«Vēlētos, lai atbildīgās personas vairāk aizdomātos par drošības jautājumiem»

Ziņas

«Talsu Vēstis» tiekas ar Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) Kurzemes reģiona brigādes Talsu daļas inspektori Daci Legzdiņu, lai runātu par to, kāds bijis aizvadītais gads mūsu pusē un kādiem jautājumiem iedzīvotājiem būtiski pievērst uzmanību.
— Kāda ir pēdējo gadu statistika: ugunsgrēku skaits samazinās vai palielinās un kas ir galvenie to cēloņi?
— Vērtējot trīs gadu griezumā, ugunsgrēku skaits mūsu pusē ir samazinājies no 162 uz 122. Cietušo skaits pēdējos gados bijis nemainīgs (2018. un 2017. gadā tie bija trīs cilvēki, savukārt 2016. gadā — divi cietušie un viens bojāgājušais). Domāju, ka tas ir labs rādītājs, mēs ejam pareizajā virzienā.
Viens no izplatītākajiem ugunsgrēku cēloņiem ir neuzmanīga apiešanās ar uguni un drošības noteikumu neievērošana.
— Kādas ir tipiskākās kļūdas vai problēmas, ko pieļauj iedzīvotāji, ja notiek ugunsgrēks?
— Tas, ka cilvēki filmē un fotografē notikumu, nevis izsauc glābējus. Par to stāstu arī bērniem izglītības iestādēs: lai padomā, kā viņš justos, ja pašam notiktu nelaime un viņš pēc tam būtu publicēts sociālajos tīklos. Dalīties ar citu nelaimi nav prātīgi.
Savukārt, ja runājam par cilvēkiem, kuriem notikusi nelaime, kā piemēru varu minēt nesenu notikumu. Kādā īpašumā aizdegās skurstenis, bet cilvēks vispirms apzvanīja pusi radinieku, nevis vērsās pie mums, un glābējus rezultātā izsauca mazdēls, nevis viņš pats. Līdz ar to palīdzību sniedzām novēloti. Nevajag paļauties, ka viss būs kārtībā un problēma atrisināsies pati no sevis. Ugunij ir tāds spēks, ka tā izlaužas un tiek cauri visur! Un, protams, mums ir jādara viss iespējamais, lai līdz šādai situācijai, kad skurstenī deg sodrēji, nemaz nenonāktu. Pirms apkures sezonas skurstenis ir jāpārbauda un jāsagatavo jaunajai apkures sezonai. Ugunsdrošības prasības paredz to, cik bieži ir jātīra katra apkures ierīce, jo katrā mājā tā ir citādāka. Noteikumi diemžēl ir sastādīti, balstoties uz kādu cilvēku nelaimes. Protams, gadījumi var būt un ir atšķirīgi. Ir cilvēki, kuri iztīrījuši apkures ierīci, bet to var ietekmēt arī, piemēram, kurināmais vai laikapstākļi.
Diemžēl ļoti sāpīgs jautājums joprojām ir par tām daudzdzīvokļu dzīvojamajām mājām, kur teju katrs dzīvokļa īpašnieks izdomājis savu apkures veidu. Pat nezinu, kā ar šādu situāciju, kas pieļauta deviņdesmitajos gados, tagad varētu cīnīties. Likuma nezināšana neatbrīvo no atbildības. Ja mēs veicam kādu pārbūvi, viss ir jāsaskaņo.
— Nereti cilvēki no uztraukuma mēdz arī aizmirst telefona numuru, uz ko jāzvana.
— Kad dodos uz skolām un bērnudārziem runāt par šo tēmu, dodu audzēkņiem kartītes, aicinot tās pielikt pie ledusskapja, lai visi ģimenes locekļi zinātu un atcerētos mūsu telefona numuru 112! Var palīdzēt arī fiziska kustība ar mūsu plaukstu pie galvas: viena mute, viens deguns, divas ausis (vai acis)! Proti: viens, viens, divi! Arī mobilajos telefonos iespējams ielādēt aplikāciju «Mana drošība», kur automātiski ir visi glābšanas dienestu telefonu numuri un ir iespēja arī nosūtīt savu atrašanās vietu.
— Ugunsdrošības noteikumi paredz, ka no nākamā gada 1. janvāra visos mājokļos ir jābūt uzstādītiem dūmu detektoriem. Kāpēc un cik būtiski tas ir?
