«Ja tev blakus ir tik laba komanda, vari daudz paveikt»

Personības

Ar Kristīni Ceruku esam pazīstamas no skolas laikiem. Pagājuši jau vairāki gadi, bet Kristīnes ikdiena joprojām paiet skolas gaiteņos un klašu telpās. Tagad gan vairs ne sēžot skolas solā, bet atrodoties pie tāfeles klases priekšā, jo viņas aicinājums ir skolotājas darbs.
Kristīne Ceruka ir dzimusi 2. jūlijā Tukumā kā pirmais bērns saviem vecākiem. Viņai ir arī četrus gadus jaunāka māsa — Daina. Kristīnes bērnība pagājusi Stendē, kur meitene aizvadījusi pirmās skolas gaitas. Piektajā klasē viņa sākusi mācīties Talsu Valsts ģimnāzijā, bet septītās klases vidū pārgājusi mācīties uz Talsu 2. vidusskolu.
Vienmēr aizrāvis neikdienišķais
Pēc vidusskolas absolvēšanas jauniete jau skaidri zinājusi, ka vēlas darīt ko neikdienišķu.
«Dzīve pati man piespēlēja informāciju par iespēju strādāt par ārsta palīgu. Vienmēr esmu sapņojusi strādāt neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā. Mani vienmēr ir aizrāvis tas neparastais un neikdienišķais šajā profesijā, ka tu nevari kaut kam iepriekš sagatavoties,» stāsta Kristīne.
Kad viņa sākusi studēt par ārsta palīgu, pēc gada pasaulē pieteicies pirmais bērniņš — meitiņa Amanda Alma, un studijas nācies pārtraukt. «Tā tomēr ir Rīga. Zināju, ka gribu būt mājās kopā ar savu bērnu, nevis atgriezties studijās,» Kristīne skaidro izvēli par labu ģimenei. «Audzinot meitiņu, sapratu, ka tas, ko gribu darīt turpmāk, noteikti būs saistīts ar bērniem. Uzzināju informāciju, ka Latvijas Universitātē Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātē ir tāda studiju programma kā speciālās izglītības skolotājs un skolotājs logopēds. Sākumā domāju, ka logopēde negribētu būt, bet speciālās izglītības skolotāja gan,» teic Kristīne, atzīstot, ka tas arī viņu šajā studiju programmā tik ļoti saistījis. Bet, kad ieradusies pieteikties studijām, uzzinājusi, ka, sākot tieši ar to mācību gadu, Latvijas Universitātē vairs netiek piedāvāta iespēja izvēlēties specialitāti — speciālās izglītības skolotājs vai skolotājs logopēds, bet abu profesiju studijas tiek apvienotas. «Iestājos un sapratu, ka tas ir mans. Varu stundām lasīt, pētīt, interesēties par to visu. Mani ļoti iedvesmoja un atbalstīja mana profesore Sarmīte Tūbele. Ar viņu arī vēl šobrīd ik pa laikam sazināmies,» par studiju laiku stāsta Kristīne.
Priecīgs notikums
Studiju laikā Kristīnes un viņas vīra Oskara dzīvē atgadījies priecīgs notikums — pasaulē pieteicies abu otrs bērniņš Pauls, un Kristīne nolēmusi paņemt akadēmisko gadu. «Sapratu, ka laiku, kamēr dēliņš ir mazs, vēlos veltīt viņam,» bilst Kristīne.
Otrajā kursā viņa paralēli studijām universitātē divus gadus strādājusi Virbu pamatskolā par speciālo pedagoģi, klases audzinātāju un pagarinātās darba dienas grupas skolotāju, bet nu jau otro gadu viņas darbavieta ir Talsu 2. vidusskola.
