Miķelsonu ģimenes firmas zīme — pakavs uz sirds

Personības

Miķelsoni ir Dursupes puses vienmēr dzīvi plūstošās straumes, kas savu sirdi un laiku nodevušas zirgu lietām tik ļoti, ka šajā gadījumā pat varētu darināt jaunu izteicienu, kas būtu šīs ģimenes aizrautības vispārākās pakāpes īpašā forma, proti, — «Vēl ļotāk nemaz nav iespējams!»
Saruna ar Miķelsonu pāri notiek tikko pēc Ingas vadītā tiesnešu semināra Rīgā.
Jautājot Ingai, kā vienkāršam cilvēkam paskaidrot, kas viņa ir, Inga smaidot saka: «Esmu starptautiskās kategorijas tiesnese. Starptautiskās kategorijas tiesneši iedalās četrās grupās. Ceturtās grupas tiesneši ir olimpiāžu tiesneši. Tādi pasaulē ir ap trīsdesmit. Tagad varbūt vairāk.»

— Kurā kategorijā esi tu, Inga?
— Esmu trešajā kategorijā. Un iekļūšana šajā kategorijā patiesībā ir ļoti ilgs darbs. Tas nav tā — šodien izdomāju, ka būšu trešās pakāpes tiesnese un tāda nu uzreiz esmu. Tas ir daudzu gadu darbs. Aiz tā visa stāv eksāmeni, ieskaites, pieredze starptautiskās sacensībās, kur ir jāieņem konkrēti amati, un tur visur ir laika limiti un konkrēts sacensību skaits, piemēram, divu gadu laikā ir jābūt konkrētās vietās, un, ja tu to visu nepaspēj, tad viss jāsāk no jauna. Ir jāizpilda stingras prasības. Latvijā ir tikai divi trešās grupas starptautiskie tiesneši.
— Sanāk, ka jūsu ģimenei patiešām ir kas vērienīgs, ar ko lepoties. Tas ir ļoti nopietni.
— Kā lai saka. Laikam. (Smejas.)
— Tad jau tu, Inga, esi Vairas Vīķes-Freibergas kategorijas sieviete?
— Nē. (Smejas.) Viņa noteikti ir pieskaitāma ceturtajai kategorijai. Bet to sasniegt ir ļoti grūti. Es nesaku, ka tas nav iespējams, bet tas ir ļoti, ļoti grūti.
— Kas šajā sakarā ir Ivo?
— Ivo ir maršrutu sastādītājs. Arī trešās kategorijas. Visā Baltijā ir divi šādas kategorijas maršrutu sastādītāji. Un Ivo arī ir otrās kategorijas tiesnesis. Bet, kā saka Ivo, tā otrā kategorija vairāk ir kā piedēklis.
— Un kas ir jādara?
— Iegūstot kategoriju, ir jābrauc arī uz refresh (atsvaidzināšanās) semināriem, un ir nepārtraukti jābūt aktīvam. Ja tu kā starptautiskais tiesnesis neesi aktīvs, tad tu tiec izslēgts. Un viss ir jāsāk no sākuma. Viena lieta ir aiziet līdz tam līmenim, bet otra — noturēties. Ir jābūt apritē. Un tu nevari pateikt, ka uz šīm vai tām sacensībām tu negribi braukt tiesāt. Ja tevi uzaicina, tad ir jābūt.
— Tad tas viss ir vēl nopietnāk, nekā izklausījās sākumā!
— Jā, nopietni un grūti. Visu laiku jābūt kustībā. Arī mums pašiem mājās ir zirgi. Mums ir seši. Viens no tiem gan nav mūsu, bet ir pie mums aprūpē, un meita Diāna piedevām ar šo zirgu arī startē sacensībās.
— Cik zinu, jums ir arī manēža? Kas tajā īsti notiek?
