Mūsdienās bioloģiski saimniekot nav viegli

Lauksaimniecība

20. februārī saimniecībā «Rudes Vētras» Rojas novadā notika seminārs bioloģisko saimniecību īpašniekiem, pulcējot interesentus no visas Latvijas. Tajā bija iespējams uzzināt par dažādām aktualitātēm, ar ko ikdienā nākas saskarties, bioloģiski saimniekojot.
Pirms semināra parunājamies ar saimniecības «Rudes Vētras» saimnieku Arti Svitiņu. Pēdējo reizi saimniecībā viesojāmies pirms sešiem gadiem, un tad saimnieka ganāmpulkā bija «Šarolē» šķirnes gaļinieki. Nodarbei viņš roku nav atmetis, jo turpina audzēt šīs šķirnes liellopus. Pašlaik ganāmpulkā ir ap 80 dzīvnieku. Domājot par saimniecības attīstību, «Šarolē» gaļiniekus tagad krusto ar «Limuzīna» šķirni. Tiem gaļa esot labāka. «Šī krustojuma dzīvnieki ir ar garākām kājām, kas zīdināšanas laikā ir labāk, dzemdības dzīvniekiem esot vieglākas, arī tirgū pieprasījums pēc šādas gaļas esot,» skaidro A. Svitiņš.
Saimniecība apsaimnieko ap 200 hektāriem zemes. Jautāts, vai Rojas novadā viegli iegādāties lauksaimniecības zemi, saimnieks teic, ka piedāvājuma neesot. Katrs turoties pie sava zemes hektāra. Tā kā izdevies zemi piepirkt, pagājušajā gadā vajadzīgā barība lopiem savākta pietiekamā daudzumā. «Pagājušajā gadā ganības dažviet lielajā karstumā bija pat brūnas, ne mazākā zāles stiebriņa,» saka saimnieks.
Jautāts, ko viņam nozīmē bioloģiski saimniekot, saņemu atbildi, ka šajā apvidū zeme neļauj iegūt lielu ražu kā Zemgalē, tāpēc arī izvēlēts šāds saimniekošanas veids. Par Eiropas Savienības finansējumu iegādāta tehnika, bet nepieciešamās novietnes gan pašu spēkiem saceltas.
Lauku sētā tapusi arī viesu māja, semināru norises vieta, kur var uzņemt 60 līdz 70 viesu, piedāvājot arī naktsmītnes. Ideja par to radusies pirms trīs gadiem — skatoties uz veco angāru, domāts, kā rast tam pielietojumu. Kopā ar arhitektu saimnieks savu ideju īstenojis. Reklāma viesu mājai neesot vajadzīga, jo tie, kas tur bijuši, informāciju padodot tālāk. «Cilvēki dīvainā kārtā mūs atrod, un par viesu daudzumu nevaram sūdzēties,» saka saimnieks.
Jautāts, vai ir apmierināts ar dzīvi laukos, Artis teic, ka trūkst labu darba roku. «Strādniekus ir grūti atrast. Ja arī kādu izdodas atrast, jaunie pēc laika aizbrauc labāka darba meklējumos uz ārzemēm,» mūsdienu lauku skarbo realitāti iezīmē saimnieks.
Todien uz semināru
bija pulcējušies vairāk nekā 20 bioloģisko lauksaimnieku no dažādām Latvijas vietām. Noklausoties Sertifikācijas un testēšanas centra speciālistes Vijas Rākas stāstītajā, ne viens vien bioloģiskais lauksaimnieks atzina, ka mūsdienās saimniekot bioloģiski ir ļoti sarežģīti. To atzina arī pati speciāliste, paužot, ka pēdējo, divu trīs gadu laikā ir aktualizējies jautājums par piesardzības pasākumiem — kā izvairīties no riskiem bioloģisko produkciju piesārņot ar nevēlamām vielām. Speciālisti secinājuši, ka gadu no gada pieaug teritoriālais piesārņojums, kas rada dažādus riskus bioloģiskajai saimniekošanai. Dažādu augu aizsardzības līdzekļu, ko izmanto konvencionālajā saimniekošanā, atliekvielas arvien biežām atrod arī bioloģiski saražotajā produkcijā — graudos, medū un citos produktos. Cik tīra ir bioloģiski ražotā produkcija, ja parādās gadījumi, kad tā ir piesārņota ar neatļautām vielām, var atbildēt katrs pats!
Lai pasargātu savu saimniecību un tā nezaudētu bioloģisko statusu, eksperte aicināja uzmanību pievērst vairākām lietām: kāda ir iegādātās sēklas izcelsme, tehniskais nodrošinājums (īpaša uzmanība jāpievērš faktam, ka, ņemot tehniku pakalpojumā, jāskatās, vai tā pirms tam nav darbināta konvencionālā laukā), saražotās produkcijas pirmapstrāde (piemēram, bioloģiski izaudzētos graudus nav ieteicams likt un žāvēt kaltēs, kur bijuši konvencionālie graudi, tāpat ir ar to malšanu). Viņa minēja piemērus, ka bioloģiskajiem graudiem noņemti paraugi, kuros atklājas neatļautas augu aizsardzības līdzekļu vielas, kā rezultātā sabojāti ir arī pārējie bioloģiskie graudi, ar ko tie kopā sabērti. Līdzīga situācija ir ar medu. Pēc speciālistes teiktā, mūsdienās, kad arvien vairāk platību tiek apsaimniekots, grūtāka kļuvusi bioloģiskā saimniekošana. Jāievēro ne tikai ļoti daudz un dažādu noteikumu, lai nezaudētu bioloģisko statusu, bet jāspēj sadzīvot ar tiem, kas saimnieko konvencionāli.