Personīgas sarunas gadumijā

Ļaujiet man runāt

31. decembris vienmēr ir grūts laiks — galds ir nokrāmēts ar ēdieniem un dzērieniem. Skaidrs, ka viss jāapēd un jāizdzer! Lai vairāk varu sevī satilpināt, vispirms nolemju aizslāt uz Talsu tautas namu. Televīziju taču tagad var tīt uz priekšu un atpakaļ, tāpēc valstsvīri var pagaidīt — jāsāk ar vietējā mēroga priekšniecību. «Mēs esam bijuši kopā gan priekos, gan bēdās,» Talsu novada domes priekšsēdētājs Dainis Karols man saka. Taisni vai jāsāk lauzīt galvu, kurš no visiem viņa nosauktajiem pasākumiem ir bijis tas bēdīgais? Varbūt pilsētas svētki, kuri netiek pieminēti? Protams, neiztikt bez padarīto darbu un nākotnes plānu izklāsta. Ja nu piepildās! Skaisti, nav nekā labāka par vienkāršību un īsu, kodolīgu sakāmo. Lai veiksmīgs gads arī tev, Daini!
Neparedzamo salūta raķešu galīgi iztrūcināts, atgriežos mājās un ieslīgstu dīvāna omulībā televizora priekšā. Nu runā viņš — (vēl joprojām!) premjerministrs Māris Kučinskis. Izskatās gandrīz tā, it kā būtu nosēdies pie manas egles. Pārgalvīgais, nesēdi tik tuvu tām svecēm! Gadās taču visādi…
Tur tev, Māri, taisnība, ka šogad bija daudz kaislību un varas alku. To mēs redzam arī tagad, citādi taču tu te nesēdētu! Jā, uzzinājām tik daudz jauna par sevi, ka tagad pat nezinu, kur likties ar to visu zināšanu bagātību. Protams, kā nu bez statistikas datiem Vecgada vakarā… Bet ir jau tas teiciens: «Ir meli, lieli meli, un ir statistika.» Tas, ka vairāk tērējam, ir fakts, tikai nezinu — tas ir labi vai slikti. Mans maks jau teiktu, ka pārāk labi tas nav, bet kurš no mums negrib dzīvot tā kā Eiropā? «Budžeta skaitļus piemānīt nevar,» tu saki. Kāpēc man ir sajūta, ka tomēr ik gadu to mēģinām darīt?
Imantu Ziedoni piemin. Miets esot iedzīts grīdā. Bet, Māri, ja reformas izglītības sistēmā un veselības aprūpē ir sāktas ar mieta iedzīšanu grīdā, tad man jāatgādina, ka grīda ir sabojāta! Es negribētu, ka tā izrīkojas ar manu istabu un vēl apgalvo, ka tas ir labi un ka pamati ir pamatīgi. Trakums, paspēju jau uzvilkties! Jāpaņem vēl mazliet rasola, lai dusmas noplok. Nē, bet viņš turpina ar aizejošās valdības spalvu glaudīšanu… Nu man pilna mute rasola un dusmu! «Reizēm mums visiem acīs saskrien asaras. No tām nevajag ne kautrēties, ne bēgt,» tu saki. Tad nu mierīgu sirdi ļauju pār vaigiem ritēt dusmu asarām… «Ieskatīsimies viens otram acīs, daudz ko sapratīsim bez vārdiem un daudz ko piedosim!» tu iesaki. Nekas jau cits neatliek…
Laiks Raimonda Vējoņa uzrunai. Nedaudz jau bail ir — ja nu arī Vecgada vakarā vējš lapiņu ar tekstu kaut kur aizpūš? Nāk, braši nāk! Stalts jau ir mūsu vadonis. Nez, man ar celties kājās? Neērti — viņš stāvēs kājās, bet es te, dīvānā, atlaidies…
«Esam izdziedājuši un izdejojuši veselu gadsimtu,» Prezidents man saka. Nu, jā — man vēl tagad tulznas no pastalām un tās lielās lēkāšanas palikušas. Kur nu vēl tā gadsimta pašapziņa! Un es iepriekš nesapratu, kas tas ir, ka mugura visu laiku taisnojas un deguns slejas pret debesīm.
Prezident, par šo gan, lūdzu, beidz — lieli mēs esot izauguši? Cilvēks taču aug tikai līdz 25 gadu vecumam, bet pēc tam vienīgās augt spējīgās ķermeņa daļas ir vēders un dibens. Man pat bail par to domāt, cik mēs (visvairāk baidos par sevi!) lieli esam izauguši.
Skaidrs, ka mēs redzam katru sīkāko nepilnību mums apkārt. Toties tu neredzi vienas un tās pašas bedres uz ceļa, vienu un to pašu šķībo žogu, trakojošos kaimiņus un vecos vēžus, kas dīķī maisa dūņas, lai padarītu mani traku! Tad jau mums visiem jāizdala acu aizsēji, lai pārāk tuvu neskatītos uz visu notiekošo.
Protams, svētki ir laba lieta, tad patiešām rūpes nolieku malā. Lūk, mana valsts: rasols un siļķe kažokā, karbonāde un kotletes, reizēm ikri un šampanietis, pagalmā kaste ar pirotehniku! Tik bail, kas pēc tiem svētkiem būs… Lai par to domā sētnieki! Pajautātu viņiem 1. janvārī, kāda ir valsts, dzirdētu emocionālas atsauksmes…
Žēl, ka nevaru paspiest tev, Prezident, roku. Esmu iedvesmots sākt gadu ar jaunu apņemšanos. Labi, nepārspīlēsim — no šodienas vēl ne, bet no 2. janvāra sākšu īstenot sapņus savējiem un valstij par godu. Nu, katrā ziņā no 3. janvāra pavisam noteikti.

 

Raimis