«Cik daudz esi ieguldījis, tik daudz dabūsi atpakaļ»

Personības

Par skriešanas meditatīvo raksturu šaubu nav — skrienot zūd ne vien laika izjūta, bet arī smagā pienākumu nasta, taču kāpēc tik daudzi fizisko aktivitāšu vietā izvēlas laiku pavadīt četrās sienās? Uz šo jautājumu atbildi meklējām kopā ar rudenieku Uģi Kronbergu, kurš fizisko formu trenera Aigara Matisona vadībā pilnveido Jaunmār­upes sporta kompleksā. Aizvadītajā gadā Uģis piedalījās 33 skriešanas sacensībās, no kurām pārveda vairākas augstas godalgas.
— Iepriekšējā sezonā tavs mērķis bija skriešanas seriālā «Bigbank Skrien Latvija» 10,5 km distancē iekļūt trijniekā, taču tas tika izpildīts ar uzviju — ieguvi 1. vietu kopvērtējumā savā vecuma grupā (V—40)! Kas tev palīdzēja kaldināt uzvaru?
— Panākumu atslēga varētu būt treniņi un treneris. Bez darba nav rezultātu. Nekas nenotiek tāpat vien, ir jāsaņemas, jāpiespiežas. Vējš par lielu, lietus, sniegs — iemeslus var atrast vienmēr, grūtākais ir tikt ārā pa durvīm. Ja tu esi ārā, viss notiek. Vēlāk tas atsaucas uz rezultātu. Ja gribi kaut ko sasniegt, ir jāiet un jādara. Sēžot istabā, spaidot datoru un čīkstot, ka viss ir slikti, viss būs slikti.
— Cik ilgi jau nodarbojies ar skriešanu?
— Ar vieglatlētiku un sportu aizrāvos jau skolas laikā. Tas bija vienīgais priekšmets, kur varēju nopelnīt labas atzīmes. Trenējos pie Jāņa Volaja, bieži braucu uz sacensībām un pārstāvēju rajona izlasi. Pārsvarā skrēju īsās distances — 60, 100, 200 metru sprintu un stafeti. Kross man riebās — skrēju priedei pa otru pusi. Tagad ir otrādi — dodu priekšroku garākam skrējienam. Gribu pateikt lielu paldies trenerim Jānim Volajam, kurš man daudz iemācīja. Protams, tajā laikā bija cita domāšana, un ar pilnu atdevi nedarīju visu, ko viņš lika.
Neskaitot sportu, man patika darb­mācība. Pārējais nepatika — laboju atzīmes, slēpu dienasgrāmatu un pelnīju piezīmes gandrīz katru dienu. Mammai bija sirmi mati. Lai nu kā jaunībā gājis, milzīgs paldies mammai.
Bērnību un skolas brīvlaikus pavadīju Kandavā un Sabilē pie radiem. No Kandavas pārcēlāmies uz Rudi, kur dzīvoja mūsu ģimenes draugi. Rojas vidusskolas skolotājai Rasmai bija divi puikas — Ingars un Mareks. Kopā izaugām, un viņi man bija tādi kā pusbrāļi. Bērnībā cits citam palīdzējām, kopā augām un darījām nedarbus. Galvā bija visādas palaidnības. Jaunāko no sākuma līdzi neņēmām, ar māsu bija tāpat — ko meitene puiku barā darīs? Vēlāk Rasma pārcēlās uz Talsiem, puikas izauga lieli, izveidoja ģimenes, un aizgājām katrs uz savu pusi.
— Ko darīji pēc skolas absolvēšanas?
— Bērnībā vēlējos kļūt par ugunsdzēsēju vai kosmonautu, bet, beidzot skolu, aizgāju mācīties uz Skrundu, pēc tam uz Ventspili par pavāru — konditoru. Savā ziņā to ietekmēja fakts, ka mamma visu dzīvi bija strādājusi par pavāru. Tolaik ejošākās profesijas bija celtnieks, pavārs, galdnieks un dārznieks. Skrundā pabeidzu pirmo kursu, bet man nepatika vide, gribēju dzīvot pilsētā, tāpēc aizgāju uz Ventspili, kur pabeidzu pēdējos trīs kursus. Tā kā nevaru nosēdēt četrās sienās un man nepārtraukti jābūt kustībā, savā profesijās neesmu strādājis nevienu dienu. Vienīgi tagad pa retam sanāk sievai patraucēt virtuvē (smejas).
