«Realitāte animācijā sākas no pilnīgi baltas lapas»

Kultūra

10. februārī Talsu kinoteātrī «Auseklis» zāles sēdvietas aizpildīja mazie kino skatītāji, jo tur norisinājās īpašs Latvijas simtgades pilnmetrāžas animācijas filmas «Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi» seanss. Pēc tā ikviens varēja uzdot jautājumus filmas režisoram Edmundam Jansonam, producentei Sabīnei Andersonei, māksliniecei Elīnai Brasliņai un Jēkaba lomas ierunātājam — Rojas vidusskolas audzēknim Eduardam Olektam.
Kā pēc seansa atklāja
režisors E. Jansons, 2012. gadā rakstniece Luīze Pastore uzrakstīja grāmatu «Maskačkas stāsts», kuru viņš ar saviem bērniem kopā lasījis, un tā viņam ļoti iepatikusies. Tad gan vēl neradusies ideja par to veidot animācijas filmu. «Vēlāk Līga Gaisa, kas ir filmiņas scenārija autore, to izdomāja pārvērst scenārijā. Tad uzzinājām, ka tiek veidota programma «Latvijas filmas Latvijas simtgadei». Sapratām, ka būs konkurss un mēs tajā varam piedalīties. Atcerējāmies par grāmatu, scenāriju. Viss kaut kā saslēdzās kopā,» stāstīja režisors.
Radošās komandas pārstāvji pie skatītājiem nebija ieradušies tukšām rokām, bet sagādājuši plakātu, uzlīmes un arī ekskluzīvo «Suņuburkšķu limonādi», kuras pudelītes rotā filmas varoņu attēli. Lai iegūtu kādu no šīm dāvaniņām, skatītājiem vajadzēja atbildēt uz vairākiem āķīgiem jautājumiem. Piemēram, kurš no diviem mazākajiem sunīšiem ir Zefīrs, kurš Safīrs vai kā sauc Mimmi kaimiņieni. Tā kā bērni filmiņu bija skatījušies ļoti uzmanīgi, pareizās atbildes tika nosauktas ātri.
Pēc tikšanās
ar kinoseansa apmeklētājiem «Talsu Vēstīm» bija iespēja intervēt radošās komandas pārstāvjus, lai uzzinātu vairāk par filmas tapšanas procesu, sadarbību ar Poliju un to, kādi varētu būt komandas nākotnes projekti.
— Šī ir jūsu pirmā pilnmetrāžas animācijas filma. Vai nebija uztraukuma, pirmo reizi ko šādu radot?
E. Jansons: — Satraukums, protams, bija, bet mēs jau kādu laiku bijām šo domu apsvēruši. Tās nebija bailes no formāta. Tas bija noteikts lēmums: jā, mēs to darām! Ilgu laiku uzskatīju, ka pilnmetrāžas animācija mani neinteresē, mani interesē īsfilmas, un es veidošu tikai tās. Šī bija mana iespēja šo pilnmetrāžas animācijas radīšanas procesu izmēģināt, un tajā visā atklāju sava veida gandarījumu.
— Vai apsverat domu turpināt strādāt pilnmetrāžas animācijas lauciņā? Varbūt jau radušās idejas jaunam projektam vai turpinājums šim stāstam?
E. Jansons: — Nē, stāstam par Jēkabu, Mimmi un runājošajiem suņiem turpinājuma nebūs, jo tas ir balstīts literārā darbā. Domāju, ka šīs filmas tēli turpinās dzīvot tālāk, tikai ne vairs uz ekrāniem. Piemēram, Elīna veido komiksu, balstoties uz filmas sižetu un tēliem. Bet vispār pilnmetrāžas animācijas filmas turpināsim veidot. Esam jau uzsākuši pāris jaunu ideju procesus. Galvenā atšķirība starp animācijas īsfilmām un pilnmetrāžas animācijas filmām ir tā, kā tās nonāk līdz savam skatītājam. Īsfilmām līdz skatītājiem jānoiet ļoti ilgs ceļš. Pilnmetrāžas animācijas tiek izrādītas kinoteātros. Tur ir plakāti, reklāmas, skatītāji. Tā ir savā veidā jau iestaigāta taciņa. Animācijas īsfilmām tas ir daudz sarežģītāk. Tie ir dažādi festivāli, kur cilvēks var aiziet un šo īsfilmu noskatīties. Tas ir grūts process, un par to ir īpaši jādomā, kā nogādāt īsfilmu līdz skatītājam.
— «Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi» ir Latvijas un Polijas kopražojums. Kā veidojās sadarbība ar Polijas animācijas studiju «Letko» un kādēļ šāda izvēle?
