Lauki ir milzīga vērtība

Lauksaimniecība

Bioloģiski sertificētajā saimniecībā «Mežmači» Dundagas novada Dūmeles ciemā saimnieko Krists Iesalnieks. Viņš nodarbojas ar gaļas liellopu audzēšanu un saimniecību pārņēmis no vecākiem. Saimnieks teic, ka par dzīvi laukos nesūdzas, jo darbībai redz tālāku attīstību.
Šarolē un Angus
Sarunas sākumā jaunietis, kuram ir virs 20 gadu, teic, ka pēc neatkarības atgūšanas vecākiem bijis lauku īpašums un tie attīstījuši savu saimniecību, kur palīdzīgu roku sniedzis arī viņš. Audzēti kartupeļi, to mamma dara joprojām. Kartupeļi bija jāmēslo, tāpēc turētas arī pāris gotiņas, cūkas. «Sākumā mums bija maza naturālā saimniecība. Tehnikas nebija, un to vecāki aizņēmās par samaksu. Agrāk audzējām arī graudus, bet no tiem savlaicīgi atteicāmies, jo nebija vajadzīgās tehnikas labības novākšanai. Tas darbus apgrūtināja un iecerēto ražu bieži vien neizdevās laikus novākt. Pamazām, piesaistot Eiropas Savienības finansējumu, iegādājāmies vajadzīgo tehniku barības savākšanai. Pirms četriem gadiem, pārņemot no vecākiem saimniekošanu, man bija stingrs pamats,» par saimniecības attīstību stāsta jaunais zemnieks un apliecina, ka ir svarīgi turpināt attīstību un liels nopelns tam ir vecākiem. «Ja viss pašam būtu jāsāk no sākuma, ietu daudz grūtāk. Mums ir tas labais gadījums, kad laukos iesāktajai saimniekošanai ir pēctecība. Liellopi un viss ar tiem saistītais tagad ir manā pārziņā,» teic Krists, piebilstot, ka apsaimnieko ap 100 hektāriem zemes, no tiem 20 hektāri ir īpašumā. Slaucamās govis prasījušas daudz uzmanības un arī smagu roku darbu. Pamazām piena devējas krustotas ar gaļas šķirnēm. «Vēlāk iegādājāmies arī Šarolē vaislas buli. Esmu izdomājis attīstīt vēl vienu ganāmpulku, kur būtu Angus šķirnes gaļas liellopi,» atklāj saimnieks. Mūsu saruna notiek dienā, kad vakarā uz saimniecību tiek arī atvesti pirmie četri šīs šķirnes liellopi. «Šarolē gaļas liellopi ir balti, Angus būs melni. Redzēsim, kā būs. Par Angus šķirnes gaļiniekiem aizdomājos, jo draugs, kurš saimnieko Vīdalē, sāka tos audzēt. Painteresējos un sapratu, ka šo dzīvnieku īpašības un raksturojums ir tāds, ka arī es vēlos tādus iegādāties. Šie dzīvnieki ir mazāki augumā, bez ragiem, ir vieglāka atnešanās, gaļa — mīkstāka,» teic saimnieks.
Gaļas liellopi «Mežmačos» visu gadu pavada ārā. Krists pastāsta, kā uz lauka rudenī izkārtojis siena ruļļus, lai gada aukstākajā un slapjākajā laikā nebūtu uz lauka jābrauc ar traktoru. «Noteiktu skaitu ruļļu, kas lopiem nepieciešams, iežogo ar elektrisko ganu, kur vietas pietiek arī ganāmpulkam. Kad siens apēsts, elektrisko ganu pārceļ un iežogo nākamos ruļļus un platību, kur palaiž lopus. Tas samazina iespēju, ka ierobežotās platības dēļ izbradā sienu un nav tik daudz dubļu. Ziemā, ja kaut kas zemē palicis no siena, lopi var iegulties tajos, ko tie labprāt arī dara. Tie ir arī mierīgāki, jo visi tiek klāt pie barības. Ja siens ir vienkopus, kāds vienmēr būs mazāk paēdis un neapmierināts,» skaidro saimnieks.
Lai gan pagājušajā vasarā Kurzemes pusē valdīja liels sausums un barību lopiem daudzām saimniecībām neizdevās novākt, kā cerēts, Krists nesūdzas. Apsaimniekotās platības atrodas mitrā apvidū. Pērn vasarā mitrums saglabājies pietiekams, lai vajadzīgo barības daudzumu savāktu. Pašlaik tirgū esošā cena, ko prasa par siena rulli, Kristam šķiet nesamērīgi augsta, jo pagājušā gada pavasarī pats vienu rulli iegādājies par četriem, pieciem eiro. Tagad cena ir desmitkārt augstāka.
Jautāts, vai ar gaļas liellopu audzēšanu
izdodas ģimenei nopelnīt vajadzīgo iztiku, saņemu apstiprinošu atbildi. Nozīmīgs atbalsts esot Eiropas Savienības finansējums, maksājumi gados jaunajiem lauksaimniekiem. «Es nesūdzos, mūsu ģimenei pietiek! Kā jau visos darbos, ir savas nesmukās lietas, bet līdz šim neesmu runājis ne ar vienu cilvēku, kuram būtu darbs bez jebkādām problēmām,» viņš saka. Laba sadarbība pēdējā laikā izveidojusies ar gaļas liellopu uzpircējiem Laucienē, agrāk gaļas liellopus devis arī uz izsoļu namiem. Ir iespējas variēt. «Ja paskatāmies, ko veikalā tirgo, reti kur vietējo gaļu var nopirkt. Mūsu lielveikalos ir gaļa no Spānijas, Argentīnas, Polijas… Mēs eksportējam Latvijā izaudzētu gaļu, bet veikalā to nopirkt nevaram. Es ticu, ka situācija uzlabosies un Latvijā cilvēki drīzumā varēs ēst labu, šeit uz vietas audzētu gaļu. Līdz tam mums kā sabiedrībai ir jāizaug,» uzskata «Mežmaču» saimnieks.
Vietai ir jābūt vislabākajai
Krists pēc Kandavas lauksaimniecības tehnikuma pabeigšanas, kur iegūta lauksamniecības tehnikas mehāniķa profesija, praksē strādājis Kuldīgā, lauksaimniecības tehnikas tirdzniecības uzņēmumā «Amazone» un pēc tam uzņēmuma «Konekesko» servisā. Darbs paticis, bet pilsētas burzma gan ne, tāpēc atgriezies laukos. «Šeit ir vairāk vietas un brīvības izjūtas. Vietai, kur dzīvo, ir jābūt vislabākajai. Ja tā tevi neapmierina, meklē citu! Es savu esmu atradis, un tā ir Dundaga!» pārliecinoši teic Krists.
Lai gan pašlaik saimnieka veidotajā ganāmpulkā ir ap 45 gaļas liellopiem, viņš domā par tālāku attīstību, dzīvnieku skaita palielināšanu un dažādošanu. «Man patīk pašam saimniekot, jo tā ir iespēja pasēdēt, padomāt, kas būtu tas labākais, ko darīt, un to arī īstenot. Plānots ierīkot žogu ap ganībām, lai brieži netiek uz pļavām. Lauki mums Latvijā ir milzīga vērtība, un tas jāizbauda, ja mums tāda iespēja ir dota,» sarunas noslēgumā saka gaļas liellopu audzētājs.