— Mēs pašlaik visi ģimenē esam sarosījušies. Izdomājām, ka pietiek sēdēt malā un nav ko gaidīt mannu no debesīm. Ir kaut kas jādara. Un tad nu mēs esam sagatavojuši programmu, līdz aprīlim ieskaitot. Mums šeit notiek treniņsacensības, un mēs rīkojam seminārus. Bet tas nav tikai Talsu novadam. Tas ir atvērts Latvijai un visiem gribētājiem arī ārpus tās. Sākumā varbūt bija doma koncentrēties uz apkārtējiem cilvēkiem, kas nav tik zinoši, bet uz semināru no visas Latvijas pieteicās pāri par 75 dalībniekiem, kas ir ļoti liels skaits.
— Kāda ir semināra tematika?
Ivo: — Tā ļoti lielās līnijās runājot, būs par tēmu — ja tev ir sporta zirgs, kas ir jādara, kā to aprūpēt un kā sagatavot sacensībām.
Inga: — Informācijas nebūs tikai par sporta zirgiem, bet domāta arī tādiem cilvēkiem, kam, piemēram, mājās ir zirgs un ir vajadzība to pārvietot. Būs tēmas par to, kam jāpievērš uzmanība, zirgu transportējot, un kā zirgs jūtas stallī. Vārdu sakot, varēs uzzināt par zirga labsajūtu. Seminārā runās arī profesionāla līmeņa cilvēks, kas mācījies un kuram ir liela pieredze ar augsta līmeņa sporta zirgiem. Runās jauna un pieredzējusi sieviete, jo svars ir nevis gados, bet pieredzē. Viņa ir strādājusi ar pasaules līmeņa jātniekiem. Viņa pati joprojām arī mācās un ir pasaules topa osteopāte.
— Kāds, Inga, ir tavs aizraušanās stāsts ar zirgiem?
— Aizrāvos jau bērnībā. Un, kā saka mana mamma, tad zirgs noteikti tiktu ievests arī mājās, ja būtu bijusi tāda iespēja. Ja ar to saslimsti, tad izārstēt vairs nevar. (Smejas.) Man visas sienas bija nolīmētas ar zirgu bildēm. Tie bija arī citi laiki. Ja tev bija kalendāriņš ar zirgu, tas nu vispār bija kaut kas! Vecāki gan ne vienmēr akceptēja manu izvēli, ja runa ir par treniņiem, un vecāku atļauju kādreiz nācās parakstīt pašai. (Smejas.)
— Un kā ar tevi, Ivo?
— Man kā jau puikam ļoti patika motori un motosports. Es jau sešu gadu vecumā braucu motokrosā. Bet man vienmēr ir patikuši arī dzīvnieki. Pēc iespējas gāju arī kūtī… Bet punktu motopriekiem pielika diezgan nopietna avārija. Un tur, kur es dzīvoju, sovhozs nopirka zirgu stalli. Tur bija daudz zirgu un tur sastapu arī kalēju. Tā nagu smarža atstāja lielu iespaidu — tik lielu, ka tagad pats esmu zirgu kalējs. Un tā tas dzīvē sanāca, ka nekļuvu par zirgu sportistu, bet esmu zirgu kalējs. Esmu zirgu kalēja amata meistars, vairākus gadus mācījos Vācijā.
— Tad var teikt, ka tavu vārdu zina arī Latvijā?
— Jā, laikam zina gan. Sanāk braukāt pa visu Baltiju. Man ir klienti Lietuvā, arī tuvējā Krievijā, Kaļi­ņingradā. Ir daudz klientu. Protams, visa tā braukāšana aizņem daudz laika un spēkus. Varētu arī paplašināt apvāršņus, bet es to laikam nevēlos tieši šo iemeslu dēļ. Ir jāveic pārāk lieli attālumi.
— Kāda ir atšķirība starp to, kā zirgus kala pirms piecdesmit vai simts gadiem un kā to dara tagad?
— Pamatos nekāda! Pēdējos 300 gadus zirgu apkalšanas pamatos nekas nav mainījies.
— Kādas ir īsta, profesionāla meistara pazīmes? Kā var zināt, ka pakavs ir pielikts kārtīgi?
