«Nav viegli palīdzēt cilvēkam, kurš pats to nevēlas»

Talsu novads

Katru gadu sociālajai jomai no pašvaldības budžeta tiek atvēlēta aizvien lielāka summa un vajadzība pēc sociālās palīdzības pieaug. Lai noskaidrotu, kā šāda situācija izveidojusies, tikos ar Talsu novada sociālā dienesta vadītāju Daci Zeļģi, vadītājas vietnieci Ilzi Kārklevalku, sociālā darba un sociālās palīdzības nodaļas vecāko sociālo darbinieci Tatjanu Kuzmuku un ģimeņu atbalsta nodaļas vecāko sociālo darbinieci Ingunu Kronbergu.
— Kādi ir galvenie iemesli tam, ka finansējums sociālajai jomai katru gadu pieaug?
D. Z.: — Sociālie pakalpojumi un sociālā palīdzība ir cieši saistīta ar cilvēka pamatvajadzību apmierināšanu. Nodrošinām pabalstus un pakalpojumus, kas palīdz apmierināt iedzīvotāju pamatvajadzības, ēdienu, apģērbu, veselības aprūpi, obligāto izglītību un citas sociālās vajadzības. Lai gan sociālie pabalsti katru gadu krītas, pieaug pašvaldības brīvās iniciatīvas materiālais atbalsts. Iepriekšējā gadā palielinājušās pabalsta izmaksas bērna piedzimšanai, politiski represētajām personām un nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem. Palīdzam daudzbērnu ģimenēm — daļēji apmaksājam kultūras, atpūtas un sporta pasākumu apmeklēšanas izdevumus un daļēji sedzam bērnu ēdināšanas izdevumus. Sniedzam materiālu atbalstu cienījamu vecumu sasniegušām personām 80 un vairāk gadu jubilejā, pabalstu ģimenēm 50, 55, 60, 65, 70 un vairāk gadu laulības jubilejā un atbalstu aizbildņiem. Pieaug pieprasījums arī pēc sociālajiem pakalpojumiem. Kā viens no galvenajiem — īslaicīgās sociālās aprūpes pakalpojums.
— Kā jūs raksturotu kopējo situāciju Talsu novadā?
T. K.: — Trūcīgo un maznodrošināto skaits katru gadu samazinās. To ietekmē iedzīvotāju skaita samazināšanās un stingrāki nosacījumi trūcīgas un maznodrošinātas personas statusa noteikšanai. Klienta ienākumus, materiālos resursus un iesniegto dokumentu patiesumu mums ir iespēja pārbaudīt valsts informācijas sistēmas reģistros — Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras, Valsts ieņēmumu dienesta, CSDD, Nodarbinātības valsts aģentūras, Valsts vienotās datorizētās zemesgrāmatas, Valsts zemes dienesta kadastra un citos dienestam pieejamajos reģistros. Šomēnes ieguvām pieeju kontu reģistram — varam redzēt, cik klientam ir aktīvo bankas kontu. Samazinoties trūcīgo personu skaitam, samazinās arī pabalsta garantētā minimālā ienākumu (GMI) līmeņa saņēmēju skaits un pabalsta izmaksa. Pabalsts GMI līmeņa nodrošināšanai ir galvenais pašvaldības materiālā atbalsta veids iedzīvotājiem ar viszemākajiem ienākumiem vai bez ienākumiem. Ar katru darbaspējīgo personu, kura saņem GMI pabalstu, tiek noslēgta vienošanās par līdzdarbību viņa situācijas uzlabošanai. Tāpat ilgstošie darbaspējīgie GMI pabalsta saņēmēji, kuri nespēj iekļauties darba tirgū, tiek iesaistīti darba un sociālo prasmju saglabāšanas, atjaunošanas un apgūšanas pasākumos. Protams, ne visi vēlas piedalīties šajā pasākumā — kāds labāk izvēlas nepildīt vienošanos un nenākt pie mums, jo uzskata, ka saņemtais pabalsts ir jāatstrādā. Tā nav pabalsta atstrādāšana, bet klienta līdzdarbība savas sociālās problēmas risināšanā, lai darbaspējīgais klients patstāvīgi spētu iekļauties darba tirgū, gūt ienākumus, uzlabojot savu sociālo situāciju un samazinot risku kļūt atkarīgam no sociālajiem pabalstiem. Ilgstošajiem sociālās palīdzības darbaspējīgajiem klientiem, kuri ilgstoši nav strādājuši, trūkst motivācijas sevī kaut ko mainīt. Bieži tā ir negatīva darba meklēšanas pieredze, zināšanu un prasmju trūkums, veselības problēmas, klientiem novērojams depresīvs noskaņojums. Cenšamies palīdzēt klientam, uzklausām, motivējam, cenšamies dot pārliecību, ka problēmas ir atrisināmas, ja vien klients pats ir gatavs līdzdarboties.
— Ko var uzskatīt par galvenajām sociālajām problēmām?
