Rojā balsos par tīkamākajiem brunčiem

Kultūra

Līdz marta beigām Rojas jūras zvejniecības muzejā var aplūkot čaklo audēju novadnieču veikumu un nobalsot par katram tīkamākajiem tautastērpa brunčiem. Pēc visvairāk balsu saņemto brunču parauga muzeja stellēs, iedzīvotājiem un izstādes apmeklētājiem iesaistoties, taps jauni brunči. Līdzīgi, kā valsts simtgadei par godu, pieliekot savu roku ap tūkstoš dalībnieku, muzejā tapa Rojai savs Latvijas karogs, kas no muzeja krātuves tiek izcelts vien augstos svētkos.
Izstādes atklāšanā
2. februārī tās apmeklētāji varēja tikties ar rojeniecēm, kuru vaļasprieks ir aušana, — Inetu Vītoliņu un Solveigu Zandi. Kādreizējo klasesbiedreņu dzīves ceļi tālāk aizvijušies vienai uz Rīgu un otrai uz Saulkrastiem, bet abas labprāt atsaukušās muzeja darbinieču aicinājumam veidot izstādi Rojā. Izstādi «Iepazīsti Rojas brunci» papildina arī Inetas meitas Lates izšūtie krekli, mammas Ārijas Māras Vītoliņas adītie cimdi un tautastērpa zeķes, Laimas Landmanes senajā adatiņas pinuma tehnikā adītās cepures un celotās jostas, Baibas Muskares izšūtais tautastērpa krekls, kā arī deponējumi no Talsu novada muzeja. Izstādē redzams arī rojenieces Beātes Olektes tautastērps. Beātes mamma Laila Olekte pastāstīja, ka tas darināts pēc vecvecmammas villaines un brunču paraugiem. Studijas «Talse» audēja Sigita Šermukšne audusi brunčus, bet villaini izšuvusi Sanita Malika; pārējais esot piekombinēts. Meita izteikusi vēlēšanos, ka viņa gribētu tādu tautastērpu, kāds bijis vecvecmammai. Ar vecāku gādību sapnis īstenots, un Beāte savā vidusskolas izlaidumā varējusi greznoties tautastērpā.
«Milzīgs prieks
par to, ka no mūsu ciema ir izaugušas tādas raženas audējas kā Ineta un Solveiga, kuras apguvušas aušanu un turpina to, kas reiz bija pārtrūcis,» atklājot izstādi, bilda muzeja krājuma glabātāja Gundega Balode. «Esam jau sarunājuši, ka skolas bērni nāks te uz stundām. Mēs runāsim par to, cik viegli vai grūti top apģērbs, un mēģināsim nobalsot, kuru brunci audīsim muzeja stellēs. Gatavojoties šai izstādei, aizbraucu uz Rīgas vēstures muzeju, un tā krājumos ar Rojas vārdu atradās divi brunči — viens bruncis bija nācis no «Žulnieku» mājām Rojā, kas piederējis Lizetei Lepiks, un otri brunči — no Štālu ģimenes Kaltenē. Mājvārds diemžēl nebija pierakstīts — Kaltenē vairākās mājās ir dzīvojuši Štāli.»
«Vienkārši vienā dienā,»
atklāj Solveiga Zande, kad jautāju, kā pievērsusies aušanai. «Saku vīram — es gribu aust! Viņš atbild — nav problēma, braucam! Izrādās, viņa tēva darbabiedram ir sieva, kas koriģē to aušanu, un tā pirms pieciem gadiem sāku aust.» «Tu jau čīkstēji pirms tam, ka gribi aust, vienkārši beidzot tevi kāds sadzirdēja,» mammas stāstīto precizē meita Gundega. «Šodien secinājām, ka varēju izstādē pievienot arī savas pastalas, kuras uztaisīju pagājušajā vasarā,» viņa smaidot atbild, kad ievaicājos, vai nav pārmantojusi mammas vaļasprieku.
