Izkratot blaktis un putekļu ērcītes no izsēdētā dīvāna

Ļaujiet man runāt

Sēžu un domāju par notiekošo parādi valsts un pilsētas līmenī. Un nevaru saprast, kāds milzīgs dibens vai, kā mēs, latvieši, sakām — pēcpuse, ir aizēnojusi saules gaismu un veselo saprātu mūsu pašas galvenākās skatuves ļoti svarīgā cēliena uzveduma varoņiem, kas cēlienu ir pārvērtuši vēlienā, gāzienā, brāzienā un visādā citādā māzējienā. Te dzirdams — kāds kādu atlaidis, kāds kādu aplaidis, uzlaidis, izlaidis vai ielaidis. Vārdu sakot — piemeklēt var visādus priedēkļus, bet tas viss galu galā izskatās kā neglīts putnu biedēkļu popūrija mēğinājums, kur visi smuki iesāk ar «Muļķa sirdi» un tālāk neritmiski mauj «Spļauj kapā svilpodams», bet beigās kopkorī svinīgi nobeidz ar «Vienalga man! Vienalga man!» Vārdu sakot — cirks aizbrauca, un klauni palika.
Vai tad tiešām nav nekā cita, ko darīt? Vai bez izēšanas un utu meklēšanas to vidū, ar ko vajadzētu kopā celt un nest atbildību, nav darāmā? Vai tiešām nav svarīgu lietu, ka vajag kā Bonifācijam Pāvulānam jeb Boņukam ar savu draugu mērīties, kuram kas garāks vai īsāks? Bet kur paliek augļi? Kas ar lielajiem čiekuriem notiek? Cik daudz priežu ir izaudzis? Necik! Valsts pašlaik ir tenisa korts, kurā tīkls un līnijas tiek novilktas pēc pašu vajadzības un uzvar vienmēr lielais, neauglīgais čiekurs. Šiška.
Tauta grib kārtību! Tauta grib normāli dzīvot! Tautai vajag nešķobīgas līnijas un godīgus spēlētājus.

Jēkabs Bārda