Pēc tam sākās tusiņu laiks un sportā bija neliela pauze, bet tad piedzima meita Kerija — mans dārgums, dzīve nomierinājās, un lēnām atsāku nodarboties ar skriešanu. Īso distanču vietā devu priekšroku garākiem gabaliem. Pa vidu nodarbojos arī ar citiem sporta veidiem. Nemāku precīzi teikt, kas mani aizrauj skriešanā — aizbraucu uz sacensībām vienu reizi, otru reizi, rezultāti uzlabojās un izlēmu iestāties Ventspils maratona klubā, kur darbojos divus gadus. Sākumā trenējos individuāli, bet drīz vien pieslēdzās treneris Aigars Matisons. Kad viņš nodibināja savu klubu «Matisons Runner’s Club», automātiski aizgāju viņam līdzi.
Pirmās lielās sacensības bija «Lattelecom» maratons, kur mēroju 21 kilometru. Gribēju sajust, kā tas ir — skriet lielā pūlī. Pēc mēneša piedalījos nākamajās sacensībās, kur uzlaboju rezultātu par pusotru minūti. Man vajag rezultātu, aiziet paskraidīt — tas man neder. Kādu brīdi skrēju pusmaratonus, bet tad nomainīju darbu un vairs nevarēju sagatavoties. Lai gūtu labus rezultātus, ir daudz jātrenējas. Darba dēļ samazināju distanci no pusmaratona uz desmit kilometriem. Tajā laikā strādāju Islandē — sešus mēnešus skraidīju pa kalniem. 12 gadus dzīvoju ārpus Latvijas — pārsvarā Skandināvijas valstīs. Latvijā atgriezos reizē ar māsas vīru Kasparu, kopā nostrādāti jau 15 gadi — liels paldies arī viņam. 2017. gada novembrī apprecējos un atgriezos no Norvēģijas, lai turpmāk ar ģimeni dzīvotu Latvijā. Pirmā dzīves puse ir kaut kā nodzīvota, bet otru pusi gribas pavadīt Latvijā — sportot, veltīt laiku hobijiem, strādāt un būt mājās, nevis svešumā. Dzīvē ir daudz svarīgāku lietu par naudu. Jo vairāk tu pelni, jo vairāk tu tērē, un rezultāts ir vienāds. Lai normāli dzīvotu, man neko vairāk nevajag. Rīgā uz vietas dabūju labu darbu, nopelnīt var, protams, ir mazliet mazāk, bet nevar sūdzēties. Esmu darba vadītājs uzņēmumā, kas nodarbojas ar stikla konstrukciju ražošanu un montāžu. Šobrīd mans lielākais projekts Latvijā ir rekonstrukcija tirdzniecības parkā «Alfa».
— Uzskats, ka skriešana neko nemaksā, ir samērā plaši izplatīts. Kā tas ir tavā gadījumā?
— Treniņos skrienu ar apaviem, kuros ir želeja, tādējādi tiek mazināts trieciens. Katram segumam ir vajadzīgi savi apavi — man ir vairāk nekā 20 pāru. Ar vieniem treniņu apaviem var skriet līdz 1500 kilometriem, pēc tam tos var mest ārā. Tā kā gadā mēroju vairāk nekā 2000 kilometru, vajadzīgi vismaz divi pāri sezonā. Kādreiz bija jāskrien ar to, ko mamma nopirka vai kas bija pieejams. Tagad ir daudz dažādu iespēju, taču viss maksā, līdz ar to ir vajadzīgi sponsori. Paldies vietējiem atbalstītājiem — Rojas novada domei par sapratni un atbalstu!
