Būt blakus brīžos, kad dzimst leģendas

Ziņas

Žurnālistam un komentētājam Mārim Rīmenim sportā laimējies būt vai visu dzīvi, sākot no paša aktīvajām gaitām tenisā līdz pat žurnālistikai nu jau vairāku desmitu gadu garumā. Komentētājs var dzīvot līdzi daudzu sportistu likteņiem, būt vidutājs starp atlētu un vienkāršo līdzjutēju. Starpnieka lomu viņš otrdienas vakarā pildīja arī Talsu Galvenajā bibliotēkā, kur interesentiem ierastā televizora ekrāna vietā bija iespēja redzēt žurnālistu klātienē.
Vēl īpašāku tikšanos padarīja fakts, ka apgāds «Jumava» nupat laidis klajā grāmatu «Veiksmei līdzās», kur Māris Rīmenis stāsta par vairākos gadu desmitos sporta pasaulē piedzīvoto. Viņš atklāj, ka atlētu ceļš sportā nav tikai rozēm kaisīts, patiesībā tajā vairāk ērkšķu nekā ziedu. Ir piedzīvoti daudzi neaizmirstami mirkļi, gadījies izbaudīt arī sāpīgas neveiksmes, bet tāds ir sports. Grāmata ir ne tik daudz par rezultātiem un skaitļiem, kā personīgo pieredzi un redzējumu uz dažādiem notikumiem. To caurvij viegls humora piesitiens, bet ne dzeltenās preses piegarša. «Ir lietas, kas man vienmēr paliks tabu un kas nav publiski jāstāsta,» uzsvēra M. Rīmenis.
Uz tikšanos bija ieradies arī apgāda «Jumava» vadītājs Juris Visockis, kurš M. Rīmeni raksturoja kā ļoti disciplinētu autoru. «Mārim līdz šim ir bijusi veiksmīga roka, un arī grāmata ir pieprasīta. Viņš ir bijis blakus brīžos, kad dzimst leģendas. Viņš bija klāt brīdī, kad dzima Štromberga leģenda — Štrombergs, kļūstot par divkārtēju olimpisko spēļu čempionu, ir sasniedzis to, ko diez vai kāds spēs atkārtot. Tāpat Māri katru ziemas nedēļas nogali dzirdam, komentējot bobsleju un skeletonu. Latvija spēj konkurēt ar valstīm, kurām ir attīstītākas tehnoloģijas, lielāki cilvēku resursi un kuras regulāri spēj izcīnīt medaļas dažāda līmeņa sacensībās. Tas ir brīnišķīgi, ka Māris ir klāt. Man negribētos Māri saukt par leģendu, jo viņam priekšā vēl daudz darba, bet viņam noteikti ir savs veiksmes faktors,» norādīja J. Visockis.