— Kad iemiegam, mūsu oža vairs nedarbojas. Aromātus, smakas sajūtam atkal tad, kad pamostamies. Un dzirde ir tā maņa, kurai pateicoties pamostamies. Šī iemesla dēļ dūmu detektora skaņa ir tik ļoti spalga. Daudzi cilvēki būtu izdzīvojuši, ja viņiem mājās būtu uzstādīts dūmu detektors. Par to esmu runājusi arī ar pedagogiem un vecākiem, un jāteic, ka cilvēku noskaņojums ir saprotošs. Mums ir plānots par to runāt un vadīt lekcijas arī senioriem. Aicinu visus saviem radiem un draugiem šogad dzimšanas dienā uzdāvināt dūmu detektorus! Lieliska dāvana, kas parādīs, ka rūpējies par tuvinieka drošību.
Dodoties ar lekcijām uz skolām, vaicāju bērniem, lai paceļ roku, kuru mājās ir uzstādīti dūmu detektori. Nākas secināt, ka tas ir paveikts jau diezgan daudzās mājsaimniecībās.
— Kādi ir galvenie jaunumi, uzlabojumi, kas pērn veikti mūsu puses VUGD daļās un posteņos un kā vēl trūkst?
— Talsu daļa decembrī saņēma jaunu ugunsdzēsības autocisternu «MAN» ar 6×6 piedziņu ar ūdenstilpni septiņām tonnām. Savukārt šogad jaunu autocisternu ieguvis Sabiles postenis. Dienests atjauno tehnisko nodrošinājumu, iegādājas jaunus darbarīkus, aizsargtērpus un citas nepieciešamās lietas. Pamazām viss tiek uzlabots. Runājot par darbiniekiem, pašlaik viss ir nokomplektēts, bet tuvākajos gados būs vajadzīgi daži jauni darbinieki, jo daži tuvojas izdienas pensijas vecumam.
— Jūs ikdienā veicat dažādas pārbaudes un apsekošanas. Kādi ir jūsu novērojumi, strādājot ugunsdrošības inspektora amatā?
— Uzskatu, ka vienmēr var būt labāk. Ugunsdrošība ir process, ko var uzlabot. Uguns nelaimi nevar paredzēt, bet varam veikt daudz priekšdarbu, lai līdz ugunsnelaimei nenonāktu. Sākot ar sevi pašu un tad jau strādājot katram savā darbavietā. Neteikšu, ka ugunsdrošība ir ļoti uzlabojusies. Iedzīvotāji cenšas, bet ne tik ļoti, cik tas vajadzīgs. Par daudz lietām mēs sākam aizdomāties tikai tad, kad nelaime jau notikusi. Ierasti domājam, ka ar mani jau nekas nenotiks. Visvairāk mani uztrauc pašvaldību attieksme ugunsdrošībā attiecībā pret iestādēm, kas ir viņu pārziņā. Sākot ar izglītības iestādēm, dzīvojamām mājām un daudzdzīvokļu sētām, kurās nevar iebraukt operatīvais transports. Konstatējot ugunsdrošības pārkāpumu, iestādes vadītājam ir dots uzdevums pārkāpumu novērst. Ir pārkāpumi, ko ie­stādes vadītājs var izdarīt pats saviem spēkiem, bet ir lietas, kur ir nepieciešama palīdzība ar lielāku finansējumu, un tur ir nepieciešams pašvaldības atbalsts. Diemžēl bieži vien šis atbalsts atnāk ļoti vēlu vai vispār netiek atbalstīts, un iestādes vadītājs nonāk ķīlnieka lomā. Par neizdarītiem pārkāpumiem un ugunsdrošības prasību neievērošanu atbilstoši Latvijas Administratīvā pārkāpuma kodeksam paredzēta administratīvā atbildība. Bet sods jau neatrisina problēmu. Pārkāpums būs jānovērš tik un tā.
No dzirksteles līdz plašam ugunsgrēkam, no slīkšanas līdz noslīkšanai, no samaņas zaudēšanas līdz sirds darbības apstāšanās brīdim ir tikai viens solis, un tās ir tikai dažas minūtes, kurās izšķiras cilvēka dzīvība, tāpēc vēlētos, lai atbildīgās personas vairāk aizdomātos par drošības jautājumiem viņiem piederošajos īpašumos un sabiedrību, kas tajā uzturas.