Kristīnes pamatdarbs Talsu 2. vidusskolā ir stundu aizvietošana. «Ja skolotājs nav uz vietas skolā kāda komandējuma vai slimības dēļ, lai pasniegtu savu mācību priekšmetu, esmu tā, kas aizstāj šo skolotāju. Visbiežāk tā jau ir iepriekš paredzēta un prognozēta prombūtne, un skolotājs jau mācību stundu materiālus ir man atstājis. Protams, mēdz būt arī radikāli gadījumi, kad no rīta braucu uz skolu, zinot, ka pirmā stunda man ir latviešu valoda, bet izrādās, viss ir krasi izmainījies un pirmā stunda pēkšņi ir ķīmija. Tādēļ man vienmēr, ejot uz aizvietošanas stundām, ir A, B un vēl C plāns,» par saviem darba pienākumiem stāsta Kristīne. «Ir dažādi materiāli, ko jau iepriekš esmu sagatavojusi internetā, darba lapas ar uzdevumiem. Bet, ja aizvietošanas stunda ir pēkšņa, tad reizēm apskatu «E-klasē», kādus uzdevumus skolēni ir pildījuši pirms tam, un mēs turpinām tos,» viņa skaidro.
Kopā ar savu fantastisko 11.c
Kristīnei ir arī sava audzināmā klase — 11.c. «Kad sāku šeit strādāt, man piezvanīja direktors Oļegs Solovjovs un sacīja, ka viņam esot piedāvājums, vai es nevēlētos sev audzināmo klasi. Protams, mans pirmais jautājums bija, kura klase tā varētu būt. Viņš atbildēja — desmitā. Man nebija nekādas iepriekšējas pieredzes, jo prakses laikā biju strādājusi sākumskolā vai pamatskolā. Domāju, ka noteikti neko nesapratīšu un nemācēšu, bet O. Solovjovs spēja mani iedrošināt un pārliecināt. Es ne mirkli nenožēloju, ka piekritu, jo mani audzināmie ir fantastiski,» ar neviltotu smaidu atzīst Kristīne. «Ar viņiem ir jautri. Uz viņiem var paļauties. Ar viņiem nav problēmu. Ar viņiem ir tik viegli,» savu audzināmo klasi raksturo Kristīne. Viņa atzīst, ka, iespējams, kopā ar saviem audzināmajiem viņa vēlreiz izdzīvo savu vidusskolas laiku.
Bērni — papildu stimuls
Kad Kristīne sākusi strādāt Talsu 2. vidusskolā, viņas trešajam bērniņam Gustavam bijuši tikai septiņi mēneši. «Tad, kad man piedzima Pauls, esot bērna kopšanas atvaļinājumā, man pieteicās Gustavs. Un, saņemot piedāvājumu strādāt Talsu 2. vidusskolā, ilgi nedomāju, jo man likās, ka jau esmu iesēdējusies mājās,» skaidro Kristīne. Kad viņa devusies uz valsts eksāmenu un aizstāvējusi bakalaura darbu, mazais Gustavs bijis vien piecas dienas vecs. «Mēs abi kopā braucām uz eksāmenu un bakalaura darba aizstāvēšanu, un abi izturējām godam,» atceras Kristīne. Viņa arī saņēmusi rektora Indriķa Muižnieka Atzinības rakstu par bakalaura darbu, kuru rakstījusi par tēmu «Pedagoģiskais atbalsts skolēniem ar viegliem garīgās attīstības traucējumiem vispārējā izglītības iestādē X».
Kristīne atzīst, ka tas, ka viņa studiju laikā bijusi gan gaidībās, gan jaunā māmiņa, nekad nav atturējis viņu iegūt izglītību. «Drīzāk, tas bija man papildu stimuls,» viņa teic. «Bērni liek tev domāt, darīt un plānot savu laiku. Tas nav tā, ka vari ielēkt mašīnā un divatā aizbraukt, piemēram, uz veikalu vai kafejnīcu. Tas ir sarežģītāk, bet ne neiespējami. Katru gadu visi kopā braucam ar prāmi kādā ceļojumā. Ar bērniem var gan ceļot, gan uz kafejnīcu aiziet. Var gadīties — kāds no viņiem kaut ko var izliet vai dēli var sakašķēties. Galvenais ir neiespringt par to visu. Tas nekas, ka varbūt cilvēki pie blakus galdiņa uz mums šķībi paskatās. Tie taču ir bērni. Kā gan lai citādāk iemācu viņiem socializēties apkārtējā vidē,» spriež Kristīne.