Pašreiz trenējos piecas dienas nedēļā. Papildu tam divreiz nedēļā dodos uz sporta zāli un spēlēju volejbolu. Katrs treniņš ir citādāks — nav tā, ka tu izej ārā, noskrien piecus, desmit kilometrus, atnāc atpakaļ un viss ir beidzies. Treniņi ir dažādi atkarībā no tā, kas tiek trenēts. Pamatā tie ir pakārtoti mērķiem sacensībās. Pagājušajā gadā piedalījos 33 sacensībās un sezonas beigās jau sāka zust spēki. Seriālā «Bigbank Skrien Latvija» 10,5 km distancē kopvērtējumā ieguvu 1. vietu savā vecuma grupā (V—40), bet esmu piedalījies arī mazākās sacensībās. Taku skrējiena seriālā «Stirnu buks» pa kalniem mēroju no sešiem līdz 23 kilometriem, piedalījos sacensībās «Noskrien ziemu» un «Lattelecom» maratonā pagājušajā gadā desmit kilometru distancē savā vecuma grupā ieguvu 2. vietu. Vienu reizi esmu piedalījies arī «Stipro skrējienā», kur pārrāvu menisku. Nevaru paskriet lēnām, ar apdomu, man ir vajadzīgs ātrums.
Šogad mans mērķis ir noskriet Berlīnes maratonu zem trim stundām. Berlīnes maratonā piedalās limitēts skaits sportistu, un tās tiek uzskatītas par vienām no lielākajām skriešanas sacensībām pasaulē. Noskriet maratonu varu jau sen, bet gribu to izdarīt, sagaidot 42. dzimšanas dienu. Kā sanāks, redzēsim. Tagad bija trauma, neesmu divas nedēļas skrējis, bet nākamnedēļ atsākšu treniņus.
— Tā psiholoģiskā ziņā nav cīņa pašam ar sevi?
— Piedaloties sacensībās, dažreiz ir tik grūti, vēl pāris kilometru priekšā, un tad tu domā — kam man to vajag? Jo īsāka distance, jo temps ir lielāks un skriet ir grūtāk. Viss ir atkarīgs no gatavības pakāpes. Atliek uzņemt tempu, vērot pulsu un doties uz priekšu. Vienas no grūtākajām sacensībām bija Trondheimas pusmaratons Norvēģijā, kur bija ļoti kalnaina trase. Ja tu skrien ar pilnu atdevi, nekā viegla tur nav. Kaut kādam talantam ir jābūt, bet, ja tu pats ar sevi nestrādā, nekā nebūs. Treneris var būt labs, bet tev viņš jāklausa un jāizdara vismaz 90 procenti. Treneris var sarakstīt nezin kādus plānus, taču tie ir jāizpilda. Kaķis un pele nav jāspēlē, tagad viss ir vienkārši.
— Kā tu parasti noskaņojies sacensībām un tiec galā ar uztraukumu?
— Vislabāk noskaņoties sacensībām palīdz atpūta. Tā nekad nav, ka nav uztraukuma, lielāks vai mazāks, bet līdz starta šāvienam tas nekur nepazūd. Galvenais ir daudz nedomāt, ir pareizi jāēd un jāatpūšas. Cik daudz esi ieguldījis, tik daudz dabūsi atpakaļ. Man personīgi vajag mieru, bet nekādu īpašu rituālu pirms sacensībām man nav. Nedrīkst ēst smagus ēdienus — jo vairāk apēdīsi, jo vairāk tev tas traucēs, un sacensību dienā sāksies dažādas problēmas. Visādi brīnumi var notikt. Cilvēkam rezervju ir daudz, tāpēc jāskrien ar to, kas ir. Ja ej skriet prieka pēc, īpašu ierobežojumu nav, bet, ja ej uz rezultātu un katra sekunde ir svarīga, nedaudz jāpadomā. Tā kā darbā patērēju daudz kaloriju un intensīvi trenējos, papildus uzņemu vitamīnus, medu un dzeru daudz ūdens. Paldies biteniekam Eināram Kalniņam par vērtīgo medu! Lai kaut kā nebūtu par daudz, jāsabalansē olbaltumvielas, šķiedrvielas un ogļhidrāti. Ja ir laba degviela, motoram būs vieglāk.
Man personīgi visgrūtākie ir pirmie četri kilometri, kamēr ieskrienos. Ja pirms sacensībām neesmu pareizi vai pietiekami iesildījies, sākums ir vēl grūtāks. Desmit kilometru distancē pēc sestā kilometra paliek vieglāk. Galvenais ir nesasteigt sākumu, jo tad beigas būs smagas. Pusmaratonā ir līdzīgi — sākumā jāuzdabū ritms un jāseko līdzi pulsam.
— Kurā diennakts laikā tev labāk patīk skriet — no rītiem vai vakaros?