E. Jansons: — Tas laiks, kurš mums bija filmas ražošanas procesam atvēlēts, bija diezgan īss. No malas varbūt izklausās, ka trīs ar pusi gadu ir ļoti daudz, bet tā patiesībā nav. Viens no iemesliem bija šis saspringtais laika rāmis, kurā mums vajadzēja iekļauties. Tāpēc sākām apsvērt kopprodukcijas variantus. Otrs iemesls bija tas, ka šajā mums dotajā laika posmā daudzi Latvijas animatori bija jau aizņemti citos projektos. Animatori ir specifiska profesija, un Latvijā tādu nav daudz. Sapratām, ka mums ir maz laika un maz cilvēku. Tā sākām meklēt, kas mums varētu palīdzēt. Kāpēc mūsu izvēle krita par labu Polijai? Tā ir aptuveni vienāda līmeņa valsts ekonomikā gan tur, gan šeit. Algas tur strādājošajiem ir gandrīz tādas pašas kā Latvijā. Tas ir svarīgs faktors, veidojot kopprodukciju. Tad budžets ir daudzmaz sabalansēts. Ar Franciju tas, piemēram, desmitkāršotos.
— Ilustrācija grāmatā, pilnmetrāžas animācijas filmā un nu arī komiksā. Kurā no šiem variantiem tas ir grūtāk?
E. Brasliņa: — Animācija filmā noteikti ir grūtākais. Tieši apjoma ziņā. Jābūt arī diezgan stingrai konsekvencei starp tēliem. Es nevaru vienā brīdī izdomāt, ka man kaut kas tēlā nepatīk un mainīt tajā kaut ko. Jāsaprot, ka tu nevari ļoti brīvi izvēlēties visu. Piemēram, vietās, kur būvē ceļu cauri Maskačkai, tev to vajag no tāda un tāda rakursa. Tas nevar būt katrā rakursā citādāks. Arī apjoms un atbildības izjūta. Tu vairs neesi viens pats kā mākslinieks. Ja tu sāc savu darbu bremzēt, tu bremzē vēl piecpadsmit cilvēkus. To apzinoties, nevaru pēkšņi izdomāt, ka man šodien nav garastāvokļa un negribu kaut ko darīt. Ir jādara!
Šobrīd strādājam pie «Jēkaba, Mimmi un runājošo suņu» komiksa, kas būs filmas plašāks pārstāsts nedaudz citā griezumā. Vairāk no runājošo suņu skatījuma. Komikss ir viens no tiem medijiem, kas man vienmēr ir paticis. Žēl, ka Latvijā tas nav īsti klātesošs medijs. Tāpēc mēs kopā ar izdevniecību «Liels un mazs», kas šo komiksu arī izdos, pateicoties tam, ka stāsts ir atainots gan filmā, gan grāmatā, mēģināsim Latviju ar šo komiksu mediju iepazīstināt.
— Daudzi režisori svārstās starp dažādiem kino žanriem. Jūs savā karjerā stabili esat izvēlējies tieši animācijas žanru. Kas jūs tajā piesaistīja?
E. Jansons: — To laikam varētu nosaukt par manu mūža izvēli. Ar animāciju nodarbojos jau vairāk nekā 25 gadus. Redzu, ka tas ir brīnišķīgs medijs, kurā man joprojām ir, ko darīt. Tajā ir tik daudz iespēju. Aktieriskajā vai dokumentālajā kino tomēr fotogrāfiskā realitāte ierobežo. Tas, ko tu redzi, tas arī ir. Animācijā tu būvē visu pats. Realitāte animācijā sākas no pilnīgi baltas lapas. Arī attēla kustība ir absolūti brīva un tevis paša radīta. Spēlfilmās tu esi ierobežots ar cilvēka ķermeņa fiziku. Aktieris var kustēties tikai tā, kā to var viņš. Animācijā tu drīksti veidot tēla iekšējo ritmu. Viņš var būt bezgalīgi ātrs vai pilnīgi lēns, plastisks vai stīvs. Šī spēja būvēt pasauli no nulles punkta ir tas, kas rada priecīgu satraukumu pirms katra jauna projekta.
— Vai domājat turpināt iesākto arī citos animācijas filmu projektos?
E. Brasliņa: — Mums jau ir aizsāktas sarunas par nākamo animācijas filmu. Ja es pirms trim gadiem būtu zinājusi, kā tas viss būs, nezinu, vai būtu piekritusi. Tagad, zinot, kā tas ir, saprotu, uz ko parakstos. Bet, tā kā nākamais projekts man šķiet ļoti saistošs, sapratu, ka man arī tajā ir jābūt.
— Šī, Eduard, ir tava pirmā ierunātā loma pilnmetrāžas animācijas filmā. Vai nebija grūti iejusties tevis ierunātajā Jēkaba tēlā? Varbūt esi apsvēris domu nākotnē kļūt par aktieri?
E. Olekts: — Nē, grūti nebija. Ja ir labi un pozitīvi cilvēki apkārt, tad ir viegli strādāt. Kino aktieris gan negribētu būt, bet ierunāt animācijas filmas man šķiet interesanti un to varētu arī atkārtot.