Šobrīd jau viņas atvases ir krietni vien paaugušās: Gustavam nesen palikuši divi gadiņi, Paulam aprīlī paliks četri, bet meitiņa Amanda Alma, kurai ir deviņi gadi, jau uzsākusi skolas gaitas un mācās Talsu 2. vidusskolas 2. klasē. Paralēli Kristīnes meita mācās arī Talsu mākslas skolā un nodarbojas ar jāšanas sportu. Kristīne teic, ka meita esot ļoti radoša un viņai ir mākslinieciska dvēsele.
Džimbas aģente
Kristīne skolā darbojas arī kā Džimbas aģente kopā ar skolotāju, sociālo pedagoģi Ivetu Šļakotu. Un tieši šajā nedēļā abas kopā ir uzsākušas Džimbas deviņu soļu drošības programmas nodarbības. Džimbas deviņu soļu drošības programma sastāv no deviņu nodarbību cikla, kas paredzēts bērniem vecumā no četriem līdz deviņiem gadiem. Nodarbību mērķis ir izglītot bērnus par personisko drošību, tādējādi mazinot vardarbības riskus šo bērnu dzīvē. Programmas ietvaros Kristīne un I. Šļakota ar mūzikas, rotaļu, filmiņu un lomu spēļu palīdzību mēģina šīs bērniem sarežģītās tēmas padarīt labi saprotamas. Talsu 2. vidusskolā Džimbas deviņu soļu programmu apgūst visas trīs pirmās klasītes. «Mēs daudz jauna iemācāmies arī no pašiem skolēniem. No viņu pieredzes un stāstiem,» atzīst Džimbas aģente.
Kristīne skolā veic arī speciālā pedagoga darbu. Mirkļos, kas skolotāji jūt — kādam bērnam ir grūtības ar mācību apguvi, Kristīne iet stundās viņiem palīdzēt. «Man ir atsevišķs kabinets, kur ar šiem bērniem darbojamies, lai mazinātu kādu šo traucējumu. Piemēram, veicam vingrinājumus atmiņai. Ir puisis, kas pie manis nāk ar specifiskiem rakstīšanas traucējumiem. Mēs strādājam pie to novēršanas,» viņa stāsta.
Tā kā no šī mācību gada Talsu 2. vidusskola ir iesaistījusies projekta «PuMPuRS» jeb «Atbalsts priekšlaicīgas mācību pārtraukšanas samazināšanai» īstenošanā, Kristīne ir atbildīga par individuālajiem atbalsta plāniem. «Esmu tā, kas šos plānus sastāda un uzrauga, lai tie tiktu īstenoti. Visas atskaites ir uz maniem pleciem. Ja kādreiz domāju, ka nekad nevarēšu būt grāmatvede vai man to nepatiks darīt, tad šis projekts ir piespiedis mani piesēsties pie atskaitēm. Sākumā bija ļoti grūti, bet nu jau esmu pie tām pieradusi. Laikam jau, ja tu nepamēģināsi kaut ko šajā dzīvē, nekad īsti nesapratīsi, vai vari vai nevari,» spriež Kristīne par savu jauno pieredzi, strādājot ar projektu «PuMPuRS».
Komandas cilvēks
«Man ir sava komanda, bez kuras mans darbs diendienā nebūtu iedomājams, jo esmu komandas cilvēks,» bilst Kristīne. «Tas ir skolas atbalsta personāls, kurā ietilpst gan psihologs, logopēds un sociālais pedagogs, gan direktors un direktora vietniece. Reizi nedēļā mums ir atbalsta personāla sēdes, kurās apspriežamies, kopīgi domājam un mēģinām saprast, kā katram bērnam palīdzēt.»
