Mani gadi, tāpat kā mana ziema, ir manējie

Viedokļi

Pavasarim ir pašam savs kalendārs. Tas nu gan man nemaz nav jāšķirsta, jāstudē un svarīgākais jāpasvītro, lai ko svarīgu nepiemirstu. Par pavasari taktiski brīdina sanervozējies amariļļa sīpols. Visus tumšos mēnešus mitrā tumsā badināts, spoži zaļu asna strīpiņu izbīdījis. Mana mīļā tante, kurai drīz vien sāksim domāt par visjēdzīgāko dāvanu deviņdesmitajā dzimšanas dienā, sparīgi zvana un runājas par tomātu sēklu pirkšanu. Kamēr es čammāšos, viņai jau kastītēs, turzās un podiņos pret gaismu būs dūšīgi izstiepušies arī manas siltumnīcas un lauka dobju kandidāti. Kā tad! Šorīt čakli slauku ietvi, lai kāds gājējs tieši pie maniem logiem nenostiepjas visā garumā, un spriganas kā jaunas meitenes, laikam Ziemsvētkos mazbērnu sadāvinātās nūjas vicinot, palēkdamās un man žiperīgu labrītu uzdāvinot, aiztrauc vietējās pensionāres (tantuki akurāt manā vecumā). Skrieniet, skrieniet, ķeriet, ķeriet jaunību… pie sevis nosmaidu, jo vēl šorīt, kafiju lēni izbaudot, uzjautrinājos par manu vienaudžu iepazīšanās sludinājumiem. Tajos kāda vīrišķa publiskais pasūtījums sevišķi gāja pie sirds: «Vīrietis (tuvu 80) meklē lauku sievieti, kas prot slaukt govi. Nabagmājas tantiņas lūdz nezvanīt!» Burvīgs vecis, patiess un ciets savā taisnībā kā cirvja kāts. Žēl, ka vairs neesmu aktīvajā publicistikā, citādi noteikti parunātos un vismaz lappusi pierakstītu ar viņa dzīves pieredzes stāstu. Bez jebkā personiska, jo — govi slaukt tā arī nekad neiemācījos. Skaidrs, ka dzejnieces un mākslinieces viņam klāt neķersies — nepārtaisāms taču.
Nez kāpēc, tieši šis rīts man piedāvā izvēlēties starp divām jēdzīgākajām laika piepildes iespējām (skraidīšanu pa miesta grubuļainajām ieliņām ar kokiem, kur katrs suns pazīstams, nekad neesmu pat apdomājusi). Viena stāv degungalā ādas apvākā — Latvijā bestsellera slavu zibenīgi ieguvis seksromāns. Otra ir gluži pilsoniska, savas valsts patriotes jūtu diktēta nepieciešamība ienirt interneta svaigākajā informācijā par Latviju tagad ļoti skarošu tēmu. Šorīt sabiedrību iepazīstinās ar publikāciju «Latvijas ārējā un drošības politika. Gadagrāmata 2019». Tajā politikas veidotāji un analītiķi no dažādiem skatu punktiem apzina Latvijas ārpolitikas iespējas un izaicinājumus, kas Latviju sagaida 2019.  gadā. Pasākuma ietvaros norisināsies diskusija, kas vienkopus pulcēs ārpolitikas un drošības politikas veidotājus, jomu ekspertus, politiķus un citus interesentus. Gadagrāmatas un diskusijas mērķis ir veicināt izpratni par valsts ārējo un drošības politiku aizvadītajā gadā, kā arī apzināt iespējas un izaicinājumus, kas Latviju sagaida 2019.  gadā.
Kurš man noticēs, ja tagad godīgi uzrakstu, ka ieslēdzu datoru. Sekss, ar ko pilnas vilinošā sējuma lappuses, tur taču būs arī pēcpusdienā, pirms aizmigšanas vai kaut kad citreiz.
Pateicoties diviem «īstiem večiem», mana diena nostājās uz pekām. Tam ar to neizslaukto govslopu un kādam svešzemniekam. Novembra sākumā ārzemju preses izdevums rakstīja par 69 gadus vecu holandiešu «pozitivitātes guru», kurš apgalvo, ka nejūtas atbilstoši savam vecumam. Viņš sācis cīņu, lai tiktu likumiski atzīts par 20 gadiem jaunāks, pamatojoties uz to, ka viņu diskriminē iepazīšanās lietotnē. Nīderlandes tiesai cīnītājs, Emils Rātelbands, apgalvoja, ka nejūtas apmierināts ar savu dzimšanas datumu, un savu vēlmi to mainīt salīdzināja ar gadījumiem, kad cilvēki tiek identificēti kā transpersonas. «Ja man ir 69  gadi,» pauž E. Rātelbands, «esmu ierobežots. Ja man ir 49, tad es varu iegādāties jaunu māju, braukt ar citu automašīnu, es varu vairāk strādāt. Ja manā kontā ir rakstīts, ka man ir 69, neviens man neatbild. Ja man ir 49, tad ar tādu seju kā manējā es būšu priviliģētā stāvoklī.»
Labrīt, īsta ziema! Janvāra nežēlīgi kniebīgajai nogalei ik brīdi saku paldies par laiku salikt visu atbilstošos plauktos, ne tikai grāmatas un drēbes. Tā mierīgi, bez izsaukuma zīmēm katras gudras domas beigās un aizdusas, mēģinot pavilkt svešu, sev nederīgu vezumu.