«Sudraba zvani» skandina arī Talsu «Dziesmu skolas» drosmīgo talantu vārdus

Kultūra

XIII Starptautiskais Daugavpils garīgās mūzikas festivāls «Sudraba zvani», kas norisinājās no 10. līdz 13. janvārim, bija sa­sniegumu pļaujas lauks ne tikai Talsu un Rojas novada pieaugušo kolektīvu brīnišķīgo balsu īpašniekiem, bet pēc sava punkta uz «i » bija devušies arī Baibas Veismanes-Rezongas vadītās «Dziesmu skolas» jaunie talanti — Marta Tālberga, Kate Kalnbirze un vokālais ansamblis.
Baibas sacītais par gatavošanos un izjūtām visa tā procesa laikā ir kā iedrošinošs stāsts par savu spēju un cerību robežu paplašināšanu, jo vēl neilgu laiku pirms dalības festivālā nav bijusi pārliecība, ka ir gana labi. Un tas brīdis, kad Baibas audzēknes uzstājušās, licis skolotājai pat pārstāt elpot, ko, visticamāk, ir piedzīvojusi jebkura mamma vai pedagogs, kas ar visu savu būtību jūt līdzi saviem lolojumiem, liekot nobirt arī saviļņojuma asarām. Un rezultāts bijis brīnišķīgs — trīs diplomi, kam papildus nākuši arī uzaicinājumi piedalīties Lietuvas un Slovākijas konkursos, kas, bez šaubām, ir žūrijas apliecinājums, ka ir pamanīts Talsu dziedošo bērnu un jauniešu «labais kalums», par ko Baiba ir manāmi priecīga un staro.
Lai saprastu, kāda līmeņa pasākums
Daugavpils konkurss ir, Baiba saka: «Šeit runa par šķībām notīm nemaz nevar būt. Tas šādos pasākumos nav iedomājams. Pieļaujams ir tikai kvalitatīvs izpildījums. Un mums ir jātur visam līdzi, jo nav atsevišķas kategorijas — pilsēta, piepilsēta, perifērija —, bet ir vienkārši — mūzika.» Nolikumā bijusi prasība — divu sakrāla rakstura un vienas brīvas izvēles dziesmas, kur parādīt savu ikdienas garu, izpildījums, kur šim nolūkam tika izraudzīta latviešu tautasdziesma Lauras Jēkabsones apdarē no «Latvian Voices» repertuāra. «Divas sakrālās dziesmas bija tādas, ko nebijām nekad «cēlušas». Un sakrālā jēdziena izpratne šoreiz bijusi varbūt mazliet neierasta, jo parasti vajadzīgs ir teksts latīņu valodā ar lasījumiem, bet konkursa nolikums to īpaši neatrunāja, tādēļ bija dzirdams pat populārās dziesmas «You raise my up» izpildījums, kas ir populārs kristīgās mūzikas mūsdienu šedevrs. Bija dzirdams arī sakrālās mūzikas izpildījums dzimtajās valodās, piemēram, dziedājums poliski, baltkrieviski un vāciski. Mēs abas dziesmas izvēlējāmies latīņu valodā, kas meitenēm bija burtiski «jāizlauž», kā es saku, «caur zarnām». Visas trīs dziesmas dziedājām a cappella izpildījumā, kas bija grūtākā ceļa iešana, jo parasti vadītāji izvēlas vismaz vienu dziesmu ar pavadījumu,» skaidro Baiba. Un caur visu to esot pavēries tāds pasaules redzējums, kura apvāršņus noteikti varēs ieraudzīt vēlāk.
