No ievainotas gliemežnīcas kļūt par pērli

Personības

Ierodamies pie Monikas Voronovas Stendē skaisti baltā ziemas rītā, kad degunā kniebj sals, bet masāžas kabinetā pārņem siltums un miers. Stendeniece gatavo mums jasmīnu tēju, uzkodas un nerimstoši pozitīvi čalo. Kad cienasts uzklāts, ar fotogrāfu Daini Kārkluvalku saņemam interesantu piedāvājumu — vai mēs gribētu pamēģināt ar ārstniecības ierīces palīdzību mazināt stresu? Saskatāmies un nospriežam — kāpēc ne? Tā nu sarunājamies, un mums pamīšus uz auss ļipiņām tiek uzkabināti klipši no iekārtas, kas radīja gan durstīgu sajūtu, gan vēlāk — reibumu. Teiksiet, nu gan brīnumi? Jā, piekrītu, un tikpat interesanta bija arī mūsu saruna. Monika savos 50 gados paspējusi mainīt savu dzīvi vairākkārt un galvenais — uzdrīkstējusies un noticējusi sev.
— Kur ir aizritējusi jūsu bērnība?
— Mana bērnība aizvadīta Stendē. Bērnudārzā negāju. Dzīvoju Stacijas ielā (vecāki bija dzelzceļnieki), tur man bija liela un jautra kompānija ar kaimiņu bērniem. Patika kopā ar puišiem rāpties kokos, un miera nebija nekad, tāpēc vecāki nolēma mani virzīt uz sportu. Mācījos Talsu 2. vidusskolā un tur nodarbojos ar slēpošanu, biatlonu. Vairākus gadus nokļuvu pat līdz Latvijas izlasei biatlonā. Augstākais sasniegums bija 15. vieta Padomju Savienībā. Treneris no Igaunijas ļoti gribēja mani dabūt savā izlasē, bet vecāki neļāva. Slēpošanai pievērsos, jo tā ir ļoti laba veselībai, uzlabo visas sistēmas.
— Tad jau laikam pavisam loģiski tālākais ceļš veda sporta jomā?
— Jā, pēc vidusskolas absolvēšanas studēju Sporta akadēmijā, izmācījos par sporta skolotāju un ārstnieciskās vingrošanas instruktori. Pedagoģijā man ir maģistra grāds. Vienu gadu kā sporta skolotāja nostrādāju Virbu pamatskolā, bet pēc tam 25 gadus Stendes pamatskolā. Sākotnēji biju 1.—4. klašu skolotāja, audzinātāja, kas pasniedz dažādus pamatpriekšmetus, bet vēlāk strādāju tieši kā sporta skolotāja.
Kad 1998. gadā izšķīros no vīra, man vajadzēja ar kaut ko aizpildīt tukšumu. Nolēmu Sporta akadēmijā mācīties par atlētiskās vingrošanas un aerobikas treneri. Kad pabeidzu šīs mācības, sāku strādāt par instruktori trenažieru zālē Talsu sporta namā. Un tā aptuveni četrus gadus intensīvi strādāju divās vietās: pa dienu skolā, pēcpusdienā un vakarā — trenažieru zālē.
— Kā nokļuvāt līdz idejai apgūt masāžas prasmes?
— Kad pārstāju strādāt trenažieru zālē, sapratu, ka man vajag darīt kaut ko papildus, jo skolotāju alga nav diez ko liela, vismaz ne tajā laikā. Nolēmu atkal mācīties, šoreiz par masieri. Ieguvu sertifikātu un sāku vakaros, pēc darba skolā, piedāvāt masāžas pakalpojumus. Sākās periods, kad apmeklēju dažādus kursus un pilnveidoju masāžas prasmes (šķirsta biezu mapi ar dažādiem sertifikātiem, diplomiem un apliecībām — aut.).
Kad apmeklēju kursus par ārstnieciskās vingrošanas pielietošanu bērnu un jauniešu atveseļošanās slimību profilaksē, sapratu, ka mani šī tēma interesē. Skolā novēroju, ka daudziem bērniem ir problēmas ar muskuļiem, kas nesatur kopā kaulus; tie ir jāstiprina. Aizvien vairāk uz skolu nāca bērni ar problēmām, kuras var risināt ar vingrojumiem. Izdomāju, ka varētu to mācīt bērniem pēc stundām. Ar šādu domu sāku neklātienē studēt fizioterapiju Sporta akadēmijā. Pašlaik man ir piektais profesionālais bakalaura līmenis, aizvadītā gada februārī bija izlaidums.
