Ja veiksmi izdodas noķert aiz astes…

Personības

Pagājušā gada septembra izskaņā Dundaga novada domes deputāti Dundagas mākslas un mūzikas skolas direktora amatā apstiprināja Daci Čoderi, kura līdz tam bija šīs skolas pasniedzēja, mācot bērniem gleznošanu un kompozīciju. Devos uz skolu, lai uzzinātu par viņu mazliet vairāk.
Tagadējā Dundagas mākslas un mūzikas skolas direktore Dace Čodera darbu Dundagas mākslas un mūzikas skolā sāka 2001. gadā. Novadnieks Gunārs Laicāns toreizējai skolas direktorei ieminējies par Daci un viņas studijām Latvijas Mākslas akadēmijā, un direktore uzrunājusi Daci atgriezties Dundagas pusē. Kādu laiku pa Rīgu padzīvojusi un izmantojusi tur piedāvātās iespējas, jaunā sieviete atgriezusies. Tā kopš 2001. gada viņa par savām mājām atkal sauc Dundagu.
Pirms dodamies uz Daces kabinetu,
kur notiks mūsu saruna, telpā, kur viņa pasniedz bērniem kompozīciju, apskatāms audzēkņu veikums. Tur ir molberti ar darbiem, kuros atainota klusā daba ar kukurūzu. Redzams, ka audzēkņi to zīmējuši katrs no sava skatupunkta. To apstiprina arī Dace — katrs zīmējums ar kaut ko atšķiroties. Tas esot atkarīgs no vietas, kur audzēknis stāv, viņa uztveres. «Līdzīgi kā dzīvē ar patiesību,» smejoties teic mana sarunu biedre. Arī pie sienas izstādītajos darbos redzams, ka ieguldīts milzīgs darbs un pacietība. Dace, stāstot par savu audzēkņu veikumu, lepojas un teic, ka viņai tāda pacietība pusaudžu gados noteikti neesot bijusi. Darbos ieguldīts daudz laika, prasmju un zināšanu, kā pareizos toņus sajaukt, kā tie izskatīsies, kad nožūs. Tas nav vienkārši — paņemt un krāsot. Katrs tonis ir jānoķer, jāsajauc… Jāņem vērā arī kvalitāte. Tā ir vesela zinātne, un prieks, ka bērniem tas interesē, jo mūsdienās ir daudz kairinājumu, kas no veicamā darba aicina novērst uzmanību. Dumjš varot ātri izaugt.
«Jāatzīst, es savos 14 gados tā nemācēju. Bērniem, kas šeit iestājas un mācās, mērķis ir pārspēt pedagogu. Tā rodas progress. Skolēniem ir jāmāk pārspēt skolotājus. Šeit klasē izlikti darbi, kas tapuši visa mācību gada laikā — lēnām, soli pa solim. Kāds varbūt iebildīs un teiks, ka pārāk liels laiks tiem atvēlēts, un neslēpšu, ka arī bērni šad un tad ieminas par to. Kad ir redzams rezultāts un tas ir labs, visiem ir prieks,» uzskata Dace, piebilzdama, ka iemācītās prasmes palīdz gleznošanā, kaut vai tā pati toņa nolasīšana un sajaukšana. Nav vienkārši zila vai sarkana krāsa. Tur slēpjas pretkrāsu gudrība. «Vēsturiski Rembranta mācekļi jauca meistaram krāsas. Mūsdienās ir daudzi jaunie mākslinieki, kas pieslēdzas jau atzītiem māksliniekiem, izpildot atsevišķas lietas. Tie ir mācekļi, kas realizē meistara idejas. Mums šeit ir mazliet citādāk — cenšamies pašus skolēnus celt saulītē. Tas, ko skolēni pie mums iemācās, ir vērtīgi, jo iespējas un materiāli tehniskais nodrošinājums ir plašs. Kad es mācījos, mums nebija tik plašu iespēju, kā tas ir mūsdienās. Atminos, ka Rīgas lietišķajā mākslas vidusskolā uz visu nodaļu bija viens porolona rullītis. To glabājām kā dārgumu, ar ko norullēt planšetes. Vai tad tagad tas ir dārgums? Toreiz stipendiju rēķinājām, lai nopirktu maketēšanas nazīšus, kas parādījās veikalos. Mūsu bērniem šo lietu pieejamība ir pašsaprotama. Ir daudz un dažādu iespēju, atliek tās visas mācēt pielietot,» uzskata Dundagas mākslas un mūzikas skolas direktore.