— Tas ir vesels process. Pakavs ir jāpiekaļ tā, lai zirgam būtu ērti. Ir jāredz, jājūt un jāsaprot, vai tā kurpe zirgam patiešām ir palīgs kājai. Tas ir tieši tāpat kā ar kurpēm cilvēkam. Tikai zirgs neprot pateikt, ka kurpe nav ērta. Viņš to parāda ar savu reakciju. Un tas kalējam ir jāpamana.
— Un kā ir ar interesantiem kalšanas stāstiem? Ir kaut kas, ko spilgti atceries?
— Piedzīvojumu ir daudz. Gājis visādi. Zirgu, kas kaut kādā veidā bija traumēts, kaļot, tas kā aizsargreakciju izdarīja lielu spērienu. Tas bija tik spēcīgs, ka biju pa gaisu un ielidoju skapīšos.
— Ivo, kā ar mīlestību pret zirgiem ir jūsu bērniem?
— Katrā ziņā ar zirgiem saistīta visa ģimene. Arī Dāvis sacensībās strādā un, kā Inga smejas, ir neaizstājams, jo ļoti labi pārzina ar datoriem saistītās lietas. Viņš sacensībās ar mums kopā ir no bērna kājas, bet ar jāšanu vairāk aizraujas meita Diāna. Bērni Miķelsoniem ir uzauguši stallī. Kad viņiem jautā, ar ko viņi nodarbojas, un tie atbild, ka ar zirgiem, un tam seko jautājums, vai tas viņiem patīk, tad bērni ar humoru atbild: «Mums nebija variantu!» Tāpat Dāvis pārzina daudzas lietas un varētu izlīdzēt nepieciešamības gadījumos. Viņš man ir braucis līdzi arī kalšanas darbos, un zinu, ka vajadzības gadījumā arī viņš varētu palīdzēt.
— Kas jūsu ģimenē bez zirgiem vēl ir aktuāls? Kas vēl jums ir sirdslieta?
— Mums viss ir tikai ap un par zirgiem. Visa mūsu dzīve ir saistīta ar to. Visādos veidos. Mēs apsaimniekojam stalli kopā ar manēžu. Tam visam ir īpašnieks, bet mēs to apsaimniekojam. Un tas aizņem visu mūsu laiku.
— Kas tuvākajā laikā pie jums sagaidāms?
— Tūlīt atkal būs treniņsacensības un seminārs, martā būs seminārs par zirgu veselību, kad tiks pieaicināts veterinārārsts. Aprīlī būs iespējas atbraukt tiem, kam interesē draivings (braukšana ar pajūgu) vai kas grib iemācīties iejūgt zirgu, piemēram, gadījumos, kad ir zirgs un rati, bet nezina, ko ar to darīt. Par to stāstīs cilvēki, kas visu to pārzina, un viens, kas pērn piedalījās pasaules čempionātā pajūgu braukšanā. Būs arī treniņseminārs ar pieaicinātu trenerīti, tāpēc aicināti visi interesenti.
— Ivo, vai tev ir arī māceklis?
— Esmu Latvijas Amatniecības kamerā un esmu zirgu kalēju amatniecības meistars. Šogad mans māceklis saņēma jau meistara diplomu — tātad mans māceklis Roberts Neretnieks janvārī kļuva par meistaru. Tas bija septiņu gadu darbs. Un pašlaik pie manis mācās vēl viens puisis.
— Kur mācīšanās notiek? Pie jums Dursupē?
— Nē! Kur braucu es, tur līdzi dodas arī māceklis. Kādreiz zirgu veda pie kalēja, bet tagad kalējs pats brauc pie zirga. Agrāk pagastā, kur bija tuvējā smēde, no tuvējās apkārtnes brauca ar zirgiem pie kalēja, bet tagad ir tā ka kalējam smēde ir mašīnā, un tas dodas pie zirgiem.
— Kāda ir Miķelsonu mērķu sasniegšanas recepte? Kā cilvēks var saprast, kas viņam patīk un kas viņam ir jādara? Inga, ko tu saki?
