Caur atmiņām, dzeju un mūziku — tikšanās ar Gintu Ceplenieku

Kultūra

Otrdienas pievakarē Talsu tautas nama deju zālē skanēja smiekli, gaisā ik pa brīdim uzvirmoja visiem pazīstamu autoru dzejas vārsmas un mūzikas skaņas. Tur uz kopīgām sarunām par un ap sevi, mūziku un, protams, arī Talsiem, pasākumā «Skatoties gaismai acīs» aicināja Gints Ceplenieks.

Tikšanās ieskaņā
Gints Ceplenieks atzina, ka šis viņa dzīvē esot nebijis notikums, uz kuru pamudinājusi un pierunājusi dzejniece Maija Laukmane. «Vārds pa vārdam, un es piekritu,» smejoties sacīja Gints, «bet nevaru teikt, ka man nebūtu bijis interesanti gatavoties šim pasākumam — jo tu vairāk sāc domāt un rēķināt, cik gan daudz kas bijis un cik gan ārkārtīgi daudz kas ir paveikts, izdarīts un piedzīvots, saproti, ka tam visam grūti atrast kādu mērvienību, kurā to visu izteikt. Vienīgā mērvienība visam ir laiks.» Laiku Gints pasākumā ar stāstiem par sevi, bērnību, jaunību un dažādiem spilgtiem notikumiem iegrieza vai drīzāk attina atpakaļ vairākas reizes, tā ļaujot ikvienam izsekot līdzi dzīves gājumam, notikumiem un cilvēkiem, kas veidojuši viņu par to radošo un harizmātisko personību, kādu mēs Gintu Ceplenieku zinām un pazīstam šodien.
Tikšanās nosaukumā
Gints ietvēris dzejas aspektu, jo, kaut gan, kā viņš atzina sarunu laikā, neesot apveltīts ar talantu radīt dzejas rindas un arī nekad neesot mēģinājis to darīt, ar dzeju Gintam patīkot spēlēties. «Un, kad sāku domāt, kādēļ tā, atcerējos labo sajūtu, kad bērnībā sēžu uz tikko izkurināta krāsns mūrīša, kur blakus man stāv abra ar rūgstošu maizi, ko gatavoja vecāmāte,» viņš atceras. Lai gan ar silto krāsns mūri prātā esot saglabājušās daudz atmiņu, vienas no pašām spilgtākajām vienmēr palikušas tās, kurās vecāmāte skaitījusi Friča Bārdas dzejoli «Maza cilvēka vakara lūgšana». Viņš, vēl mazs būdams, to pat pierakstījis, jo pēc dzirdes nav varējis tik ātri to iegaumēt un iemācīties. «Tā arī īsti nezinu, kas tas ir par dzejas gēnu vai kā to citādi nosaukt, bet varbūt tas ir sākums tam, kāpēc vēlāk tik bieži koncertos un pasākumos esmu izmantojis dzejas tēmu,» pārdomās dalījās Gints.
No stāstījuma par skolas gadiem
un gaitām Rucavā klātesošie uzzināja gan par interesantajiem piedzīvojumiem, meklējot kartupeļus vagās, gan strādāšanu vectēva augļu dārzā, gan pirmo reālo biznesu, kad, puika būdams, sakrāvis kastēs ābolus, tās salicis tačkā un, to piesienot riteņa aizmugurē, braucis no Rucavas uz Liepājas autoostu andelēties.

Netrūka arī kolorīti stāsti no Ginta piedzīvotā mūzikas skolas un zēnu kora pasākumos. Kad, ģērbjoties autobusā pirms kāpšanas uz skatuves, kāds no zēniem netīšām aizķēris ugunsdzēšamo aparātu un tas uzsprādzis, viss autobuss vienā mirklī bijis balts, arī melnās bikses un pelēkās kora vestītes bija mainījušas krāsu, smiedamies stāstīja Gints, piebilzdams, ka viņš no visas sirds atvainojas saviem skolotājiem par to, kāds audzēknis bijis skolas laikā.
Pēc devītās klases
Gints izdomājis, ka vēlas mācīties Bulduru dārzkopības tehnikumā. No šīs domas viņu gan atrunājis klasesbiedrs. «Atceros, kā viņš ilgi skatījās uz mani ieplestām acīm un pēc tam teica: «Tu vispār iztēlojies — ar netīrām rokām kaut kādā ķitelī diendienā raksies pa siltumnīcām un melnzemi.» Un man jau acu priekšā uzzibēja aina ar nebeidzamām siltumnīcām, kā tur rušinos, ar pelēki melnu ķitelīti mugurā, un pēkšņi mans klasesbiedrs saka: «Vai nu tā, vai vēl trakāk. Visu laiku staigāsi ar baltiem cimdiem pa skatuvi,» sirsnīgi smejoties, stāstīja Gints.
Viņa izvēle tomēr kritusi par labu Liepājas mūzikas vidusskolai, pēc tam dzīves ceļi veduši uz Rīgu, uz Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju, un vēl pēc tam atveduši līdz Talsiem. «Talsi ir viena traka pilsēta,» sacīja Gints. Šeit viņš bijis gan sieviešu kora «Vaiva» mākslinieciskais vadītājs, gan Talsu 2. vidusskolas jauktā kora «Talsis» diriģents.
«Kad spriedām par Talsu 2. vidusskolas kora nosaukumu, ātri sapratām, ka visur var būt kori ar nosaukumiem «Skaņa», «Dziesma», vajag kaut ko citu. Kaut ko Talsiem raksturīgu. Šajā procesā bija klāt arī Antra Auziņa, kurai ienāca prātā, ka Talsis ir viens nerātns puisis. Bet kāpēc gan Talsis nevarētu būt arī koris? Tā nu nonācām līdz nosaukumam,» stāsta diriģents, smiedamies piemetinot, ka vienmēr viņam nācies skaidrot, ka tā nav drukas kļūda kora nosaukumā.
Gints ir zēnu koru saieta «Zaļā bumba» idejas autors, organizators un mākslinieciskais vadītājs (2004— 2013). Ar «Zaļās bumbas» nosaukuma ideju viņam palīdzējusi gan Inga Krišāne, gan māksliniece Antra Auziņa. «Vienā pasākumā bija sarkani tomāti, bet nosaukums — «Zaļā bumba». Kāds tam īsti bija sakars? Bet bija idejas un ārkārtīgi radošs kopdarbs, ko ir prieks un gandarījums atcerēties,» stāstīja Gints.
Šobrīd viņš vada
Rīgas Tehniskās universitātes jaukto kori «Vivere». Pagājušogad bijusi arī izdevība būt Austrālijā, strādāt Annas Ziedares Vasaras vidusskolā, kur Austrālijā dzīvojošie latviešu bērni un jaunieši apgūst latviešu valodu, literatūru, vēsturi, ģeogrāfiju, dažādus amatniecības veidus un vēl daudz ko citu. «Šie bērni māk nodziedāt duci latviešu tautasdziesmu, nodejot dažādas latviešu tautas dejas. Viņi nekad nav bijuši Latvijā, bet zina, kas ir Gaiziņš, un zina mūsu vēsturi. Viņi māk latviešu valodu, katru rītu pie mastā pacelta Latvijas karoga viņi nodzied «Daugav’s abas malas/ Mūžam nesadalās» un kopīgi noskaita Tēvreizi. Neatceros savā mūžā, ka es vēl kaut kur būtu izjutis Latviju un latvietību, tik ārkārtīgi tālu esot no Latvijas,» Gints dalījās emocijās un piedzīvotajā.