D. Z.: — Problēmas parasti ir komplicētas — ilgstošs bezdarbs un atkarību izraisošo vielu lietošana. Šobrīd jau trešo gadu piedalāmies Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) projektā «Atbalsts ilgstošajiem bezdarbniekiem». Tur arī izkristalizējas problēma, ka cilvēki nav gatavi nākt mācīties par spīti tam, ka tiek nodrošināta ēdināšana un transports no dzīvesvietas līdz apmācību vietai. Piedāvājam vakances, informējam par iespējamajiem darba meklēšanas variantiem, palīdzam risināt problēmas, palīdzam kārtot invaliditātes grupu, vedam pie ģimenes ārstiem, bet cilvēku nevēlēšanās strādāt ir liela problēma. Sociālā palīdzība tiek sniegta, un daži cilvēki atrod algotu darbu.
T. K.: — Ja cilvēks ilgstoši nav strādājis, viņam ir bail kaut ko mainīt. Ilgstošie bezdarbnieki ir pakļauti lielam sociālās atstumtības riskam, bieži vien viņiem trūkst prasmju un izglītības. Piedāvājam apmeklēt NVA kursus ar īpašiem atbalsta pasākumiem ilgstošo bezdarbnieku nodarbinātības veicināšanai un darba tirgum nepieciešamo prasmju pilnveidošanai, bet ne vienmēr viņiem ir motivācija.
Il. K.: — Sadarbībā ar NVA tiek piedāvāta Minesotas programma — tā ir 12 soļu ārstēšanas programma personām ar dažādām atkarībām.
D. Z.: — Sociālie darbinieki strādā ar šiem cilvēkiem un mēģina pārliecināt, ka tas ir viens no risinājumiem, kā uzlabot savu dzīves līmeni. Diemžēl lielākā daļa nevēlas atzīt problēmu.
In. K.: — Domāju, ka trūkst informācijas un ir nepieciešama sabiedrības izglītošana. Arī ģimenē jārunā par atkarībām, jauniešu vidū šobrīd ļoti aktuāla ir atkarība no vied­ierīcēm.
— Cik lielu daļu procentuāli veido atkarība no viedierīcēm?
In. K.: — Grūti teikt, bet katrā ziņā ir parādījusies negatīva tendence, un šis skaits turpina palielināties. Vecākiem nav skaidrs, cik ilgi bērns pavada laiku pie viedierīces un kāds atbilstoši bērna vecumam ir optimālais laiks. Ir bijis tā, ka sociālais darbinieks sarunas laikā konstatē pazīmes, kas liecina par iespējamo atkarību. Jaunieši aizraujas ar viedierīču lietošanu līdz pat vēlai naktij, un līdz ar to mācīšanās spējas nākamajā dienā ir apgrūtinātas. Dažreiz vecākiem pašiem ir izdevīgāk, ka bērns ir pie viedierīces.
— Tiek veikts arī preventīvais darbs?
D. Z.: — Jā. Daudzfunkcionālajā sociālo pakalpojumu centrā «Zvirgzdu pansija» tiek nodrošinātas grupu nodarbības, strādā atkarību speciālists, tiek nodrošināta šļirču maiņa. Pēc skolu uzaicinājuma vadām izglītojošas lekcijas.
In. K.: — Pilsētu un pagastu pārvaldēs tiek organizētas atbalsta un izglītojošās grupas bērnu audzināšanā, īstenojam bērnu apmācību programmu «Bērnu emocionālā audzināšana», «Ceļvedis, audzinot pusaudzi» un programmu «Sargeņģelis», kurā mammas ar bērniņiem līdz divu gadu vecumam pārrunā aktuālas tēmas.
— Cik bieži cilvēki paši vēršas pēc palīdzības?
D. Z.: — Arvien biežāk. Darba procesā cilvēki paši izsaka vēlmi uzlabot savu dzīves kvalitāti.
In. K.: — Pēdējā laikā esmu novērojusi, ka vecāki, ja viņiem ir problēmas ģimenē, paši meklē iespējamo risinājumu un vēršas pie mums pēc palīdzības.
— Kā norisinās sadarbība ar citām institūcijām?
D. Z.: — Sadarbojamies ar pirmsskolas izglītības iestādēm, vispārizglītojošajām skolām, izglītības pārvaldi, bāriņtiesu, pašvaldības un Valsts policiju. Notiek regulāras starpinstitūciju sanāksmes, un informācijas aprite uzlabojas. Iedzīvotāji mums ziņo par iespējamiem bērnu tiesību pārkāpumiem, par veciem cilvēkiem, kuri atstāti bezpalīdzīgā situācijā, par iespējamu vardarbību. Saņemam ziņas gan no kaimiņiem, gan darba devējiem. Pēdējā laikā anonīmo zvanu ir diezgan daudz. Pozitīvi, ka sabiedrībā mazinās vienaldzība pret līdzcilvēkiem.