Mīlestība nedodas atvaļinājumā

Viedokļi

Tikko iesācies februāris. Mīlestības mēnesis, kā to daudzi tautā dēvē. Citi to sauc par Sirsniņmēnesi, un gribot negribot jāatzīst, ka tieši šajā laikā veikalu skatlogi, skolu gaiteņi un pat pilsētas afišu stabi aizvien vairāk ietērpjas sārtu toņu un sirsniņu simbolikā. It kā jau pašsaprotami. Februārī taču ir Svētā Valentīna diena. Šie svētki gan pie mums ienākuši no rietumiem, bet nu jau arī mēs šo vienu dienu gadā pavadām, stāvot rindās veikalos, lai nopirktu sirdīm izrotātas šokolādes kastes un kartītes ar amoriņiem.
Bet, ja mīlestībai atvēlēta tikai viena diena gadā, kur gan tā slēpjas visa pārējā gada laikā? Un kas tad īsti ir mīlestība? Kad pienāk 15. februāris, mīlestība nedodas atvaļinājumā, noslēpjoties skaistās dārgās konfekšu kastēs vai krāšņajos puķu pušķos ziedu veikala skatlogos, līdz nākamajai Valentīna dienai pēc gada. Pēc 14. februāra tā pārējo gadu nepavada, klusītēm sēžot kinoteātru krēslos, vērojot dārgās Holivudas romantiskās filmas, kurās puisis satiek meiteni, meitene puisi un kā zibens no skaidrām debesīm abi saprot — tā ir mīlestība — un pēc tam baltā mersedesā aizbrauc pretī mākslīgam saulrietam, kā jau tas parasti notiek visos labi zināmajos romantiskajos pilnmetrāžas stāstos. Tā neslēpjas sarkano sirsniņu un apaļīgo amoriņu attēlos, kas šauj bultas uz vienreiz gadā nopērkamajām Valentīna dienas atklātnītēm.
Mīlestība ir tā mazā, nobružātā lapiņa, uz kuras ar ķeburainu ārsta roku uzrakstīts pieraksta laiks un kuru tu piestiprini pie ledusskapja, lai tavs mīļais cilvēks neaizmirstu vizīti, jo tu par viņu taču uztraucies. Tā rotaļājas starp smaidošu ar guaša krāsām zīmētu saulīti un pāris zaļiem mākonīšiem, kuri tev raugās pretī no bērna zīmējuma, kas stāv blakus tavai gultai uz naktsskapīša. Tas nekas, ja kāds sacīs, ka mākoņi nevar būt zaļi. Ja no tiem staro mīlestība, tad tie var būt gan zaļi, gan dzelteni, gan purpurkrāsas.
Mīlestība kūp no tās kafijas krūzes, kuru tev sniedz mīļa cilvēka roka rītā, kad steidzies savās ikdienas gaitās un jau esi samierinājusies ar domu, ka silta rīta kafija tev ies secen. Mīlestība smaržo mammas ceptās kartupeļu pankūkās. Tā silda rokas ziemas salā vecmāmiņas adītos dūraiņos un māj no priecīga suņuka luncinātās astes vai maļ dzirnaviņas kopā ar kaķi, kas tevi sagaida mājās pēc garas un trauksmainas dienas. Putnu dziesmas pavasara saulītes pirmajos siltajos staros, kas sveicina, atverot aizkarus, un jūras šalkas ar viļņu klusinātajiem basiem, kas glāsta pludmales smiltis vasaras rāmajos vakaros, ir dabas atskaņotā mīlestības mūzika. Tev, man, mums visiem.
Kad iedrošini citus, novēli veiksmi vai uzslavē kādu, no tevis runā mīlestība. Tāpat tā strāvo no citiem uz tevi, kad dzirdi labus vārdus un siltus sveicienus.
Katrā pateiktajā «paldies», «brauc uzmanīgi», «lai tev jauka diena» vai «es pēc tevis ilgojos» skan mīlestība. Un dažreiz tai pat nevajag vārdu. Pietiek ar apskāvienu vai vienkāršu smaidu, lai tu zinātu — kāds tevi novērtē, kāds tevi saprot un mīl. Patiesi un no visas sirds. Tādēļ dāvini mīlestību citiem ik dienas, jo tā jau nekur nav paslēpusies. Tā ir mums apkārt it visur un vienmēr, ne tikai februārī vai Valentīna dienā. Tev, taviem tuvajiem un mīļajiem cilvēkiem, tavai ģimenei, draugiem, paziņām un pat nejaušiem pretimnācējiem uz ielas. Tikai vajag mācēt sajust, sadzirdēt, saskatīt un, pats galvenais, nebaidīties mīlēt.