— Kā jums veicās ar šo nodarbību pasniegšanu skolā?
— Patiesībā sākās grūts posms, kā rezultātā pametu darbu skolā. Tā manā dzīvē bija visnepatīkamākā pieredze. Toreizējā skolas direktore iekārtoja darbā savu paziņu. Vienu dienu pirms mācību gada sākuma uzzināju, ka man tiek samazināta slodze. Viņa pedagoģiskajā sēdē paziņoja, ka man paliek 1.—4. klase, pārējās klases tika atdotas direktores paziņai. Protams, alga līdz ar to man bija ļoti maza. Turklāt direktore darīja visu iespējamo, lai es netiktu uz mācībām, kaut gan sacīju, ka skolai tas būtu ļoti liels ieguvums. Viņa to nesaprata, un iesniedzu atlūgumu.
— Pamatīgs dzīves pagrieziens. Kā rīkojāties tālāk, vai nebija grūti pēc tik ilgiem gadiem skolā mainīt visu par 360 grādiem?
— Pievērsos ar pilnu atdevi mācībām un sāku strādāt šeit (norāda uz savu kabinetu — aut.). Un, lai varētu samaksāt par studijām, strādāju arī pansionātā «Lauciene». Tur kā fizioterapeite pašlaik strādāju divas dienas nedēļā, šeit kā masiere — trīs. Pansionātā strādāju ar dažādiem cilvēkiem, gan pēc insultiem, gan gūžu operācijām u. c. Sākumā bija ļoti grūti, jo sadraudzējos ar viņiem un sāku uztver kā omi vai opi. Un, kad viņi aizgāja Mūžībā, raudāju. Sapratu, ka tas ir jāmaina, tā nedrīkst. Tagad esmu to iemācījusies, uzaudzēju čaulu un kļuvu profesionālāka.
Viss notiek, kā tam jānotiek. Uzskatu, ka cilvēki, kurus satiekam dzīvē, nav pašsaprotami. Viņi tiek atsūtīti. Apprecējos otrreiz un 41 gada vecumā pasaulē laidu savu otro dēlu (no pirmās laulības ir dēls Oskars, kuram 26 gadi, no otrās — Aleks, kuram deviņi gadi). Pēc tam man vairs ne no kā nebija bail. Tas man iedeva stimulu dzīvot no jauna un nebaidīties sapņot un nenoraidīt savu sapni. Kāpēc, piemēram, trīsdesmitgadniekiem bail iesākt kaut ko jaunu? Jo nenovērtē savu iekšējo potenciālu. Mēs patiesībā esam ļoti vareni, bet nenovērtējam sevi. Ir jācenšas atbrīvot savu dvēseli no čaulas, kurā tā iesprostota, un ļauties lidojumam! Un tad galvenais ir tikt tai līdzi!
— Jūs esat kristiete?
— Bērnībā ome mani aizveda uz pareizticīgo baznīcu un kristīja. Pati neeju uz baznīcu. Mājās man ir stūrītis ar svētbildēm un svecīti. Šajā stūrītī uzturos, kad man ir ļoti grūti, piemēram, pirms otrā dēliņa dzimšanas man izkrita divi mazuļi, kā arī pirms eksāmeniem un bakalaura darba aizstāvēšanas u. c. Es ticu, ka ir kaut kas pārāks, un gribētos ticēt, ka tā ir kaut kāda ļoti spēcīga civilizācija.
— Ar masāžu nodarbojaties jau 13 gadus. Tas ir salīdzinoši ilgs laiks, lai izdarītu konkrētus secinājumus par sabiedrību, kā mainījušās klientu vēlmes un vajadzības, vēršoties pie jums?
— Kad sāku strādāt, klienti pārsvarā nāca skaistuma, relaksēšanās nolūkos. Bet, gadiem ejot uz priekšu, tas diemžēl mainījies, un pārsvarā nāk cilvēki, kuriem kaut kas sāp. Nav obligāti fiziskās sāpes, ir arī dvēseliskās, jo cilvēki nevar izturēt slodzi. Bailes par nākotni un dažādas krīzes ir ne tikai Latvijā, tā ir globāla problēma. Gan uzņēmēji, gan parastie cilvēki baidās par rītdienu, vai būs darbs, vai spēs izturēt slodzi. Tāpat bailes par bērniem un citiem jautājumiem. Tas vispirms salauž nervu sistēmu. Un, tiklīdz kaut kas nav kārtībā ar veģetatīvo nervu sistēmu, visur sākas īssavienojumi, un ir problēmas visā organismā. Sāp mugurkauls, kājas, rokas, galva, vēders utt. Tāpēc daudzi nāk arī sakārtot galvu, piemēram, uz čampi galvas masāžu.
