Vai esam gatavi pieņemt patiesību?

Viedokļi

Nereti mēs, cilvēki, dzīvojam ilūzijā, ka vietā, kur beidzas mūsu apvāršņi, beidzas arī patiesība. Ka viss, ko pazīstam, ir mūsu sapņu un mērķu galapunkts. Kad mums tiek piedāvāta patiesība, kas spētu aizpildīt tukšumu, izvēlamies uzgriezt tai muguru. Kāpēc patiesību pieņemt ir tik grūti? Kāpēc pieņemt sevi ar visām vājībām un trūkumiem ir tik grūti?
Nesen lasīju, ka lielākā daļa cilvēku nav apguvuši tehniku, kā pasargāt sevi no kritikas spēcīgās ietekmes, kā izvērtēt kritikas objektivitāti un kā neļaut kritikai sevi pārāk dziļi ievainot. Arī man dzīvē ir nācies sastapties ar situācijām, kad atvēlu kritikai pārāk daudz vietas, bet laika gaitā esmu sapratusi, ka uz lietām var paskatīties no dažādiem skatupunktiem. Visi nekad nebūs apmierināti. Cenšoties izpatikt citiem, viegli varam pazaudēt sevi, savu pārliecību un identitāti. Kritizēti tiek visi — gan tie, kas kaut ko dara, gan tie, kas šķietami dara par maz. Mūs kritizē par ārējo izskatu, sliktu stila izjūtu, par neprasmi tērēt naudu vai gluži otrādi — to krāt, par rakstura iezīmēm, darba stilu, inteliģences trūkumu un vēl, un vēl. Šķiet, visspilgtāk to izjūt jaunie vecāki, kuriem, cenšoties noslēpt nepatiku, nākas uzklausīt neskaitāmus padomus par to, kas viņu atvasei nāks par labu. Šādos brīžos iespējams uztrenēt ne vien pacietību, bet arī spēju apvaldīt sevi pirms no mutes izlauzušies vārdi, ko vēlāk nāksies nožēlot. Protams, dažkārt kritika ir pamatota, taču ir grūti novilkt līniju un saskatīt patiesību, jo par veselo saprātu daudz spēcīgāks pretinieks izrādās emocijas. Citreiz kritika atgādina par lietām, ar kurām paši netiekam galā, tāpēc ir svarīgi izvērtēt, vai konkrētajā situācijā esam pārliecināti par savu nevainīgumu vai vienkārši cenšamies novērst uzmanību.
Viens no piemēriem, kas parāda, cik izšķiroša var būt patiesības pieņemšana, atrodas tepat degungalā. Aizvien biežāk cilvēki izvēlas ticēt meliem, un tie kļūst par neatņemamu ikdienas sastāvdaļu. Kultūras ministrijas veiktā medijpratības pētījuma dati liecina, ka daļai Latvijas iedzīvotāju ir nepietiekama izpratne par viltus ziņu atpazīšanu, mediju biznesa darbības pamatprincipiem un to finansēšanas modeļiem, kā arī reklāmas lomu mediju darbībā. Nebeidzamais viedokļu virpulis sociālajos tīklos melu atšķiršanu no patiesības padara arvien grūtāku, un tas ir sekmējis viltus ziņu uzvaras gājienu. Tiesībsargs Juris Jansons viltus ziņas un sabiedrības dezinformāciju sauc par cilvēktiesību pārkāpumu un ļoti lielu draudu sabiedrības drošībai. Eiropas Savienības augstā ārlietu pārstāve Federika Mogerīni norāda, ka veselīga demokrātija paļaujas uz atvērtām, brīvām un godīgām sabiedriskajām debatēm. Ikviena pilsoņa pienākums ir nosargāt šo telpu un neļaut izplatīt dezinformāciju, kas vairo naidu, šķelšanos un neticību.
Tāpat kā kritika rada kritiku, vieni meli rada citus melus, bet tikai no mums pašiem ir atkarīgs, cik lielā mērā tiem noticēsim. Vai esam gatavi atzīt patiesību, kas dara brīvus, kas piepilda un atjauno? Vai esam gatavi pieņemt lēmumu sekot patiesībai par spīti tam, ko saka citi? Palūkojoties tālāk par degungalu, ieraudzīsim jaunus apvāršņus, kas apbrīnā liks aizrauties elpai.