Smags darbs un pagodinājums vienlaikus
Žurnālists atzina, ka sākotnēji pret ideju rakstīt grāmatu viņš izturējies skeptiski, bet J. Visockim viņu izdevās pārliecināt par pretējo. Kad tika izdota sporta žurnālista Artura Vaidera atmiņu grāmata, M. Rīmenis konstatēja, ka viņš klātienē ir piedalījies vairāk olimpisko spēļu, un tobrīd priekšā vēl bija Pjenčana. «Ikdienā rakstu mediju portālam «lsm.lv» un žurnālam «Sports», bet grāmata ir kaut kas cits. Sarakstīju to dažu mēnešu laikā, bet izdošanas process bija ilgāks. Patiesībā kaut kur izauklējis es to biju, jo redzēts ir tiešām daudz. Komentētājs ir starpnieks starp lielo sportistu un parasto līdzjutēju. Daudziem šķiet, ka komentētāja un ziņu lasītāja darbs ir viens no vienkāršākajiem pasaulē — tu atkārto to, ko visi jau zina, bet tā ir tikai redzamā puse. Man savulaik ir bijusi saskarsme ar Zinti Ekmani, kurš bija viens no pirmajiem ekspertiem un bobsleju pārzināja daudz labāk par mani. Kad sākām rādīt bobsleju, viņš bija ļoti neapmierināts ar sevi. Nav viegli stundu vai divas no galvas runāt. Katrai pusei ir sava garoza, bet parasti ikdienas darbu aizmirstu ļoti ātri. Kad Uldim Dumpim prasīja, kā viņš iziet no lomas, viņš teica — es braucu mājās tramvajā, trolejbusā vai ar auto un lomu sen jau esmu aizmirsis. Ar ziņām ir līdzīgi — visam jābūt ļoti precīzi, un ir liels stress, bet, braucot mājās, viss pagaist. Lielie notikumi, protams, paliek prātā, un, tā kā par atmiņu nesūdzos, man bija daudz ko rakstīt. Kolēģiem un sportistiem ir gājis visādi, gadījušies arī kuriozi un cunduri, bet tas nav domāts plašākai publikai. Centos parādīt, kā lietas izskatās no iekšienes. Viens no piemēriem ir olimpiskās spēles — tas ir liels pagodinājums un tur nokļūt cenšas gan sportisti, gan žurnālisti, bet tas ir arī smags darbs un smags dienas režīms,» skaidroja M. Rīmenis.
Vietā, kur koncentrējas visa pasaules enerģija
Klātienē viņš ir apmeklējis 13 olimpiskās spēlēs, un ir viens no pieredzes bagātākajiem Latvijas sporta žurnālistiem. Vasaras olimpisko spēļu atklāšanas kopējā auditorija ir ap miljardu — tur koncentrējas visas pasaules enerģija un pulcējas lielākās mājinieku šovbiznesa zvaigznes. Neskatoties uz to, ka tehnoloģiskās iespējas paplašinās, visa pamatā jābūt stāstam.
«Izcilākā olimpisko spēļu atklāšana līdz šim bijusi Sidnejā, bet man spilgti iespiedusies prātā arī Vankūveras spēļu atklāšana, kas notika milzīgā slēgtā arēnā. Slēgtā arēnā komentēt ir daudz patīkamāk. Mūsdienās pēc teroraktiem, kas pirmo reizi sākās Atlantā, uz olimpisko spēļu atklāšanu pārbaudes ir tikpat skrupulozas un pat skrupulozākas nekā jebkurā lidostā. Soutleiksitijā nebija nevienas slēgtas kabīnes un ārā valdīja mīnus 15 grādu sals — trīs stundas pavadīju komentējot un divas ar pusi stāvēju ārā, gaidot drošības pārbaudi. Kamēr pārbauda katru žurnālistu, operatoru, fotogrāfu, paiet vismaz piecas minūtes katram. Pārbaudījumi dažkārt ir diezgan lieli. Vasarā ir patīkamāk un gaišāk, bet ziemas olimpiskās spēles man ir tuvākas.
Pats galvenais — palikt neatkarīgam
Tie ir milzīgi pārdzīvojumi, un tās ir reizes, kad tu vari būt kopā ar augstām amatpersonām. Soutleiksitijā komentētāju kabīnē biju kopā ar Vairu Vīķi-Freibergu, bet Pjenčanā — ar Vējoņa kungu. Man blakus sēdēja BBC komentētājs, kurš pēc tam, kad ieraudzīja drošībniekus un uzzināja, ka šeit ir Valsts prezidents, sāka runāt ar mani ļoti godbijīgi. Dzīve saved kopā ar lieliem cilvēkiem, bet pats galvenais ir palikt neatkarīgam,» ir pārliecināts M. Rīmenis.
Piedaloties olimpiskajās spēlēs, žurnālistam tiek dota iespēja būt vietās, kur viņš laika trūkuma un izmaksu dēļ pats nedotos. Diemžēl daļa valstu grib parādīt pasaulei, ka viņi ir labāki nekā patiesībā. Tuvojoties olimpiskajām spēlēm, Eiropā strauji pieaug cenas, bet lielajās valstis, kā Ķīna, Kanāda un Japāna, ar to nespekulē.
Zināšanu un labas valodas pamatu pamats
«Daudzi domā, ka olimpiskās spēles filmē tā valsts, kur notiek sacensības, bet tā nav. Pirms tam notiek lieli konkursi, un brigādes notikuma vietā ierodas jau vairākus mēnešus iepriekš. Par vieglatlētiku, ko parādīt ir visgrūtāk, atbild Somijas televīzija. Ātrslidošanā gandrīz vienmēr ir holandieši, bet riteņbraukšanā — Nīderlande, Beļģija vai Spānija,» stāstīja M. Rīmenis.
Runājot par grāmatām, žurnālists vienmēr uzsvēris, ka tās ir zināšanu un labas valodas pamatu pamats. Neskaitot literārus aprakstus vai pētījumus, internetā nav iespējams gūt to, ko var sniegt grāmatas. Viņš piekrīt kompānijas «Microsoft» dibinātājam Bilam Geitsam, kurš par lielāko progresu cilvēces vēsturē sauc grāmatu iespiešanu, un aicina izdot, lasīt un uzkrāt aizvien jaunas zināšanas.