Draudzenes motivējošā kļūda

Ļaujiet man runāt

Kādu dienu saņemu no draudzenes šādu īsziņu: «Varbūt rīt pārmaiņas pēc nerijam, bet aizejam parikšot?» Apstulbstu. Jā, mēs gan mēdzam dažkārt kopā aizbraukt uz kādu kafejnīcu ieturēt pa gardai maltītei, bet pēdējā laikā tas nepavisam nav bijis aktuāli, jo nācies iztikt ar ripu rīšanu katrai savās mājās, ārstējot dažādus vīrusus.
Pēc brīža pienāk otra īsziņa — ar atvainošanos par adresāta sajaukšanu. Tā pirmā esot bijusi domāta citai draudzenei. Ahā! Noprotu, ka gluži neviļus gaismā nākusi kāda slepena māsība, kāda sazvērestība. Ar mani, lūk, viņa barojas kafejnīcās, bet bez manis — dzenā to barojumu prom, kamēr es pēc labas maltītes tikai ar skatienu gurdi dzenāju sižetus datorā vai televizorā!
Mēdz teikt: kā ir, tā ir. Es saku: kā ir, tā nepaliks! Jūtu, ka manī mostas zvērs. Gana zvērīgs zvērs, lai tas spētu ar manām rokām paveikt to, ko mājinieki jau sen no manis negaida, proti, noņemt no sen pirktā trenažiera ragiem daudzās somas un somiņas (daža pat izrādās vēl tīri lietojama!), kuras pa dienu skatam pārsvarā aizsedz arī mājas drēbes un vecais halāts. Ja nu jūs šaubāties par trenažiera iegādi kā lietderīga pirkuma veikšanu, tad varu apgalvot, ka šai ierīcei katrā ziņā atradīsiet pielietojumu. Ļoti iespējams, jūs pat to izmantosiet sportošanai.
Labi, par jums nezinu, bet es katrā ziņā esmu apņēmības pilna arī vēl tagad, kad nācies saskarties ar pirmajiem izaicinājumiem. Piemēram, biju apņēmusies uz trenažiera kāpt katru dienu pirms pusdienām. Stratēģija nebija slikta — pēc sportošanas jutos pietiekami nogurusi, lai karoti un dakšiņu cilātu pavisam kūtri. Bet traucēja viena nianse: tas, ka mans trenažieris ir novietots pie loga. Pats fakts par sevi nav peļams — varēju censties saskatīt 50 nokrāsas mākoņu pelēkumā un vērot cilvēku rosīgās gaitas. Tomēr daudzi rosīgie (kaut kādu āderu ietekmē, vai?) mēdza piestāt uz sarunu tieši manu logu priekšā, un, zināt, brīdis, kad sasvīduša kaloriju dedzinātāja skatiens saduras ar nejauša garāmgājēja skatienu, nav omulīgs. Nē, nu, es jau it kā nesportoju plika, man mugurā ir sporta apģērbs, kas pirkts reizē ar trenažieri un kas laimīgā kārtā joprojām ir uzstīvējams uz manām miesām. Arī garāmgājējs, protams, šajā sezonā ir pavisam piedienīgi ģērbies, tomēr šī skatienu sadursme lika man justies pieķertai. Šis garāmgājējs bija uzzinājis, ka es, tātad, visdrīzāk esmu no tiem, kuri grib nomest svaru. Kuriem vajag nomest svaru… Viņa acīs biju zaudējusi iespēju nevērīgi pajokot, ka lielāko daļu mana svara veido pieredze, šarms un vēl visādas blēņas.
Tā nu esmu sākusi sportot agri no rīta vai pavēlu vakarā tumsas aizsegā. Šie tur, aiz loga, staigā, pat nenojaušot, ka es viņus vēroju. Staigājiet, staigājiet, kamēr es te skrienu! Redzēs, kurš pludmales sezonā būs labākā formā! (To jau mēs visi zinām, kurš — tas, kurš var arī sviestu ēst karotēm, uzdzerot eļļu no pudeles, un tomēr nepieņemties svarā…)
Šo rakstot, es, starp citu, zelēju dīgstus. Saulespuķu dīgsti, ja kas, garšo pēc saulespuķu sēklām, pie tam — dabiskā veidā, nevis tā, kā ir ar zemeņu jogurtu, kas gan arī mēdz garšot pēc zemenēm, lai gan nav pārliecības, vai uz to kaut brīdi ir kritusi vismaz zemeņu lapas ēna.
Toties mana draudzene nākamajā kopīgajā kafejnīcas apmeklējumā varēs pabrīnīties, ka es, lūk, esmu sākusi mest mazāku ēnu. Bet pagaidām — nerijam un tā vietā parikšojam!

Sportiska sieviete labākajos gados