«Mūsu meiteņu ansamblim piepulcējās arī čelliste Rebeka Kostanda un flautiste Ieva Zvirgzdiņa, un visas meitenes bija tik vienotas kā piecpadsmit musketieri, kas nekad nebija rādījuši tik perfektu sniegumu,» sajūsmināta turpina «Dziesmu skolas» vadītāja. Pēc pašas vadītā ansambļa snieguma Baibai lielā satraukuma un aizkustinājuma dēļ esot «pazudušas» sešas nākamās dziesmas. «Bijām gatavas ar veselīgu apziņu saņemt arī pērienu kā pirtī, kas būtu kā motivācija tiekties uz priekšu, bet ar savām acīm redzējām, ka, uzliekot reāli nesasniedzamus mērķus, mēs izdarām lielus darbus. Šeit vēlreiz pierādās patiesība, ka izaugam un sasniedzam labus rezultātus tikai tad, kad paplašinām robežas, izejot no savas komforta zonas. Augšana bez ticības soļa speršanas jaunā līmenī nav iedomājama,» pieredzētajā dalās Talsu «Dziesmu skolas» vadītāja.
«Šim pasākumam programmu sākām apgūt septembrī. Un svarīgi ir tas, kā esi psiholoģiski sagatavojies — kā jau visos konkursos. Tāpat nozīmīgs aspekts ir tas, kā konkurss tiek uztverts personīgi — vai tas ir vienkāršai apritei, tonusa uzturēšanai un atskaitei, vai arī tam visam ir lielāks mērķis. Pirms Daugavpils konkursa pasākumā Liepājā Baiba pamanīja, ka viņas meiteņu ansamblis ir izaudzis skanējumā un nu patiešām varētu piedalīties kaut kur nopietnāk. «Un nozīmīgs aspekts ir nemainīgs sastāvs, kas ir labu sasniegumu liels pamats. Kad notiek bieža mainība, tad ir grūti… Oktobrī sapratu, ka gribam piedalīties konkursā Daugavpilī, tāpēc nolēmām krāt naudu, jo dalības maksa starptautiskos konkuros ansambļiem ir ļoti liela, kas ir pārāk dārga investīcija, lai ļautu saviem audzēkņiem pret visu pasākumu izturēties nenopietni vai vieglprātīgi. Un bērns nopietnību var parādīt ar savu attieksmi,» skaidro Baiba. «Tāpat visa gatavošanās prasa milzīgu atbalstu no ģimeņu puses, un mums ir ļoti paveicies arī ar pašvaldības atbalstu, tādēļ jāizmanto iespēja lielas pateicības izteikšanai.»
Dzīvot tikai skatēm nozīmē dabīgi vienkārši iznīkt,
bez tām ir vajadzīga arī koncertēšana, savi iekšējie ieraksti. Koncerti, draudzēšanās un konkursi — bez šīs dzīvības nevarot. Un sava dzīve ir jāorganizē pašam. Talsos ir liela koru un ansambļu daudzveidība, un ir raksturīgas stabilas vienības. Pēc Baibas domām, Talsiem ir raksturīgs neadekvāts kautrīgums uz Latvijas fona, un vajadzētu būt mazliet nekaunīgākiem.
«Mēs šeit esam mākslas baudītāji, un savā ziņā Talsu klausītāju auditorija ir diezgan izlutināta un ar augstām prasībām. Mēs cienām klasiskos koncertus, un zāles vienmēr ir piepildītas. Talsenieks ir «kultūrists»,» smejas Baiba, jautāta par Talsiem īpaši piemītošo un atšķirīgo. «Un tas viss sākas jau dziļā bērnībā. Mēs ar Daigu Rūtenbergu esam braukājušas pa bērnudārziem un redzējušas, cik ļoti bērni prot klausīties koncertus. Es varu teikt, ka «Dziesmu skola» dzīvo uz labiem bērnudārzu bērniem un uz labiem skolas bērniem, un, protams, uz visu mūziķu komandas kopdarba, tāpēc citreiz pasāp sirds, kad kāds ar nievājošu pieskaņu izsakās: «Kas tad nu tā «Dziesmu skola» ir? Ej un maksā, un tad jau tā darba atdeve ir citādāka. Bet atdeve ir vienāda, jo tā ir atkarīga no paša cilvēka sirds nostājas. Un bērni atnāk sagatavoti un varoši, un, ja arī tas varošums ir kaut kur aizķēries, tas uzrodas pēc tam, kad labi kopā pastrādāts. Un bez patikšanas, protams nevar. Tai visur ir jānāk līdzi.»