«Pasākuma «Satiec savu meistaru» laikā izdomāju, ka jābrauc uz Lielvārdi mācīties aust jostas, un tā kādus četrus gadus jau turp braukāju,» par savu vaļasprieku stāsta Solveiga. «Nākamā man būs Kaldabruņas Māras josta. Tā ir ļoti skaista, ar zīļu pinumiem. Esmu darinājusi piecas jostas. Nupat janvārī pabeidzu Alsungas jostu, kas ir vairāk nekā četrus metrus gara. Savukārt projektā «Latvietes pūrs» braucu uz Lielvārdi mācīties izšūt pērlīšu vainagus. Šūšu tādu, kāds ir Rojas korim, tas ir Užavas vainags. Un tad vēl mūsu Saulkrastu audēju kopas «Kodaļa» dāmas iesaistījās projektā par dziju krāsošanu ar dabīgajām krāsām; Mazsalacā seminārā dzīvoju vairākas dienas. Arī vienā no izstādē redzamajiem lakatiem esmu izmantojusi dziju, kas krāsota no dabīgajiem materiāliem,» par izstādē iekļautajiem krāsainajiem dziju kamoliem Solveigai ir savs stāsts. «Bet šī jostiņsega man bija lielajā Dziesmu svētku izstādē Rīgā. Latvijas simtgadei par godu uzadīju arī cimdus, kas redzami izstādē, — tie ir Upesgrīvas cimdi, precīzi no grāmatas. Bet tā šalle ir ar dzintaru diegu austa…» turpina rokdarbniece, un atliek vien nobrīnīties, pa kuru laiku to visu var apgūt.
«Tajos sensenajos laikos,
pirms 35 gadiem, ja ne pat vēl senāk, Rojas kultūras namā darbojās aušanas pulciņš, un es gāju mammai līdzi. Pēc tam stāvēju rāmi daudzus gadus. Rojā bija jāstāv rindā pie stellēm, lai tiktu pie aušanas, un man likās, ka jāatrod tāda vieta aušanai, kur man būtu izdevīgāk, — tuvāk pie darba vai pie mājām. Un tad nāca risinājums — Mazā ģilde, kas atrodas pie mana darba un tur ir brīvas vietas!» par savu ceļu līdz stellēm un iesaistīšanos Rīgas audēju kopā «Kamene» stāsta Ineta Vītoliņa. «Manas vecāsmammas māsa dzimusi 1900. gadā, un, lai gan ģimene dzīvoja Kaltenē, viņas dzimšanas apliecība izdota Nurmuižas pagastā. Tāpēc audu Nurmuižas brunčus. Es audu, bet Late lika krāsas kopā, šī strīpa ir no vecāsmammas pēdējās aitiņas vilnas,» rāda un skaidro Ineta. «Sašūt grūtāk, nekā uzaust,» viņa smejas, atklājot, ka brunčus uzticējusi sašūt meitai, kura izšuvusi arī kreklus gan sev, gan mammai. «Late gāja uz Rīgas vēstures muzeju un ar baltiem cimdiem rokās pētīja veco paraugu.» «Pārzīmēts no tā ir viss uz milimetru papīra un pa diegiem skaitīts,» mammu papildina Late. «Divi jau vienās stellēs nevar aust, es negribu mammai tās stelles aizņemt,» viņa smaidot skaidro, kad jautāju, kāpēc pati nepievēršas aušanai. «Tagad ir plāns manu istabu pārvērst par steļļu istabu,» turpina Late. «Veste un villaine arī tiks izšūta, vestei audumu, visticamāk, pirksim, bet villaini izšūšu, kad mamma to uzaudīs.»
Izstādē bez Inetas austajiem diviem brunčiem var aplūkot arī sedziņas un lakatus, par kuriem pati to darinātāja smejoties piebilst: «Man jau tie lakati tādi, ka pat Sibīrijā ar tiem nenosals.»
«Tā ir zināma atkarība,
un ar šo atkarību tiek nozagts laiks mājai, dārzam, ģimenei. Ja tu pajautātu mums ar Inetu, cik mums ir dziju kilogrami mājās… Mums bija 18. gada iepirkums decembrī,» smejas Solveiga. «Man visi koferi pilni dzijām,» apliecina Ineta.
«Kā nu kuram!» smejas Solveiga, kad ieminos, ka tā tomēr ir skaista atkarība. «Ja māja piekrauta ar maisiem un nekad nav laika nekam citam, jo visu laiku sēžu stellēs… Bet mums pašām jau šī atkarība liekas skaista, vai ne?» bilst Solveiga, vēršoties pēc apstiprinājuma pie Inetas, kura, protams, nevilcinoties piekrīt.

IZSTĀDE BŪS APSKATĀMA UN NOBALSOT PAR TĪKAMĀKAJIEM BRUNČIEM VARĒS LĪDZ 27. MARTAM.