Liels esot gandarījums, redzot, ka audzēkņi izvēlas savu dzīvi saistīt ar skolā apgūtajām jomām. Kāds izvēlas kļūt par dizaineri, maketētāju, cits turpina izglītoties mūzikas jomā.
Dace ir vietējā — dundadzniece,
dzimusi un augusi, arī skolā gājusi Dundagā. Vēlāk ceļš aizvedis uz Rīgu, kur mācījusies Rīgas lietišķajā mākslas vidusskolā, vēlāk — Latvijas Mākslas akadēmijā. Jau skolas gados meitenei zīmēšana padevusies, bet domas, ka dzīvē pienāks brīdis, kad pati to bērniem pasniegs, gan ne. «Vērojot, kā mācības notiek vispārizglītojošajā skolā zīmēšanas stundā, pie sevis domāju, ka zīmēšanas skolotāja nebūšu,» viņa nopietni saka. Pēc pamatskolas viņa vēlējusies mācīties Rīgas lietišķajā mākslas vidusskolā, bet vecāki bijuši pret, jo uzskatījuši, ka jāiegūst augstskolas izglītība. «Viņiem tas bija svarīgi, jo tēvs bija skolotājs, mamma — daktere. Gan jau ģimenē cerēja, ka mediķis no manis izveidosies,» teic Dace. Taču tas jaunieti nav saistījis. «Tur ir daudz jāmācās. Nezinu, vai ko tādu dabūtu gatavu. Mediķa profesiju es apbrīnoju, bet tas nav man. Nedomāju, ka skolotāja profesija ir mazāk atbildīga. Dažreiz to atbildīgumu mazliet piemirst. Kad ārsts ir bezatbildīgs, par to uzreiz visi uztraucas. Dzīvē laikam viss priekšā tomēr kaut kur ir uzrakstīts — kā un kam ir jānotiek,» viņa saka.
Tā Dace vidusskolu pabeigusi Dundagā un pēc tās tomēr aizgāja mācīties uz Rīgas lietišķo mākslas vidusskolu, tagadējo Rīgas dizaina un mākslas vidusskolu. Pēc tās — studijas Latvijas Mākslas akadēmijā. Par šajās izglītības iestādēs pavadīto laiku viņai ir savs secinājums: «Ja lietišķajos mācīja izpildītājus, tad akadēmijā — rosināja kļūt māksliniekiem. Varbūt manī vairāk bija tas izpildītājs, noformētājs! Labas un noderīgas lietas iemācīja abās skolās. Ja lietišķajā vidusskolā iemācīja, ko un kā darīt, lai būtu izskatīgi, iemācīja, kā labot kļūdas, lai darbs nav pusceļā jāmet ārā un kā var izlabot šķietami neizlabojamo, tad akadēmijā — iepazīstināja ar pasaules redzējumu, veidojās kontakti… Man paveicās, ka akadēmijā bija iespēja satikt izcilas personības.»
Ja atgriežamies pie vidusskolas laika Dundagā, tad domas par palikšanu šeit uz dzīvi pēc vidusskolas arī nebija. Jaunieti vilināja galvaspilsēta un tur esošās iespējas. «Taču dzīvē viss sagrozījās citādāk, tēvs palika vecāks, piedzima puika, un tā es te Dundagā dzīvojos, kamēr iepatikās. Tagad uz Rīgu patīk aizbraukt, bet pēc pāris dienām gribu atpakaļ.»
