotografēšana. Viņam vienmēr ir līdzi mugursoma, kurā ir fotokamera negaidītu un interesantu mirkļu iemūžināšanai. Ja nu pa ceļam izdodas ko labu ieraudzīt!

  • Viens no pieredzējušākajiem dabas pētniekiem Latvijā.
  • Slīteres Nacionālajā parkā nostrādājis 39 gadus, vada ekskursijas interesentiem.
  • 12 gadus veltījis kraukļu pētniecībai, atklājot par šo putnu dzīvi daudz ko pasaulē neizpētītu.
  • Vaļasprieks fotografēšana.
  • Kopš 2017. gada arī Dundagas novada domes deputāts.