— Lai cik cilvēks varbūt nešķistu pelēks, viņā kaut kas ir. Es vienmēr saku: «Kāpēc tev nedarīt to, ko tev patīk darīt?» Protams, nerunāju par kaut kādu amorālu dzīvesveidu. Ir tādi cilvēki, kas kādreiz nopietnāk ir darbojušies zirgu sporta jomā, bet sanācis tā, ka tagad viņš ir tikai zirgmīļa statusā. Varbūt tam cilvēkam ir bijuši pat panākumi, bet tagad sanāk tikai zirgu samīļot vai aizjāt līdz mežam. Cilvēkam ir darbs un sava dzīve, bet šie brīži ar zirgu viņam patīk. Es vienmēr visiem saku: «Palieciet tai robežā, ka jums patīk!» Ja tu jūti pamudinājumu, ka vajag ko vairāk, tad ir jādara, bet, ja ir labi tā, kā ir, tad tā lai arī paliek. Tas ir jauki! Kāpēc to nedarīt? Kāpēc kādam ir kaut kas jāpierāda un jādara viss profesionālā līmenī? Tas cilvēks, kas aizjāj ar zirgu uz mežu savam priekam, nav ne ar ko sliktāks par to, kas startē olimpiādē. Katram ir sava vieta dzīvē. Tas, ka ziedo savu laiku un atbrauc pie zirga prieka pēc, vai tad arī tā nav iešana uz mērķi? Visur redzam dzīšanos pēc sasniegumiem, kas liek pazaudēt prieku, un cilvēks izkropļo izpratni par to, kas ir labs vai slikts. Mums liekas, ka labs būšu tad, kad būšu sporta meistars, bet citādāk ne. Neviens amats, neviena medaļa neizceļ cilvēku. Cilvēks pats izceļ to. Ir jādara lietas, ko Dievs katram ir paredzējis darīt. Katram ir sava vieta. Un citreiz pat nejūti, kā tas mērķis ir sasniegts. Pa lapiņai, pa lapiņai — un ar prieku.
— Jūs pieminām Dievu. Kāda jūsu dzīvē ir nozīme Dievam?
— Patiesībā Dievs mums nozīmē visu. Ar Ivo esam runājuši par to, ka, iespējams, ja nebūtu satikuši Dievu, arī mēs nemaz nebūtu kopā. Dievs ir veidojis mūsu ģimeni. Cilvēki bieži pārprot. Kad pasaki, ka Dievs nozīmē visu, viņiem liekas, ka esi kaut kāds fanāts, kas gandrīz vai pacēlis rokas iet slīcinies Jēzus vārdā. (Smejas.) Tas atkal ir aplami. Tas ir izkropļots uzskats. Es ar Dievu ceļos, es ar Viņu guļos, mēs dzīvojam Viņā. Es daru savus darbus savam Kungam par godu, un Viņš jau zina, kā un ko vajag. Dievs nav kā televizors, kuru ieslēdz un izslēdz. Viņš ir visu laiku kopā, ja tu to izvēlies. Bet Viņš nav bargais, kas nu kaut ko piespiež un draud, ja neizvēlies būt ar Viņu. Tā ir paša izvēle.
— Ivo, kā ir ar tevi?
— Ir ļoti daudz cilvēku, kas nespēj izšķirt to, kas ir labs un kas ļauns, jo viņiem nav vērtēšanas kritēriju. Nav mērauklas. Cilvēkam nav, ar ko salīdzināties. Tāpēc vērtību skala ir atšķirīga no tās, ko Dievs ir ielicis Savā vārdā. Un cilvēks savu sirdsapziņu atmazgā ar atpirkšanās dāvanām. Es skaidri zinu, ka Dievs svētī manu roku darbu. Protams, es arī kļūdos. Bet Dievs caur sirdsbalsi dod padomus arī praktiskās lietās. Arī sportā ir jāsaglabā miers un mīlestība, lai kas arī plosās apkārt. Paldies Dievam, ka mēs esam tur, kur esam, un darām to, ko darām. Un mēs zinām, kam par to pateikties. Tas dod spēku, tas dod gudrību un mieru, ko pasaule nepazīst.