Man prieks, ka cilvēki pēdējā laikā sapratuši, cik liela nozīme ir vingrošanai, un nāk pie manis vingrot. Izteiktākā problēma ir tā, ka dziļie muskuļi, kas ir ap mugurkaulu, ir vāji, jo tad skriemeļi sāk staigāt uz visām pusēm. Lielākajai daļai mūsdienu bērnu muskuļi ir švaki, tāpēc mana klientūra paliek aizvien jaunāka. Tas ir briesmīgi! Bet ļoti labi, ka vecāki saprot, ka kaut kas ir jādara lietas labā. Pluss ir tas, ka fizioterapeits strādā ar dabīgām metodēm. Cilvēks var palīdzēt pats sev, vienkārši izpildot vingrojumus.
— Kādi ir masiera profesijas galvenie plusi un mīnusi?
— Grūtākais ir tas, ka seansa laikā ar klientu notiek enerģijas apmaiņa, un no cilvēka tiek uzņemts sliktais. Jāmāk tajā brīdī to neielaist sevī pārāk dziļi un vēlāk no tā atbrīvoties. To var izdarīt ar dažādu procedūru palīdzību, piemēram, ūdeni vai sāli. Man aizsardzībai ir akmeņi, kas paredzēti tieši man (rāda kaklarotu un rokassprādzi — aut.): dūmakainais kvarcs un akvamarīns paņem slikto enerģiju, un pēc tam tos noskaloju ūdenī. Arī fiziski šis darbs nav viegls, jo sevišķi sākumā, kamēr tiek uzaudzēti attiecīgie muskuļi.
Man patīk šis darbs, jo varu palikt divatā ar cilvēku un palīdzēt. Vislabākais moments ir tad, kad persona apģērbjas, smaida un saka: «Cik man ir labi!» Tad gribas smaidīt pretī, un sākotnēji pat raudāju. Tagad jau māku sevi savākt. Kad klients iziet, nodomāju: vēl vienam ir labi! Šķiet, ka es pati sāku pozitīvi strāvot no laimes. Un, ja dienā ir vairāki cilvēki, kas aiziet prom smaidīdami, tad vakarā, aizejot mājās pie ģimenes, smaidu viņiem ar visu pa dienu kopā savākto starojumu. Jo, kad gāju mājās pēc darba skolā, es nesmaidīju. Tur bija pavisam cits stāsts, jo vakarā pat negribējās, lai kāds mani aiztiek un ar mani runā. Masēt cilvēkus ir fiziski grūtāk, bet garīgi tas ir daudz lielāks un pozitīvāks ieguvums. Šķiet, ka esmu tam radīta.
— Aizvadītā gada 18. novembra pasākumā Stendes pilsētas pārvalde jums pasniedza pateicību par profesionālu un godprātīgu darbu iedzīvotāju veselības labā. Ko tas jums nozīmēja?
— Acīmredzot bija cilvēki, kuri mani ieteica un par mani balsoja. Tas bija liels gods, jo sevišķi, ņemot vērā, ka tas notika Latvijas simtgadē. Ap sirdi bija ļoti silti un patīkami, ka mans darbs ir novērtēts. Laikam jau esmu īstajā vietā.
— Visu mūžu esat aizvadījusi Stendē. Ko jums nozīmē šī pilsēta?
— Nācies diezgan daudz dzīvot arī Rīgā, bet katru reizi mani velk atpakaļ uz Stendi. Smarža, gaiss, meži… Te dzīvoja mana omīte, kura man bija ļoti, ļoti mīļa. Ejot pa Stendes ielām, vienmēr atceros, kur esmu gājusi un ko esmu darījusi ar omi. Stende dod man spēku dzīvot un attīstīties, šī ir mana vieta. Kad aizbraucu kādā ceļojumā, piemēram, vienu vasaru nodzīvoju Īrijā, jo tur strādāja mans vīrs, viss bija jauki un skaisti, bet kā man iekšā viss grauzās, ka gribu uz mājām, uz Stendi! Un, kad atgriežos, ir nopūta un sajūta, ka viss ir labi. Šķiet, ka te ir sava veida aizsardzība, ka ar mani te nenotiks nekas slikts. Laikam jau to sauc par dzimtenes sajūtu.