Sākumā Dundagas mākslas un mūzikas skolā strādāts par izglītības programmas vadītāju, jo tolaik nebija direktora vietnieka un mācību daļas vadītāja. Tas bija savdabīgi, jo nebija nekādas norādes, kas būtu jādara, un daudz kas bija jauns un nezināms. Gadu Dace nostrādāja, un šo amata vietu pašvaldībā likvidēja. Dace kļuva par skolotāju un pasniedza gleznošanu. «Man bija maz stundu. Tas ļāva daudz vairāk sava brīvā laika veltīt bērniem, tos apmācot un sagatavojot dažādiem konkursiem. Nācu un strādāju papildus brīvajā laikā. Alga gan bija štruntīgi maza. Konkursos arvien vairāk sākām ieņemt pirmās vietas. Panākumu garša iepatīkas, ja veiksmi izdodas noķert aiz astes. Ir saprotams, kā vajag darīt, lai būtu rezultāts. Pamazām arī stundu skaits palielinājās, un beigās jau pasniedzu trīs mācību priekšmetus, un bija lielākais stundu skaits mākslas nodaļā,» viņa atceras.
Atstāt kaut ko paliekošu
Laikā, kad Dundagas vidusskolas direktors bija Imants Brusbārdis, skolai tapa karogs, kuru zīmējusi Dace. Tam tapa vairākas skices, un ideja, uz ko likts akcents, arī īstenota. «Karogā redzamās zīles, ozollapas un toņu pāreja izausta izcili,» uzskata Dace. Doma skolas karogam ir vienkārša — saknes ir skolas vēsture, ozola stumbrs un lapotne ir tagadējā skolas dzīve, bet zelta zīles — absolventi, kas ir mūsu nākotne. Kāpēc ozoli? To mums šeit Dundagā ir ļoti daudz, un varam ar tiem lepoties.»
Skolai ir arī logo, kura pamatā ņemta ideja no Daces veidotajām skicēm skolas karogam. Toreiz, domājot par karogu, tapa dažādas skices, ko skolai viņa atdevusi ar visiem darba materiāliem. Ozols bijis starp tiem.
Visus darbus, kur Dace pielikusi savu roku, nemaz uzskaitīt nevarot. Bijuši lielāki un mazāki, bet viens no interesantākajiem noteikti ir ilustrāciju zīmēšana. Viņa neslēpj, ka patīk ilustrēt mazos darbus. Tā tapušas daudzas un dažādas Ziemassvētku kartītes, ilustrācijas iepakojumiem. Šajā jomā liels darbs pirms vairākiem gadiem ieguldīts grāmatas «Reģionālās anestēzijas ABC» izveidē, kura autors ir anesteziologs Edgars Vasiļevskis. Grāmatā redzamas Daces ilustrācijas. «Tā ir ar vairāk nekā 200 bilžu, kur redzami dažādi šķērsgriezumi, kauli, muskuļi, nervi, vēnas. Toreiz reizi mēnesī braucu uz Rīgu, un kopā ar anesteziologu E. Vasiļevski domājām, kādiem zīmējumiem jāizskatās, jo, lai kaut ko attēlotu, ir jāsaprot, kas tas ir. Bija tādas vietas, kurās līdz šim nebija precedenta arī ārzemēs. Šīs grāmatas tapšanā ieguldīts milzīgs darbs,» viņa saka.
Jautāta, vai ilustrēta arī kāda pasaku grāmata, Dace atbild noraidoši. «Man ir pazīstama bērnu grāmatu ilustratore Agija Staka. Viņā jau bērnībā bija redzams ķēriens uz to. Maza būdama, arī es braucu uz republikas zīmēšanas olimpiāžu uzvarētāju nometnēm «Varavīksne», kas notika Cēsīs, un tur to varēja redzēt. Nesaku, ka to nevarētu darīt, bet tas, iespējams, nāktu ar lielu piepūli,» smejoties teic Dace.