Pakāpes diplomiem nopelna ar reāliem punktiem,
pakāpēm nav vienādības zīmes ar vietām. «Kādreiz konkuros iedeva pakāpes no pirmās līdz trešajai un pārējiem pateicās par dalību; atsevišķi varbūt vēl izdalīja «Grand Prix», bet pašlaik pasaulē ir kategoriju sadalījums un pakāpes, lai visi tiktu novērtēti, neskatoties uz dalībnieku skaitu konkrētā grupā. Pirmā pakāpe sākas no 85 punktiem. Un mūsu meiteņu vokālais ansamblis sasniedza pirmo pakāpi, iegūstot 85,15 punktus. Un piebilde, ka mūsu grupā bija tikai trīs dalībnieki, neiztur kritiku, jo tika nopelnīti konkrēti punkti. Pakāpe ir kvalitātes rādītājs. Tāpat žūrijas pārstāvji ir savā jomā strādājoši profesionāļi, un viņi ir saistīti ar citiem konkursiem. Un mūsu meiteņu ansamblim bija tas gods saņemt īpašu uzaicinājumu piedalīties konkursā Bratislavā, kas apliecina to, ka ansamblis ir ievērots. Tāpat mums ir uzaicinājums uz Kauņu,» stāsta Baiba, neslēpjot gandarījumu par savu meiteņu sasniegumiem. Savukārt Kate Kalnbirze un Marta Tālberga ieguva II pakāpes diplomus jauno solistu grupā.
Par nodarbībām «Dziesmu skolā»
Baiba saka: šajā privātajā interešu izglītības iestādē mācās ap 140 audzēkņu. Liekas, ka audzēkņi skolas telpās kā mājīgā un omulīgā ligzdiņā tiek apmācīti lidot ar saviem mūzikas spārniem, kas gan pēc izmēra, gan krāsām, protams, var atšķirties. Nevar arī nepieminēt Baibas Veismanes-Rezongas oriģinalitāti bērnu un jauniešu aktuālā dzīvesveida pielāgošanā nodarbībās, kur idejas citreiz atnākot pēkšņi, piemēram, kā pavisam nesen, kad skolēni ieradušies uz nodarbībām ar populārajām kendamām. Baiba šo aktīvo darbošanos integrēja audzēkņa apmācībā, parādot, kas notiek ar viņa elpu. Un puisis, kas sākumā bijis nemotivēts, nodarbībā izmantoja kendamu, un rezultāti galu galā bija lieliski, jo puisis saprata visa būtību. Bez improvizācijas nemaz neesot iespējams, jo bērni atnāk dažādi noskaņoti, tādēļ pilnīgi sagatavoties nodarbībai iepriekš pedagogs nemaz nevarot.
«Skolā kā šūniņā norit dzīvība, ir savi plāni, kuriem tiek krāta nauda, un ir sadarbība ar novada pašvaldību, kad norit braukšanas uz pasākumu norises vietām. Ir mazi un lieli koncerti, ir konkursi, līdz kuriem ļoti jā­izaug. Mazajam ir jāizaug, lai viņš varētu cienīgi sevi parādīt, kaut visiem viņš patiktu šā vai tā arī bez nopietnā darba. Bet runa ir par augšanu. Un pie mums jaunie aug, un ir labi rezultāti,» atzīst «Dziesmu skolas» vadītāja. «Bet vissvarīgākais ir darbs ikdienā — reāli neinteresantajā ikdienā. Ja neizdarīsi ikdienā, līdz koncertam netiksi. Varbūt tas skan pliekani, bet Talsos patiesi ir kāds radošais kods, jo bērni ir ar milzīgām potencēm. Un attīstība ir atkarīga no skolotāja, kas tās ierauga vai ne. Un tikai tā skolotājs realizē savus spārnus.»