Pārdoms pa deniņ krāsojoš balagān, kas būt jāapklāj a vec deķ

Ļaujiet man runāt

Jā, es zīn, ka Skaidrs Egls vārds liek mest skatien uz apakaļ, un arī kād iezīmēt uzacs līnij main sāv dislokācijs viet, ka šito izdzird, bet tas noteikt nerais tāds ovācijs kā Stīv Gulbj vai Spodrs Krūzs salikum. Bet tāds ovācij viļņš sāvs dzīvs rosoļbļodā kā dāž lāb un nelāb mūs tauts zvaigzn satais, ar šausmīg biež iekš valsts mērog nedzird.
Es kā vec pažarniek siev sak, ka māns iekšs dedzin un plos milzīg emōcij ugunsnelaim pa to, kas pa trakomāj notiek a mūs zēms jauno paaudz. Es ar saprot, ka es nav pirmā svaigum un nemāk īst varbūt to mobīlo glāstīt un pirkst slidināt pa ekrān, bet es a plēv sāv dibengāl var mierīg noslidināt no viesnīckaln lēzano dāļ, un smilts a man vēl nebirst, kaut sētniek gribēt gan ko šitād snieg laikā.
Es grib īs pateikt sāvs doms pa balagān. Pa kād ta? Jā, pa mūs dziedon Kivičandr un to vīņ jauno žūb un viss šito epopej. Ar pa to, ka viss avīzs pills ar šito «tautai svarīgo zīņ», ka es sāk pat domāt, ka šitais jaunais puis vienkārš piesedz viss to lielo valdībs netīrīb a sāv meksikāņ seriāl cienīgo sižet. Varbūt kāds maksā barg naud pa to. Ja nu pavisam godīg, ta pa vīņ dzīv simt punkt zin vairāk, nekā to, kā iet mūs Vējoņam un kā viš tur nav sajucs prātā un dezartējs. Bet cilvēk jau a zin tik pa Kivič dzīvs plašo mēž jaunām cirsmām, bet, lai viss veco saprast, vaig zīmēt diagramms a bildēm, jo bez uzskats matreāl tur var pazust. Un tos jumprav vārds atminēt — nu tas jau i diezgan meistarīgs līmens.
Pirms kād čipiņ gād, ka vēl «Hameļjon rotaļš» gāj, es atceros šito te pien «Lās» reklām, kur tād mīlīg un smuk meiten Dan reklamēj balto zelt (kas vesal gād ledsskapī nepaliek vecs), un tad tas Andrs a bij tikko kā izlīds no kaukuriens. Pateikš godīg, ka dar un sak, ko grib, bet jau tad viš likās tāds liels puik a varen augum, bet tā balss tād saldum un maigum pill, ka kād kilogram decibels gribēj piešaut klāt, lai dzied kārtīg. Bet, jā, pa gaum nestrīds, bet māns pažarnieks sak, ka pa gaum gan smej. Nu vo, tad nu šie sametās kopā. Bet, cik saprat, pirms tam ņipručam bij vēl dīvs oficiāls cielaviņs… Vai ar šitā bij pa starp un neoficāl. Nu kā sak — jaunos laikos liets nelabo, bet nopērk jauns. Bet šitā Madariņ, kas man pavisam žēl, i Andr trešā siev, kurai atkal bijus kaut kād vain un nav īst ģeldējus, un tagad jaun brūt atkal uz galvs uzkritus. Bet man uzpeld jautājums kopā a lielām acēm: «Va ta, Andr, ka dalīj kaun, tu nebī mājā?! Viss klukstīts slikts, bet tu tāds labs?» Es tik savam pažarniekam sak: «Paska, šitam atkal jaun vistiņ. Diez kapē tu man kā tāds pateicībsdiens tītars uz galvs uzkrit un piežndīvs gāds jau sēž, un no debess neko vairāk kā balož aptaisīt plec i nesagaidīj?»
Lūk, tā i mīlestīb un nopietnīb.

Pensionāre Skaidra Egle