Pie barikāžu ugunskuriem

Viedokļi

Šajās dienās aprit 28 gadi kopš dramatiskajām 1991. gada janvāra barikādēm un to vistraģiskākās dienas — 20. janvāra, kad apšaudē pie toreizējās Latvijas Iekšlietu ministrijas lodes izdzēsa piecas spēkpilnas dzīvības. Vēl joprojām šie notikumi nav līdz galam skaidri un slēpj sevī vairākas neatšķetinātas mīklas, uz kurām viennozīmīgu atbilžu nav. Iespējams, tam šodien vairs nav izšķirošas nozīmes, un arī izdzēstās dzīvības nav atgriežamas, tomēr būtu labāk, ja mēs par to zinātu vairāk. Jaunajai paaudzei tas, iespējams, liekas kaut kas grūti izprotams, lai arī par to dzirdēti laikabiedru stāsti un skolotāju skaidrojumi kā par visai nozīmīgu Latvijas vēstures notikumu.
Pavisam citādi to atceras un vēl ilgi atcerēsies tie, kas tos paši piedzīvojuši un tajos līdzdarbojušies. Tādu noteikti vēl ir samērā daudz. Viņi skaidri atceras ne tikai aizbarikādētās Vecrīgas ielas, neveiklos uzrakstus uz robustajiem betona bluķiem un zobgalīgās karikatūras, bet arī degošo ugunskuru dūmu smaržu un ap tiem valdošo noskaņu. Tolaik, vismaz man tā likās, visapkārt valdīja kaut kas no leģendāro brīvības cīņu dramatiskā pacēluma, ko mana paaudze vēl nekad nebija izjutusi. Mēs bijām dzimuši un izauguši pēckara laikā, un nepazinām kara šausmas un noziegumus. Bet, kā izrādās, par spīti padomju varas sludinātajam internacionālismam un «tautu draudzībai» nebijām pazaudējuši savas dzimtenes Latvijas apziņu, mīlestību un cieņu pret tās vēsturi, pagātni un neatkārtojamajām dabas ainavām. Jo ne velti cīņa pret Daugavpils hidroelektrostacijas būvi, draudot izpostīt plašas un unikālas dabas bagātības un ainavas, radīja tautas viennozīmīgu atbalstu.
Un, neraugoties uz acumirklīgu vājuma, neziņas un bezpalīdzības izjūtu, ko pats tolaik izjutu, daudz nozīmīgāka bija tā pacilājošā kopības apziņa, kas bija ikvienā un visur un deva spēku šīs barikādes nosargāt. Ne biedējošie, vakara tumsā rībošie šāvieni, trasējošās lodes, kas cita pēc citas lidoja tumšajos Iekšlietu ministrijas ēkas logos, ne nāvē sastingušie upuri un smagi ievainotais kinooperators Gvido Zvaigzne, par kura dzīvību vēl ilgāku laiku cīnījās mediķi, izšķīra šo notikumu gaitu. Tā bija tautas vienotība un drosme, pārliecība par savu mērķi, kas nosargāja šīs barikādes. Un izrādījās, ka brīvību var izcīnīt arī bez ieročiem — kailām rokām, ar gara spēku un pārliecību, pret ko lodes un ieroči ir bezspēcīgi. Tā acīmredzot bija ideālā Latvija, kas īstenībā nez vai jebkad bijusi un būs, kas mājoja cilvēku sapņos un apziņā, par ko viņi bija gatavi riskēt ar pašu dārgāko. Par sīkām lietām neviens to nedarītu, bet par godīgāku, taisnīgāku un labāku dzīvi, par savu valodu un kultūru, ne tik daudz materiālo labklājību vai pārticību.
Toreiz šķita, ka šos mērķus sa­sniegt un īstenot dzīvē nez vai izdosies. Pretspēki taču bija tik daudzskaitlīgi un spēcīgi — PSRS toreiz tika uzskatīta par vienu no militāri varenākajām lielvalstīm. Kurš gan iedrošinātos iejaukties tās iekšējās lietās un atzīt mazo Baltijas valstiņu neatkarības centienus? Bet neizskaidrojamā veidā tas tomēr notika, par spīti vardarbībai, draudiem lietot spēku un sodīt nepaklausīgos. Varenā impērija pēkšņi sašķobījās un sabruka kā nespēcīgs kāršu namiņš. Daudzi to nespēja saprast un pieņemt, bet dažās dienās pēc augusta puča Latvija atguva kāroto neatkarību. Kāds neizprotams, nesalaužams spēks sarāva visas gadu desmitiem savītās važas un notika neizskaidrojamais. Bet sākums šīm lielajām pārmaiņām nenoliedzami meklējams tajā tālajā 1991. gada janvārī pie liesmojošajiem barikāžu ugunskuriem.