Lai valodiņa burbuļo!

Viedokļi

Pirmais jaunā gada mēnesis aizvadīts, un kāds tas bijis Talsu, Rojas, Mērsraga un Dundagas novadā, nelielu ieskatu esam snieguši arī mūsu laikraksta šī gada pirmajos astoņos numuros un to turpinām arī šajā — devītajā. Esam jau saņēmuši pirmās lasītāju atsauksmes. Paldies mūsu uzticamajai lasītājai, kura tik ļoti gaida mūsu laikrakstu, ka būtu ar mieru atteikties no krāsainajām lappusēm, lai tikai avīzīte iznāktu kā agrāk — trīs reizes nedēļā. Bet bez iemesla uz divām reizēm jau neesam pārgājuši, par ko esam arī iepriekš laikrakstā skaidrojuši. Turklāt vairāki lasītāji dalījušies pārdomās, ka, lai arī «Talsu Vēstis» iznāk divas reizes nedēļā, tās ir materiāliem bagātākas un krāsainākas.
Nepateikšu neko jaunu, apgalvojot, ka parasti lasītāju zvans redakcijā atskan divos gadījumos: vai nu kad sakāms kas ļoti labs, vai arī gluži pretēji — negatīvs. Lai gan, protams, priecīgāk ap sirdi kļūst, uzklausot pirmā minētā gadījuma zvanītājus, paldies sakām arī tiem, kam sakāms kāds rūgtāks vārds, jo tas kā vienā, tā otrā gadījumā nozīmē, ka mūs lasāt.
Atzīšos, mani pārsteidza kāda mūsu lasītāja, kurai bija iebildumi pret 18.  janvāra «Avotā» publicēto Maksimiliana Kvites «Mildas tantes monologu», par kuru iepriekš bijām saņēmuši tikai pozitīvas atsauksmes. Zvanītāja, lai gan dzīvo mūsu pusē, neesot daudzus vārdus sapratusi un izteica viedokli, ka gadījumos, kad mēs nerakstām literārajā valodā, esot jāliek klāt arī tulkojums — tāpat kā, ja būtu ko publicējuši latgaliešu mēlē. Viņa uzdeva jautājumu, vai mēs arī turpmāk publicēsim rakstus vietējā sarunvalodā, un, ja tā, tad apsvēršot, vai turpmāk laikrakstu abonēt… Mildas tante laikam uz to būtu atbildējusi: «Nu vo tur nov jasmejas gaiļam, kam lūps nov?» Bet, literārā valodā izsakoties, atļaušos citēt Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta izdevumā «Avoti vēl neizsīkst. Latviešu valodas dialekti 21. gadsimtā» publicētās rindas: «Valoda ir viens no nacionālās identitātes pamatiem, tostarp arī lokālie valodas paveidi — izloksnes un dialekti —, kas veido reģionālo identitāti. No tautas dzīlēm nākuši, tie bagātina un veldzē arī kopnacionālo valodu. Lai atceramies Kārļa Mīlenbaha vārdus: «Izloksnēs burbuļo mūsu valodas bagātība. No šā avota mums jo dienas, jo vairāk jāsmeļ. To darīdami, kuplināsim savu valodu ar īstām rotām.» Domāju, te būtu ko piebilst arī mūsu izcilajai novadniecei — aktrisei Veltai Skurstenei…
Vēlreiz pārlasīju «Mildas tantes monologu», bet tā arī netiku skaidrībā, kurš vārds mūsu puses cilvēkam tur būtu nesaprotams. Cita lieta, ja izvelkam gaismā 2018. gada nevārdu «influenceris». To nu gan es pie lielākās smadzeņu piepūles saviem spēkiem nespēju atšifrēt.