Pasaka par putras katlu

Ļaujiet man runāt

Reiz sensenos laikos, kad viltīgais jenots ar hūti galvā valdīja Ventspils mežos, bet Rīgas purvos par visu atbildēja nīlzirgs, mežā vārījās putras katls. Visi meža iemītnieki izvēlēja 100 izredzētos, kuri varēs pie šī katla tikt klāt. Tomēr arī tiem simts laimīgajiem bija savā starpā demokrātiski jāvienojas, kurš būs galvenais karotes cilātājs. Tīkotāju netrūka, jo daudzi gribēja būt tie, kuri varēs dalīt putru porcijās, varēs citam ielikt vairāk un citam mazāk, tā parādot, kurš ir visievērojamākais zvērs visā mežā.
Pirmais tīkotājs pēc karotes bija mazs un dusmīgs vanagu dzimtas pārstāvis. Viņš uz pārējo fona izcēlās ar ļoti lielu taisnības izjūtu, turklāt viņu atbalstīja ievērojams skaits bijušo cīnītāju pret netaisnību. Šis mazais, dusmīgais vanags skaidri pateica, ka pie putras katla netiks neviens brūnais lācis, jo tie nāca no austrumiem un uzturēja ļoti stipras saites ar lielo mežu kaimiņos. Pat valoda, kādā lāči sarunājās, bija cita, tāpēc neviens viņus negribēja redzēt pat katla tuvumā. Un arī jenotu baram, kuri nāca no Ventspils puses, vietas pie katla vanags negribēja atvēlēt. Lai kā godīgais vanadziņš klaigāja un centās pārliecināt pārējos zvērus, ka putru vajadzētu dalīt tā, kā viņš iedomājies, tomēr pārējie zvēri viņu negribēja atbalstīt.
Kad karote tā arī palika neviena neaiztikta, piecēlās gudra un varaskāra lapsa. Lapsa jau nebūtu lapsa, ja tai negribētos būt draugos ar visiem, arī ar nīstajiem lāčiem un jenotiem. Ilgi šī rudā viltniece mēģināja shēmot, kā varētu putru sadalīt pilnīgi visiem, bet galu galā no viņas novērsās pārējie viņas ģints zvēri, tā ka nācās sēsties pie sasistas siles. Tas tik ļoti aizskāra lapsas jūtas, ka viņa apvainojās uz pilnīgi visiem un sāka stāstīt pa visu mežu, cik lielu pārestību ir saņēmusi.
Karote atkal bija pieejama, bet — tavu brīnumu! — neviens no nacionāli noskaņotajiem ežiem negribēja skarties karotei klāt. Sak’, nav jau tik muļķi, lai bāztu galvu cilpā! Labāk ļaut to darīt citiem, tāpat ir skaidrs, ka bez ežiem jau neiztiks un savu putras daļu pieēsties dabūs. Arī vecie vēži no citas kulītes nesteidzās, lai lielo putras karoti paceltu. Gan jau viņiem bija savs plāns, kā tikt pie lielāka kumosa, tāpēc nācās novirzīt visu uzmanību uz kādu citu.
Kopš putras vārīšanas bija pagājuši jau vairāk nekā trīs mēneši. Putra jau bija padzisusi, zvēri — izsalkuši un neapmierināti, un viss mežs sāka neapmierinātībā viļņoties. Te pēkšņi, sajutusi milzīgu drosmes pieplūdumu, no savas vietas piecēlās mazā zebiekste. Tā kā zvēri jau bija tā izbadējušies un noguruši cīnīties, vairākums nolēma, ka atbalstīs šīs zebiekstes centienus un ļaus viņai karoti ņemt savā aizgādībā. Zebieksti atbalstīja vecie vēži, eži, dusmīgais vanags ar savu baru, kā arī viltīgās lapsas kaimiņš, kurš nu bija tā saskaities uz lapsu, ka gribēja viņu nodīrāt.
Un tad nu sākās mielošanās. Zebiekste nebija skopa — pasauca pie katla arī tos, kuriem nepienācās tur būt. Visi priecīgi ēda, protams, izņemot jenotus, lāčus un lapsu, kuri tik varēja iztālēm noraudzīties uz šo drūzmēšanos ap katlu. Tā visi ēda un ēda, līdz pēc četriem gadiem katls­ bija tukšs. Tad atkal vajadzēja vārīt jaunu putru, bet tas jau ir cits stāsts.
Ar labu nakti, mans mazais lasītāj! Dusi saldi!

Tautvaldis Latvis,
folkloras pētnieks