— Kas jums dzīvē ir pats galvenais, kam pievēršat uzmanību?
— Patlaban man pats galvenais ir ģimene, tās labklājība un mīlestība. Pirmajā vietā man ir bērni. Esmu sapratusi, ka dzīvē ļoti būtiski sev apkārt radīt pozitīvu vidi, jo arī apkārtējie tad kļūs pozitīvi, pats un ģimene jutīsies laimīga. Cik vien tālu var aizsniegt, jācenšas cilvēkiem dot labu. Tā mēs lēnām varam mainīt vidi un sabiedrību kopumā.
— Kādi ir jūsu novērojumi par mūsu sabiedrību?
— Nabaga cilvēki ir pamatīgā vāveres ritenī, viņi skrien, ne pa labi, ne pa kreisi. Un man šķiet, ka cilvēkiem pietrūkst sarunu citam ar citu. Apstāties, ieelpot, parunāties, pasniegt palīdzīgu roku, ne obligāti finansiālu. Mūsdienās visi skrien, ir uztraukušies, knapi tiek mājās, un atkal ierokas kaut kādās lietās un nodarbēs. Sabiedrība ir nelaimīga ar to ārprātīgo skriešanu. Kādreiz bija laiks aiziet ciemos pie draudzenēm, ģimenes draugiem, radiem, bet tagad visi kaut kur mūždien steidzas. Saskrienies ar paziņām veikalā, pārmij pāris vārdu, un viss!
— Ir iesācies jauns gads, janvāris jau aizvadīts. Ko jūs ieteiktu un novēlētu cilvēkiem šajā gadā?
— Ir sens teiciens, kas man ļoti patīk: tikai ievainotā gliemežnīcā rodas pērles. Kamēr savā dzīvē neesi kaut ko pārdzīvojis, nevari būt kaut kas īpašs. Tāpēc novēlu cilvēkiem ne tikai būt ievainotiem, bet saņemties un uzplaukt!
Dzīve nav melnraksts, to nevarēs atkārtot. Jādzīvo tā, lai nebūtu jānožēlo kaut kas, ko nepamēģināji izdarīt. Katrā dienā jācenšas saskatīt mazas laimītes, kuras bieži vien steigā nepamanām. Zaļojošus laukus, putnus pavasarī… Tas viss kopā arī rada laimi. Novēlu ikkatram rast sirdsmieru, saprast, ko gribas, un nebaidīties sekot saviem sapņiem! Ir daudz lietu, ko varētu paveikt, bet nedarām, jo domājam, ka neesam cienīgi vai spējīgi. Cilvēkiem jāsaprot, cik ļoti lielas vērtības mēs esam un ikkatrā no mums guļ milzīgs potenciāls.

— Ko darīt personai, kura saprot, ka ir pārslogota?
— Ir jāapsēžas un jāsaka sev, kā to darīja Skārleta O’Hāra no «Vējiem līdzi»: «Par to es domāšu rīt!» Jāatceras, ka nebūs tādas dienas, kad šķitīs, ka visi darbi ir padarīti.
— Iesakiet kādu relaksēšanās metodi!
— Man palīdz pastaigas pie jūras vai priežu mežā vienatnē vai ar saviem četriem suņiem un kaķiem. Bet katram jāmēģina atrast savu veidu. Galvenais, lai tajā brīdī jūties labi. Tiem nav obligāti jābūt kaut kādiem vingrojumiem vai dia­fragmālajai elpošanai.
— Kā rīkoties, ja apkārtējie pārsvarā ir negatīvi noskaņoti un drūmi?
— Visstiprākais ierocis ir smaids. Sākumā ir grūti, bet jāmēģina ap sevi veidot pozitīvo enerģiju, un tad apkārt paliks tikai pozitīvi cilvēki. Pārējie kā atkritumi izies ārā no jūsu dzīves, jo viņiem nebūs, ar ko no jums baroties. Tā saucamie enerģētiskie vampīri barojas ar negatīvo enerģiju.