Tagad, esot skolas direktora amatā,
Dacei daudz mazāk stundu atliek, ko veltīt skolēniem, jo darba pienākumi ir citi, bet ne mazāk interesanti. «Stājoties amatā, domes vadībai teicu, ka esmu gatava apgūt daudz jauna, jo mani tas interesē. Šķiet, iepriekš bija sasniegts maksimums, un vēlējos jaunus izaicinājumus. Tādi noteikti šajā darbā ir, bet cilvēks tāpēc strādā un apgūst nezināmo, lai kaut ko sasniegtu. Neviena skola Latvijā direktorus nesagatavo. Tas ir nemitīgas mācīšanās un izaugsmes process,» viņa atzīst. Darbs direktora amatā ir tikai uzsākts. Viņa priecājas, ka izdevies šajā mācību gadā nokomplektēt pedagogu sastāvu, jo tā ir katra skolas direktora rūpe — atrast labus speciālistus. Šajā amatā katra diena ir citāda un neparedzama, kas mazliet ir pat intriģējoši. «Ja uz darbu nāku ar domu, kādas lietas jāveic, tad diena bieži vien pati iegūst savu ritmu. Notikumi uzrodas neplānoti. Es nekad neesmu dalījusi mazos un lielos darbus, visu cenšos vienlīdz atbildīgi izdarīt, jo man patīk sakārtot lietas. Darbs direktora amatā ir diezgan dinamisks, un pateikšu godīgi, kamēr strādā kā skolotājs, tu nevari iedomāties, kā tas īsti ir. Ir, protams, kaut kāds zināms priekšstats no skolotāju redzespunkta, bet, kad esi direktora amatā, saproti, kas ir kas. Lietas prasa, lai tās kārtotu, tāpēc arī visi te strādājam,» saka Dace.
Dundagas mākslas un mūzikas skola uz kopējā fona, ja skatās no lielāko pilsētu puses, ir maza. «Ja paši skatāmies no sava skatupunkta — esam daudz un pietiekami lieli, jo ar visu interešu izglītību kopā ir 183 audzēkņi. Prieks, ka Kolkā ir mūzikas skolas filiāle. Tā ir lieliska iespēja arī kolceniekiem savus bērnus izglītot. Ceru, ka cilvēki saviem bērniem neliegs iespēju mācīties mūzikas skolā. Tur esošie pedagogi tur lielu rūpi par šiem bērniem,» uzskata mākslas un mūzikas skolas direktore.
Tuvākās nākotnes plānā ir iecere izveidot skolai grafisko identitāti. Nolikumos minēts, ka skolai ir sava simbolika, bet tādas joprojām nav. «Katram ir jādara tas, ko prot vislabāk. Šoreiz darbu plānots uzticēt profesionāļiem. Klientam, kas šajā gadījumā ir skola, jābūt tādam, pēc kura stāstījuma profesionālis var nolasīt stāstu. Ceru, ka tas izdosies!»
Jautāta par vaļaspriekiem,
Dace teic, ka pašlaik daudz brīvā laika neesot, bet, kad ir, patīkot ar dēlu uzspēlēt šahu. To viņi dara ne tikai savā starpā, bet sacenšoties ar citiem spēlētājiem arī interneta plašumos. Lai gan bērnībā, kad tēvs mācījis mazo Daci spēlēt šahu, tas nav šķitis interesants, dēlam, mācoties šo galda spēli, citu iespēju neesot. Tā šahs aizrāvis. Brīvajos brīžos viņai patīk arī adīt, jo tad top praktiskas un ikdienā noderīgas lietas.

Īsumā
*Dzimusi, uzaugusi un pēc mācībām Rīgā atgriezusies Dundagā.
*Dundagas vidusskolas karoga autore.
*Grāmatas «Reģionālās anestēzijas ABC» ilustratore.
*Kopš 2018. gada septembra — Dundagas mākslas un
mūzikas skolas direktore.
*Brīvajos brīžos spēlē šahu, patīk adīt.