Otra komanda Kristīnei ir mājās. Tā ir viņas ģimene, vecāki un māsa. «Māsa man ir milzīgs atbalsts. Kad, piemēram, ir jāpieskata mani bērni, kad tie ir slimi, pirmais, kam zvanu, ir māsa,» saka Kristīne. Tā kā Kristīnes vīrs Oskars strādā par ugunsdzēsēju, vienmēr ir padomāts, lai šajā laikā Kristīnes māsai vai mammai ir brīva diena, lai vienmēr būtu rezerves plāns, ja nu kas notiek. «Tāpat, pateicoties manai omītei, kas dzīvo Rojā, esmu pabeigusi studijas. Vienam ir grūti, bet, ja tev blakus ir tik laba komanda, tu vari daudz ko izdarīt un paveikt,» smaidot saka Kristīne.
Viņa iestājusies arī maģistrantūrā, bet tam šobrīd esot «uzlikts stop», jo jaunākais dēls Gustavs vēl ir maziņš. Septembrī gan esot plāns maģistrantūras studijās atgriezties. Skolotājai esot vairākas idejas par to, ko viņa vēlētos apgūt speciālās izglītības jomā. «Lai gan Latvijā šādu iespēju nav daudz, ik pa laikam tās tomēr parādās,» Kristīne atklāj tuvākas un tālākas nākotnes plānus.
Atslodzei — saldumi
Visvairāk Kristīnei patīk pozitīvisms, ko viņa katru dienu izjūtot savā darbā. Redzēt skolēnu smaidus, dzirdēt viņu pozitīvos komentārus un labos vārdus — tas darbā esot lielākais stimuls. Kristīne atklāj, ka viņai ļoti garšo saldumi un kafija un arī pati bieži mājās cepot gan kūkas, gan cepumus. «Arī manas audzināmās klases skolēni to jau ir ievērojuši. Skolotāju dienā viņi ieradās ar divām kūkām vai lielajām picām,» smej kārumniece. Viņa atzīst, ka gatavošana, iespējams, ir tas, kā viņa atslēdzas no ikdienas un darba.
Kristīnei patīkot plānot. Arī gatavojoties mūsu sarunai, viņai ir melnraksts par punktiem, kurus vajadzētu atcerēties pastāstīt. «Man vienmēr ir kādas lapiņas vai plānotājs, kur viss tiek pierakstīts, pārrakstīts, mainīts un izsvītrots. Tā bija arī tad, kad vēl mācījos universitātē. Tas laikam ir drošības izjūtai, bet nekad nevienā aizstāvēšanā vai darba prezentācijā savos pierakstos neieskatos. Pat tagad daudz kas, ko stāstu, manā uzmetumā nav pierakstīts,» smejot atzīst Kristīne.

 

— Vai skolēnos ir novērojama tendence būt aizņemtiem ar dažādām viedierīcēm?
— Man šķiet, viss ir atkarīgs no skolotāja. Piemēram, ja tu esi skolā pie manis līdz pustrijiem, tad tev ir jāizmācās. Ir arī jaunieši, kas jautā, vai šī procesa laikā var klausīties mūziku. Mans uzskats: ja tā ir atstāta darba lapa, kuru viņš pilda, kāpēc lai viņš neklausītos mūziku. Ir arī pierādīts, ka daudziem skolēniem mūzika palīdz apgūt mācību tēmas efektīvāk.
— Varbūt vari padalīties pieredzē, kā viedierīces un cik daudz izmanto mājās tavi bērni?
— Meitai, kad viņa atnāk mājās no mākslas skolas, ir laiks, ko viņa var pavadīt viedierīcēs. No četrdesmit minūtēm līdz stundai, lai uzspēlētu kādas sev interesējošas spēles. Šobrīd, cik esmu novērojusi, bērniem ir populāri sazvanīties ar video zvanu palīdzību dažādās aplikācijās, piemēram, lietotnē «WhatsApp». Dzirdot šīs sarunas, es varu iepazīt savu bērnu ne tikai kā savu meitu un to, kāda viņa ir mājās ar mums, vecākiem un brāļiem, bet arī kāda viņa ir ar saviem draugiem. Tas manā skatījumā ir pozitīvi.
Viedierīces mums ļauj vieglāk atrast nepieciešamo informāciju un tajās ļoti daudz kā vērtīga. Tikai jāprot sabalansēt to lietošanu ar visu pārējo, kas ir tavā dzīvē.