«Ja cilvēkam ir sapņi un idejas, ir jāmēģina!»

Uzņēmējdarbība

Ziedu veikala «Kreimenīte» īpašniece Marita Krišlauka sevi sauc par vienkārša darba darītāju, kurai vislielāko gandarījumu sniedz cilvēku smaidi un laba vēlējumi. Trešdien, mirkli pirms Valentīna dienas, veikaliņā valdīja īsti mīlestības svētki — svinot desmit gadu jubileju, tajā dzirkstīja smiekli un gaisā virmoja patīkams vieglums. Neskatoties uz darba augļiem, saimniece atklāj, ka nodokļu slogs ir pietiekami liels un nereti aiz skaistajiem ziediem slēpjas smags darbs.
««Kreimenīte» ir atrisinājums manām ģimenes problēmām, jo audzinu meitu ar īpašām vajadzībām,» skaidro M. Krišlauka. «Iepriekš strādāju «Īrisā» — paldies jaukajam kolektīvam un vadītājai par to, ka viņa man deva iespēju kaut vai uz pusslodzīti pastrādāt —, bet tad meitai palika sliktāk, un biju spiesta sēdēt mājās. Draugi vairākkārt teica, lai uzsāku savu biznesu, bet es ilgi bremzēju, jo zināju, kas tas ir par darbiņu. Aiz ziediem slēpjas ļoti smags darbs. Sāku no pilnīgas nulles — man pat nebija priekšstata, kā to izdarīšu, bet apzinājos, ka nevaru sēdēt mājās un nestrādāt. Lai man nebūtu jāiet ar pastieptu roku, atrisināju to šādi. Tā bija liela uzdrīkstēšanās. Solīti pa solītim nonācu līdz tam, bet nonācu pašā trakākajā periodā. Sākās krīze, un pazīstami cilvēki teica — ja tu šajā laikā kaut ko uzsāksi, tu esi galīgi traka. Neesmu studējusi biznesu vai komercdarbību, esmu vienkārša darba darītāja. Būros tam visam cauri un mācos vēl šobrīd, pēc desmit gadiem. Cilvēku vēlmes un vajadzības mainās. Meitas veselības stāvoklis ir krasi pasliktinājies, un man vairāk laika jāpavada pie viņas istabā, bet tajā pašā laikā jūtu atbildību pret cilvēkiem. Tas prasa izturību.»
Lai pēc tam varētu baudīt
darba augļus, sākotnēji nācās iemantot klientu uzticību un veikt zināmus ieguldījumus, bet vislielākās raizes viņai kā mazajam uzņēmējam šo desmit gadu laikā ir sagādājis nodokļu slogs un reformas. Cilvēki tiek aicināti dibināt mazos uzņēmumus un radīt jaunas darba vietas, bet ceļā tiek likti dažādi šķēršļi. Uz to var attiecināt principu — jo cilvēks ir godīgāks, jo grūtāk viņam klājas. Nodokļu slogs ir pietiekami liels, un nesakārtotība, kāda šobrīd valda, ietekmē jebkuru nozari. Cilvēki vēlas darboties, bet ne visi to ir spējīgi izturēt. Tā kā M. Krišlaukas meitai ir pirmās grupas invaliditāte, vienīgais atbalsts, ko viņa no pašvaldības puses saņem, ir zemes nodokļa atvieglojums. Viņa labprāt apmeklētu arī biznesa inkubatoru, bet meitas veselības problēmu dēļ tas nav iespējams.
Raizes sagādā arī pieaugošā konkurence — pēc «Kreimenītes» Talsos atvērušies vēl vismaz divi vai trīs ziedu veikaliņi un uzbūvēts lielveikals «Maxima». M. Krišlauka uzskata, ka konkurence ir veselīga, taču pašlaik konkurēt ir ļoti grūti. Uz svētkiem ziedu bāzēs cenas pieaug, bet lielveikalā iespējams nopirkt ziedus celofāna plēvēs ar atlaidēm. Mazie tirgotāji ir spiesti maksāt daudz lielāku summu, bet cilvēku pirktspēja no tā nemainās.
Desmit gadu laikā darba apjoms
palielinājies un vairākkārt notikusi kadru maiņa. Diemžēl starp pozitīviem pieredzes stāstiem vairākas reizes nācies piedzīvot arī vilšanos. «Esmu guvusi pietiekami daudzas mācības, iemācījusies, kā izturēties pret kolektīvu un kā to vadīt. Esmu veltījusi laiku cilvēkiem, kuri vienkārši gaida, kad beigsies darba diena un viņi tiks prom. Tās ir lietas, kas ir ļoti svarīgas jebkurā nozarē. Vislielāko pateicību vēlos veltīt savai vedeklai Lāsmai, kura ar mani kopā ir no pirmās dienas, un kolēģei Sarmītei, kura pēc izglītības ir mediķe. Ja cilvēkam ir interese, visu var iemācīties. Man ir palaimējies ar visfantastiskākajām meitenēm, mēs saprotamies no pusvārda. Viņas dzīvo līdzi manai ikdienai, un mēs visus priekus un bēdas izdzīvojam kopā. Par to es viņām saku vislielāko paldies. Tas, ka cilvēki pie mums nāk, saka lielu paldies un novērtē to, ko darām, ir lielākais sasniegums un novērtējums. Tādā ziņā esmu bagāta.
Pa šiem gadiem esmu piepildījusi arī savu sapni, un «Kreimenīte» ir ieguvusi divas piebūves. Darba apjoms auga, un bija vajadzīgas papildu telpas. Kādreiz visus darbiņus nesām uz saimniecības ēku un pa taciņu skraidījām uz priekšu uz atpakaļ. Šobrīd esam atvieglojuši savu ikdienu. Atceros, ka pirms desmit gadiem bija jāceļas 4.00, 5.00, jābrauc uz Rīgu un jāstāv garās rindās, lai dabūtu ziedus. Tā kā mēs bijām divas, veidoju darbus līdz spēku izsīkumam. Tagad ziedi tiek piegādāti uz vietas, bet gadi ar rokām ir sadarījušas tādas lietas, ka visu vairs nevaru paveikt,» atklāj M. Krišlauka.
Cilvēkiem, kuri vēl tikai plāno uzsākt savu biznesu, viņa iesaka riskēt. Ja cilvēkam ir sapņi un idejas, ir jāmēģina!