— Dodu priekšroku rītam, jo pēc tam visa diena ir brīva. Brīvdienās parasti mēroju garākus gabalus. Ja kaut kur braucu, visu nepieciešamo ņemu līdzi. Ja gāž lietus vai ir liels vējš, nav forši, bet, ja ir karsts, tad ir otrs grāvis. Līdz mīnus divdesmit grādiem var skriet mierīgi, tikai vajag attiecīgi apģērbties. Man ir bijis tā, ka saģērbjos kā kāpostlapa, atskrienu mājās un skropstas ir sasalušas. Ja ir garākas ūsas vai bārda, arī tās sasalst. Mirkšķinot acis, jūti, ka plakstiņi paliek aizvien smagāki (smejas).
Ja runājam par segumu, labprātāk skrienu pa zemes ceļu vai mežu. Tā ir iespēja pabūt pašam ar sevi un savām domām. Vissliktākais segums pēc cietības pakāpes ir bruģakmens un pēc tam nāk asfalts. Mežā skraida zvēri, čivina putni un bieži var redzēt kaut ko interesantu. Man ļoti patīk daba, esmu arī mednieks un makšķernieks, bet medīt neeju gaļas dēļ un makšķerēt — zivju dēļ. Tā ir iespēja atpūsties un pabūt kopā ar citiem cilvēkiem.
— Varbūt ir vēl kas, ko tu dzīves laikā gribētu paspēt izdarīt, iemācīties?
— Nepārtraukti kaut ko mācos, eju dažādos kursos, diemžēl visam neatliek laika — no kaut kā pa drusciņai neder. Brīvdienu ir tik, cik ir, bet, tā kā mana sieva arī skrien, visur braucam kopā. Pārsvarā uz sacensībām braucam iepriekšējā dienā, paliekam kaut kur pa nakti un atpūšamies, līdz ar to sanāk diezgan daudz paceļot pa Latviju. Nevar no rīta divas, trīs stundas pavadīt ceļā un pēc tam vēl skriet, tad nekas labs nesanāks. Pagājušajā gadā sieva desmit kilometru distancē gada kopvērtējumā ieguva 5. vietu, bet šogad plāno skriet maratonu. Viņa daudz strādā un mācās, jo papildu darbam vēlas pabeigt doktorantūru. Uz sacensībām viņa sāka braukt kopā ar mani — vienu reizi atbrauca līdzi, otru reizi un iepatikās. Arī meita un dēls mums dažreiz atbrauc līdzi. Pie viena kopā paceļojam. Puika Jaunmārupē spēlē futbolu, piedalās mačos, meita atšķirībā no manis ļoti labi mācās — tas noteikti mantots no mammas. Papildu tam meita mācās mūzikas skolā, spēlē basketbolu un arī pati tiesā spēles. Iepriekš viņa dejoja, bet pieaugot domas mainījās. Iespēju un brīvā laika ir tik, cik ir.
Mans uzskats ir tāds — ja tu kaut ko dari, velti tam sevi visu. Mans lielākais mērķis ir noskriet maratonu un tad jau redzēs. Visu laiku jābūt kustībā, uz vietas nesēdēšu.

  • 2018. gadā «Lattelecom» Rīgas maratonā (desmit km
    distancē) un Latvijas čempionātā vieglatlētikas
    krosā Carnikavā savā vecuma grupā — 2. vieta;
  • 2018. gadā skriešanas seriāla «Bigbank Skrien
    Latvija» (10,5 km distancē) kopvērtējumā — 1. vieta;
  • 2017. gadā Liepājas pusmaratonā (11 km distancē)
    «Skrien Latvija» pirmajā posmā savā vecuma
    grupā — 2. vieta;
  • Norvēģijā Trondheimas maratonā (desmit km
    distancē) savā vecuma grupā — 4. vieta;
  • Latvijas čempionātā Piltenē (desmit km distancē) —
    5. vieta;
  • skriešanas seriālā «Stirnu buks» Līgatnē (23 km
    distancē) — 5. vieta;
  • LSVS 55. sporta spēlēs pavasara krosā Jēkabpilī
    (astoņu km distancē) — 3. vieta.
  • skriešanas seriālā «Stirnu buks» Piebalgā (sešu km
    distancē) — 2. vieta.