Neizmantotās vērtības

Viedokļi

Nesen «Talsu Vēstīs» bija publicēta intervija ar novada tūrisma informācijas centra vadītāju Līvu Dāvidsoni, un tajā bija teikts, ka Talsos tūristi parasti ilgi neuzkavējas. Tātad — atbrauc, paēd, varbūt apmet nelielu loku pa Talsu ezera sakopto promenādi un dodas tālāk — uz jūras krastu vai Ventspili, kur neapšaubāmi ir krietni prāvāks dažādu objektu un atpūtas iespēju piedāvājums. Tā tas droši vien ir — lai arī Ventspils, manuprāt, nav nekāda tūristu paradīze un būtu vēlams šo to šai ziņā uzlabot, tur tomēr atrodas daži objekti, kuri, jo īpaši aktīvās tūrisma sezonas laikā, pievelk ļaudis kā magnēts metāla pogu. Vispirms (un pāri visam) tā noteikti ir jūra ar plašo, smilšaino un samērā labiekārtoto pludmali. Tāpat arī netālu esošais kempings, kur sezonā acīmredzot nevar žēloties par apmeklētāju trūkumu, un bez tam vēl vairāki citi izklaides un laika pavadīšanas objekti, turklāt tūristiem tiek piedāvāts izmantot ne mazums dažāda komforta līmeņa naktsmītņu. Taču Talsos tā visa trūkst, lai gan Talsi ne velti tiek dēvēti par Kurzemes Šveici sava dabiskā ainaviskuma un pakalnu dēļ. Daļa tūristu tos labprāt apmeklētu, uzkāptu ne vien senā pilskalna plakumā, bet arī Ķēniņkalnā un citos, ja tur atrastos kaut vai viens interesants un piesaistošs tūrisma vai izklaides objekts, par ko viņi jau laikus būtu guvuši informāciju, kas tiem šķistu gana intriģējoša, lai tos aplūkotu klātienē. Diemžēl noplukušie vecpilsētas namiņi, kas dažviet bēdīgi čurnē bruģēto ieliņu malās zem veco koku platajām lapotnēm, spēj piesaistīt vien dažus romantikas cienītājus, nevis vairumu ierindas tūristu, kuri grib ieraudzīt kaut ko īpašu, iespējams, piedzīvot kādu vēl neizbaudītu atrakciju, vēlams kāda saistoša pastāsta vai leģendas mērcē. Protams, arī skaista, zaļa un nesapostīta ainava var piesaistīt kāda ārzemnieka vai pašmāju urbanizācijas upura skatienu, tomēr labāk komplektā ar iespēju nobaudīt kādu vietējo izklaides, kultūras vai sporta pasākumu. Kaut vai kopā ar nacionālās virtuves piedāvājumu vai melodijām, bet spilgtu un atmiņā paliekošu, par ko vēlāk var pastāstīt draugiem vai palepoties ar košām bildītēm sociālo tīklu profilos.
Manuprāt, pat vēsturiski nozīmīgais un arheologu vidē labi atpazīstamais Talsu pilskalns vairumam iebraucēju vispirms asociējas ar zaļu, uzkoptu pakalnu vai pauguru, kur labākajā gadījumā var uzkāpt, bet ar to arī viss «ekšens» ir galā. Talsos, par spīti pret vietējo kultūrvidi visai nesaudzīgajam padomju periodam, vēl saglabājusies daža laba arhitektoniski vērtīga celtne, kas, attiecīgi sakopta un «uzfrišināta», spētu kļūt par īstu pilsētas rotu. Kaut vai nelielā, bet acij tīkamā «mazā pils» Lielās ielas pagriezienā, kas varētu tikt eksponēta kā Kurzemē mazākā ēka ar tornīti, kura uzcelta uz tik niecīga zemes pleķīša. Tas vien jau ir apskates vērts objekts ar stāstu. Un kur vēl baronu laiku lieciniece — viena no senākām pilsētas ēkām Baznīcas laukumā 1, kas, ļoti iespējams, slēpj sevī liecības vēl no Kurzemes hercogu laikmeta beidzamiem gadiem. Arī šī senceltne varētu kļūt par vienu no Talsu tūristu magnētiem, ja tajā atrastos arī atbilstošs saturs. Pavisam citādas noskaņas varētu raisīt atjaunots Otrā pasaules kara laika cietums ar ieslodzīto kamerām Fabrikas ielā, kas arī varētu modināt tūristu interesi. Taču būtiski, manuprāt, ir ne vien radīt vai atjaunot tūristiem piemērotus objektus, bet arī tos pienācīgi piedāvāt un darīt atpazīstamus ierindas ceļotājam. Bieži vien, īpaši ārzemju tūrists, par tiem nemaz nezina. To nu gan vajadzētu mainīt, jo iespējas piesaistīt tūristus Talsiem, manuprāt, ir.